Latvijas rūpniecībā šogad augustā salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo mēnesi ražotājcenas augušas par 3%, kas ir straujāk nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji, liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat pirmdien publicētie dati.

Ražotājcenas 2017.gada augustā salīdzinājumā ar 2016.gada augustu pieaugušas visās ES dalībvalstīs, tostarp straujākais kāpums gada laikā bijis Beļģijā (+7,2%), kam seko Bulgārija (+5,9%), Igaunija (+5,7%) un Apvienotā Karaliste (+5,1%).

Lietuvā ražotājcenas minētajā periodā palielinājušās par 3,9%.Vienlaikus ES dalībvalstīs vidēji ražotājcenas šogad augustā salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn pieaugušas par 2,9%, bet eirozonā kāpums bijis 2,5% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - 2017.gada jūliju - ražotājcenas ES vidēji augušas par 0,4%, bet eirozonā - par 0,3%.Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi ražotājcenas augustā palielinājušās 22 ES dalībvalstīs, tostarp straujākais kāpums bijis Ungārijā, Slovākijā un Apvienotajā Karalistē (visās valstīs +0,9%), Beļģijā (+0,8%), kā arī Grieķijā un Horvātijā (abās valstīs +0,7%).

Latvijā pērn novembrī salīdzinājumā ar 2015.gada priekšpēdējo mēnesi bija trešais lielākais rūpniecības ražotājcenu kritums Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū, liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat ceturtdien publicētie dati.

Latvijā - tāpat kā Slovākijā - rūpniecības ražotājcenas novembrī bija par 2,6% mazākas nekā 2015.gada priekšpēdējā mēnesī, bet lielāks kritums reģistrēts Luksemburgā (-6,5%) un Horvātijā (-2,7%).

Pērn novembrī salīdzinājumā ar šo mēnesi 2015.gadā ražotājcenu kritums reģistrēts 14 ES dalībvalstīs, bet pārējās 14 valstīs bijis pieaugums. Lielākais kāpums bijis Lielbritānijā (+4,4%), Beļģijā (+4,1%) un Zviedrijā (+3,2%). Igaunijā ražotājcenas novembrī bija par 1,8% lielākas nekā gadu iepriekš, bet Lietuvā pieaugums bijis par 0,2%.

Savukārt novembrī salīdzinājumā ar pagājušā gada oktobri rūpniecības ražotājcenas saruka septiņās ES dalībvalstīs: Horvātijā (-1,3%), Grieķijā un Lielbritānijā (abās valstīs -0,7%), Portugālē (-0,3%), Itālijā un Kiprā (abās valstīs -0,2%), kā arī Rumānijā (-0,1%).

Latvijas rūpniecībā pērn novembrī salīdzinājumā ar 2016.gada attiecīgo mēnesi ražotājcenas augušas par 3,3%, kas ir straujāks kāpums nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji, liecina ES statistikas pārvaldes «Eurostat» piektdien publicētie dati.

Ražotājcenas 2017.gada novembrī salīdzinājumā ar 2016.gada novembri pieaugušas visās ES dalībvalstīs, tostarp straujākais kāpums gada laikā bijis Beļģijā (+7,1%), kam seko Bulgārija (+5,8%), Lielbritānija (+5,1%), Ungārija (+4,7%), Nīderlande (+4,6%), kā arī Lietuva un Grieķija (abās valstīs +4,5%). Igaunijā ražotājcenas minētajā periodā palielinājušās par 1,4%.

Vienlaikus ES dalībvalstīs vidēji ražotājcenas novembrī salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pirms gada pieaugušas par 3,1%, bet eirozonā kāpums bijis 2,8% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - 2017.gada oktobri - ražotājcenas gan ES, gan eirozonā vidēji augušas par 0,6%.

Latvijas rūpniecībā šogad jūnijā salīdzinājumā ar 2019.gada attiecīgo mēnesi ražotājcenas samazinājušās par 5,1%, kas ir lielāks kritums nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji, liecina ES statistikas pārvaldes "Eurostat" otrdien publicētie dati.

Straujākais kritums starp visām ES dalībvalstīm reģistrēts Lietuvā (-7,8%), Beļģijā (-7,5%), Itālijā un Spānijā (abās valstīs -6,1%), bet kāpums bijis vien Maltā (+1,5%), Slovēnijā (+0,7%) un Luksemburgā (+0,1%). Igaunijā ražotājcenas sarukušas par 2,3%.

Vienlaikus ES dalībvalstīs vidēji ražotājcenas jūnijā salīdzinājumā ar attiecīgo mēnesi pirms gada sarukušas par 3,4%, bet eirozonā kritums bijis 3,7% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - maiju - ražotājcenas gan ES, gan eirozonā pieaugušas par 0,7%.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi ražotājcenas samazinājušās vienīgi Čehijā (-0,1%). Lielākais pieaugums bijis Igaunijā (+3,7%), Dānijā (+3,3%), Somijā (+2,2%), Spānijā (+1,9%), Beļģijā (+1,8%), Lietuvā (+1,6%) un Grieķijā (+1,5%). Latvijā ražotājcenas salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi palikušas nemainīgas.

Latvijā rūpniecības ražotājcenas šogad jūlijā salīdzinājumā ar 2019.gada septīto mēnesi samazinājušās par 4,1%, kas ir lielāks kritums nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji, liecina ES statistikas pārvaldes "Eurostat" trešdien publicētie dati.

Straujākais kritums starp visām ES dalībvalstīm reģistrēts Lietuvā (-8,5%), Kiprā (-6,7%), Itālijā (-5,4%), Grieķijā (-5,3%), Dānijā, Igaunijā un Somijā (visās valstīs -5,2%), bet kāpums bijis vien Slovākijā un Slovēnijā (abās valstīs +0,3%) un Maltā (+1,7%).

Vienlaikus ES dalībvalstīs vidēji ražotājcenas jūlijā salīdzinājumā ar attiecīgo mēnesi pirms gada sarukušas par 3%, bet eirozonā kritums bijis 3,3% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - jūniju - ražotājcenas ES pieaugušas par 0,4%, bet eirozonā - par 0,6%.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi ražotājcenas samazinājušās septiņās valstīs, straujākais kritums bijis Kiprā (-2,2%) un Igaunijā (-2,1%).

Līdzīgi kā aprīlī, arī maijā līdzīgi bija vērojams būtisks ražotājcenu kāpums, mēneša laikā ražotājcenām palielinoties par 1.8%.

Ražotāju cenas vairāk palielinājās eksportētai produkcijai (par 3.1% mēneša laikā), mazāk vietējā tirgū ražotai produkcijai (par 0.9%). Gada laikā eksportētai produkcijai ražotājcenu kāpums jau veido 9.4%, savukārt vietējā tirgū realizētai produkcijai gada griezumā vēl neliela 0.6% liela deflācija, tomēr arī šeit ir augšupejoša tendence, tādējādi jau tuvākajos mēnešos arī vietējā tirgū realizētai produkcijai ražotājcenas no mīnusiem varētu pārvērsties plusos. Ražotājcenu šis pieaugums daļēji tiks iecenots cenās, un mazinās arī patēriņa cenu deflāciju.

Ražotājcenu pieaugumu virza resursu un izejvielu cenu kāpums pasaules tirgos, kā arī pasaules globālās ekonomikas atveseļošanās process, kas ļauj ražotājiem ārējos tirgos pārdot savu preci dārgāk nekā vietējā tirgū. Ražotāji izejvielu cenu izmaiņas izjūt mazliet ātrāk nekā patērētāji, līdz ar to šis izejvielu cenu kāpuma efekts ātrāk atbalsojās ražotājcenu statistikā. Patlaban līdzīgas ražotājcenu pieauguma tendences vērojamas gan pārējās Baltijas valstīs, gan arī Eiropas Savienībā, līdz ar to pagaidām nav pamata satraukumam par iespējamo Latvijas uzņēmēju konkurētspējas pasliktināšanos cenu kāpuma dēļ.

Kopējais banku kredītportfelis turpina sarukt, jo jaunā kreditēšana vēl arvien ir mazāka par esošo kredītu atmaksu, turklāt turpinās arī problēmkredītu norakstīšana, jaunākajā apskatā norāda Swedbank eksperti.

Spriežot pēc šī brīža tendencēm, kredītportfeļa izaugsme varētu atsākties tuvāko divu trīs gadu laikā, tomēr to var ievērojami kavēt nepārdomāti politikas lēmumi, tādējādi bremzējot arī ekonomikas izaugsmi.

Joprojām ievērojamais zombijkredītu (slikto kredītu) īpatsvars nozīmē, ka arī turpmāk daļa kredītportfeļa tiks norakstīta, tādējādi palielinot kredītportfeļa samazināšanās ātrumu, bet neatspoguļojot kredītspējīgo uzņēmumu un mājsaimniecību patieso aizņemšanās dinamiku. Ja aplūko tikai to kredītu atlikumu, ko var dēvēt par efektīvo kredītportfeli (proti, izņemot problēmkredītus), kredītportfelis sarūk lēnāk. 2013.gada 3.ceturksnī šāds efektīvais kredītportfelis gada laikā samazinājās visai strauji, proti, par 4,9%, taču daudz lēnāk nekā kopējais kredītportfelis, kas šajā laikā samazinājās par 7,4%.

Mājokļu cenas pasaules lielākajās un pieprasītākajās pilsētās, sākot no Sidnejas un Pekinas līdz pat Ņujorkai, sarūk, raksta Bloomberg.

Tirgus izaugsmi pēdējā laikā apdraud vairāki faktori – nodokļu izmaiņas, cenu pieaugums un stingrāki aizdevumu nosacījumi. Tam varētu būt plašākas sekas, jo pasaules turīgie iedzīvotāji īpašumus iegādājas dažādos kontinentos, kas nozīmē, ka lejupslīde vienā valstī var radīt draudus tirgiem citās valstīs, brīdina Starptautiskais Valūtas fonds.

Cenas sarūk Londonā, ņemot vērā Brexit ietekmi, ekonomikas izaugsmes bremzēšanos un augstās cenas. Īpašumu cenas centrālās Londonas labākajos rajonos kopš augstākā līmeņa sasniegšanas 2014.gadā ir kritušās par gandrīz 18%, un daļa īpašumu cenu ir sarukušas par par trešdaļu, liecina Savills Plc pētījums.

Arī Pekinā cenas kritušas, ko ietekmē vairāk nekā 30 likumdošanas un tirgus ierobežojumi. Patlaban jaunu mājokļu cenas ir zemākas nekā esošo mājokļu cenas.

Akciju cenas Volstrītā trešdien kritās, bet Eiropas biržās pieauga, savukārt naftas cenas kāpa līdz vairāku mēnešu augstākajiem līmeņiem pēc OPEC valstu naftas ieguves samazināšanas.

Ķīnā jūlijā bijusi gada deflācija 0,3% apmērā, tādējādi Ķīnā deflācija reģistrēta pirmo reizi vairāk nekā divu gadu laikā, savukārt ražotājcenas Ķīnā jūlijā samazinājušās par 4,4%, liecināja valsts statistikas biroja publiskotie dati.

Šie dati seko otrdien publicētiem datiem par Ķīnas eksporta kritumu, kas jūlijā bijis straujāks nekā jūnijā.

Neraugoties uz vājiem Ķīnas ekonomikas datiem, jēlnaftas cenas pieauga un "Brent" markas jēlnaftas cena Londonas biržā palielinājās par 1,6% līdz 87,55 dolāriem par barelu, kas ir augstākais līmenis kopš janvāra. Ņujorkas biržas elektroniskajā tirdzniecībā WTI markas jēlnaftas cena pieauga par 1,8% līdz 84,40 ASV dolāriem par barelu, kas ir augstākais līmenis kopš 2022.gada novembra.

Latvijas rūpniecībā vidējais ražotājcenu līmenis šogad janvārī, salīdzinot ar 2021.gada janvāri, pieaudzis par 27%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Vietējā tirgū realizētajai produkcijai cenu līmenis gada laikā ir audzis par 34,6%, savukārt eksportētajai produkcijai ražotājcenu līmenis palielinājies par 20,5%.

Eksportam uz eirozonas valstīm ražotājcenas salīdzinājumā ar pagājušā gada janvāri ir pieaugušas par 23,9%, bet eksportam uz ārpus eirozonas valstīm - par 17,6%.

Statistikas pārvaldē norāda, ka ražotājcenu līmeni attiecīgajā periodā visvairāk ietekmēja cenu pieaugums elektroenerģijā, gāzes apgādē, siltumapgādē un gaisa kondicionēšanā, koksnes, koka un korķa izstrādājumu (izņemot mēbeles) ražošanā, pārtikas produktu ražošanā, kā arī atkritumu savākšanā, apstrādē un izvietošanā, materiālu pārstrādē.

Latvijas ekonomikas atveseļošanās pamatā ir saražotās produkcijas eksporta apjomu palielināšana - šādu apgalvojumu no dažādu politiķu un amatpersonu mutēm ir nācies dzirdēt ne reizi vien.

Principā jau taisnība ir, ņemot vērā pāris visnotaļ būtiskus faktorus. Pirmkārt, vietējais tirgus, it īpaši tik mazai valstij, kāda ir Latvija, ir ļoti ierobežots. Otrkārt, pēdējo pāris gadu laikā, pieņemot dažādus politiskus lēmumus, ir panākta būtiska iekšējā patēriņa samazināšanās. Tātad - atliek strādāt uz to, lai pēc iespējas vairāk preču un arī pakalpojumu varētu pārdot plašajā pasaulē. Tomēr šeit ir kāda būtiska problēma…

Atbilstoši pēdējiem oficiālajiem datiem šā gada aprīlī, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, ražotājcenas Latvijā ir pieaugušas par 8,6%, tostarp eksportētajai produkcijai - par 7,8%. Kas tad galvenokārt kalpo par iemeslu šādam izmaksu kāpumam? Viena no būtiskākajām problēmām šajā sakarā ir nenoliedzamais izejvielu kāpums pasaules tirgū, ko ir veicinājuši starptautiska līmeņa spekulanti. Turklāt šajā jomā Latvijas uzņēmējiem īpaši nelabvēlīga situācija veidojas kaut vai tāpēc, ka mūsu ražotāji pārsvarā gadījumu strādā un pasaules tirgus fona salīdzinoši nelielos apmēros. Proti, arī šeit darbojas princips - jo vairāk pērc, jo mazāk jāmaksā. Savukārt Latvijas uzņēmēji pērk salīdzinoši maz. Un šajā jomā mūsu valsts valdība, objektīvi vērtējot, nevar izdarīt neko. ASV prezidents Baraks Obama, sadusmojies par augošajām degvielas cenām, nolēmis izveidot īpašu komisiju, kas vētītu, vai šīs cenas ir objektīva vai arī runa ir par spekulantu uzdarbošanos. Taču ir skaidrs, ka ASV prezidenta administrācijas ietekme uz ekonomikas procesiem ir neizmērojami lielāka, nekā Latvijas valstvīriem.

Covid-19 vīrusa uzplūdi pasaules valdībām daudzviet liek lemt par dažādiem ierobežojumiem. Negatīvais ir tas, ka par uzplūdu epicentru kļuvusi Eiropa, kur saslimšanas gadījumu pieaugums ir vislielākais.

Tiesa gan, pozitīvais ir tas, ka mirstība ir mazāka nekā tā bija pavasarī. Lai nu kā – pandēmijas milzīga neskaidrība ir vēl viens trieciens ekonomikai, kas jau drīzumā Eiropā var likt lemt par kādiem papildu stimuliem, kas tautsaimniecības attālinātu no vēl sāpīgākas iegāšanās grāvī.

Piemēram, no Eiropas Centrālās bankas (ECB) līdz gada beigām nu tiek gaidīta tās likviditātes drukāšanās programmas papildināšana vēl par 500 miljardiem eiro, liecina tirgus dalībnieku aptauju rezultāti.

ECB bilances apmērs*

*šogad gaidāms vēl viens straujš ECC aktīvu lēciens Avots: Ecb.europa.eu

Izejvielu cenu kritums tuvina deflāciju, kas nepatīk finanšu tirgiem, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Neskatoties uz to, ka vēsturiski janvāra sākums akciju tirgiem mēdz padoties visai veiksmīgs, šogad tas tā nav. ASV Standard & Poor’s 500 indeksa vērtība kopš pagājušā gada beigām sarukusi jau par 2,7%, bet kopš decembra otrajā pusē sasniegtajiem vēsturiskajiem maksimumiem – par 4,3%.

Šobrīd tirgū manāms daudz runu par to, ka akciju cenu kritums saistīts ar strauju naftas cenu samazināšanos. Šonedēļ, piemēram, Ziemeļjūras jēlnaftas Brent vērtība uz brīdi nonāca pat zem apaļās 50 ASV dolāru par barelu atzīmes. Ir saprotams, ka uz naftas un daudzu citu energoresursu cenu krituma fona sarūk to kompāniju akciju vērtības, kuras saistītas ar šī resursa ieguvi, pārstrādi vai pārdošanu. Tomēr kāpēc gan sarūk viss kopējais tirgus un nepārliecinoša akciju cenu dinamika ir visaptveroša parādība (akcijām šā gada sākums nav padevies diez ko spīdošs ne Eiropā, ne Āzijā)? Lielākajai daļai kompāniju zemākas naftas cenas taču nozīmē, ka sarūk to izdevumi! Tāpat naftas un daudzu citu izejvielu cenu kritumam par labu vajadzētu nākt tām valstīm, kas pārsvarā ir to importētājas (piem., tās pašas Eiropas un Āzijas valstis).

Lai gan reģionu pilsētās esošais dzīvojamais fonds pagaidām tiek papildināts visai gausi un dzīvokļu cenas turpina augt, lielākajā daļā Latvijas pilsētu mājokļi pērn ir kļuvuši pieejamāki, - liecina jaunākie Swedbank Baltijas Mājokļu pieejamības indeksa dati.

To veicinājusi gan straujā algu izaugsme, gan kredītu procentu likmju samazināšanās. Tiesa, saskaņā ar Swedbank Finanšu institūta aptaujas datiem, līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos arvien vairāk iedzīvotāju jau pieder savs mājoklis (70%), tādēļ vēlme un vajadzība iegādāties jaunu sarūk.

Mājokļu pieejamība Baltijas valstu galvaspilsētās 2017. gadā bijusi augsta, un Rīga saglabājusi līdera pozīciju galvaspilsētu starpā. Mājokļu pieejamības indekss 2017. gadā uzlabojies Rīgā un Viļņā, bet pasliktinājies Tallinā. Uzlabojumu Rīgā noteica hipotekārā kredīta procentu likmju samazinājums, Viļņā – straujš algu pieaugums, bet Tallinā pieejamība pasliktinājusies spējā dzīvokļu cenu kāpuma dēļ.

Darba ņēmēju skaits, par kuriem tiek maksāti valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi, pērn ir bijis mazāks nekā 2015. gadā, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Valsts ieņēmumu dienesta dati par darba ņēmēju skaitu, kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumus, pārsteidz daudzus. Domas par to, vai tie ir trauksmes zvani nodarbinātībā, sociālā nodokļa maksāšanā vai arī pārrāvums ES struktūrfondu programmās, atšķiras.

«Te vairāk jautājumu, nekā atbilžu,» situāciju raksturo bijušais Mazo un vidējo uzņēmumu sadarbības padomes priekšsēdētājs Andris Lasmanis. Viņš norāda, ka sociālā nodokļa maksātāju skaita sarukšanai var būt dažādi cēloņi. «Vissliktākā situācija ir tad, ja kaut kādu iemeslu – nodokļu politikas, normatīvo aktu prasību vai lielās ģeopolitikas dēļ – darba vietas no Latvijas «tiek pārceltas» uz citām valstīm, bet strādājošo daļa no Latvijas tām seko,» norāda A. Lasmanis. Viņu gan mulsinot citi dati – jaunu uzņēmumu skaita, samaksāto nodokļu un IKP pieaugums. «Ja jau valstī ir ekonomiskā izaugsme - kaut vai neliela, bet sociālā nodokļa maksātāju darbinieku skaits sarūk, tad kaut kas īsti kārtībā nav,» secina A. Lasmanis. Viņš īsti nespējot noticēt, ka tieši pērn cilvēki būtu sākuši pāriet uz pelēko sektoru. «Dati par to, ka nelegālā nodarbinātība pēkšņi būtu uzplauksi, nav manīti,» prāto A. Lasmanis. Viņš piemetina, ka publiskajā telpā visu laiku tiek «rullēts sauklis – trūkst darbinieku», bet realitātē sociālā nodokļa maksātāju skaits sarūk. «Te kaut kas nav saprotams, vēl jo vairāk, ja šis nodokļu maksātāju kritums var atsaukties arī uz izmaksām,» norāda A. Lasmanis.

Šā gada 10 mēnešos oficiāli «mirušo» uzņēmumu skaits sasniedzis augstāko līmeni ceturtdaļgadsimta laikā – iemesli šādai izmiršanai esot jāmeklē ne tik daudz ekonomiskā, cik juridiskā vidē, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

SIA Lursoft apkopotie dati (pēc Uzņēmumu reģistra datiem) rāda, ka šā gada 10 mēnešos jau ir likvidēti 13 208 uzņēmumi, kas ir par 1000 vairāk nekā visā 2016. gadā. Turklāt ar vidējo likvidācijas tempu aptuveni 1100 uzņēmumu ik mēnesi 2017. gadā kopumā likvidēto skaits pārsniegs 15 000 atzīmi. Vienlaikus jaundibināto uzņēmumu skaits šā gada desmit mēnešos bija 8550, kas nozīmē – viens «jaundzimušais» uz 1,5 oficiāli «nomirušajiem», tādējādi kopējais dzīvo uzņēmumu skaits sarūk.

Vairāki DB aptaujātie uzskata, ka uzņēmumu skaita samazināšanās ir saistīta ar neaktīvo uzņēmumu likvidāciju, ko cita starpā veicinājis 50 eiro noteiktais nodoklis par tukšu uzņēmumu. Proti, šo kompāniju īpašnieki, samaksājuši minēto 50 eiro nodokli, dodas uz Uzņēmumu reģistru un iesniedz pieteikumu savu uzņēmumu likvidācijai. Tomēr tas neesot uzskatāms par vienīgo iemeslu, jo daudz būtiskāks esot tirgus sarukums un patērētāju mazā pirktspēja, īpaši ārpus Rīgas un Pierīgas. Proti, ja patērētāju skaits Latvijā kopumā sarūk, tad arī loģiski, ka tirgotājiem pieaug konkurence un kāds to nespēj izturēt. Savukārt tas, kurš pārdzīvojis konkurenta nāvi, nevar būt drošs par rītdienu, jo potenciālo pircēju skaits sarūk un perspektīvā šis process turpināšoties.

Laiks rit nepielūdzami, un līdz ar marta izskaņu gals pienācis šā gada pirmajam ceturksnim. Ceturkšņa beigas parasti ir nozīmīgs atskaites posms, kas ļauj palūkoties, piemēram, uz to, kā gada skatījumā vai salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni mainījušās dažādas lietas.

Ceturkšņiem noslēdzoties, galus kopā mēdz savilkt arī finanšu tirgi. Piemēram, parasti šajos brīžos parādās dažādi apkopojumi, kā dažādiem aktīviem šajā periodā veicies to cenu izmaiņu ziņā. Jāteic, ka mūsdienās finanšu tirgū cena veidojas ļoti daudzām lietām.

Dārgās cūkas

Interesanti, ka no populārākajiem biržā tirgotajiem aktīviem šā gada pirmajos trīs mēnešos visvairāk palielinājusies dzīvu cūku cena. Proti, tā kopš janvāra ASV preču biržā palēkusies par veseliem 43% un pārsniegusi viena ASV dolāra atzīmi par mārciņu.

Pasaulē pieprasījums pēc cūkgaļas pandēmijā bijis liels. Turklāt tiek gaidīts, ka, pandēmijas ierobežojumiem vasarā mazinoties, ar jundu, iespējams, daudz apņēmīgāk nekā parasti, aizsāksies grilēšanas sezona. Šajā pašā laikā pār šo rukšķošo dzīvnieku piedāvājumu ēnu mēt cūku mēra epidēmija. Piemēram, Ķīnā, kas ir lielākā cūkgaļas ražotāja un patērētāja pasaulē, aptuveni katrs piektais šāds dzīvnieks tiekot nokauts pirms sasniedz savu optimālo svaru, liecina pieejamā informācija.

Arī maija pirmajā pusē turpinās daudzu pasaulē visvairāk izmantoto izejvielu cenu pieaugums.

Piemēram, Ķīnai piegādājamās 62% dzelzs rūdas vērtība, kas ir šī tirgus etalons, maijā vien ir palēkusies par piekto daļu un sasniegusi 215 ASV dolārus par tonnu, kas ir jauns rekords. Savukārt kopš pagājušā gada sākuma dzelzs rūdas vērtība ir palēkusies jau par 135%, liecina pieejamie dati.

Visi apcer pasaules ekonomikas atveseļošanos pēc pandēmijas, kas sev komplektā jau nes un, visticamāk, turpinās nest milzīgu dažādu izejvielu patēriņu. Lai kaut ko saražotu, parasti nepieciešami metāli – straujāka pasaules ekonomika un, piemēram, infrastruktūras atjaunošana nozīmētu papildu pieprasījumu pēc tērauda, kam savukārt nepieciešama dzelzs rūda. Liela loma vispārējā cenu pieaugumā ir arī valdību un centrālo banku bezprecedenta stimulēšanās pasākumiem.

Pasaules lielākajos fondu tirgos pagājušā gada noslēgums cenu pieauguma ziņā padevās izcils Piemēram, ASV akcijas decembra mēnesi noslēdza ar kāpumu gandrīz par 3% (mēneša skatījumā).

Šobrīd pēc akcijām tik izcilā 2019. gada daudz tiek spriests par to, kas beidzot šo izaugsmi varētu izsist no sliedēm. Daži teic, ka tā varētu būt tālāka ekonomikas izaugsmes palēnināšanās vai kādi jauni negatīvi pavērsieni tirdzniecības karu frontē. Būtībā vērojamas zināmas bažas, ka tik labi laiki akcijām mūžīgi nebūs, un liela daļa no pozitīvajām ziņām to vērtības jau ir ietvertas.

No otras puses - centrālo banku monetārā politika, visticamāk, saglabāsies ekonomiku un finanšu tirgus sildoša, lielāko tautsaimniecību recesija nebūt nav neizbēgama, un iespējami arī pozitīvi pārsteigumi tajos pašos tirdzniecības karos. Valdot šādam fonam, ASV investīciju banka Goldman Sachs lēš, ka šo gadu ASV Standard & Poor's akciju indekss noslēgs pie 3,4 tūkst punktu atzīmes, kas no šā brīža būtu pieaugums par 5,2%.

Koksnes tirgu aprīlī un maijā joprojām diktēja aprīļa sākumā izsludinātais ārkārtas stāvoklis cīņai ar mizgrauzi. Atbilstoši noteiktajiem ārkārtas situācijas ierobežojumiem vēl līdz jūnija beigām egļu cirsmas būs stingri ierobežotas, kas nozīmē, ka sarūk ne tikai Latvijas koksnes apjoms tirgū, bet stagnē arī mežu izstrādes nozare.

Tāpat, pretēji gaidām, zāģbaļķu cenas maijā piedzīvoja mērenu kritumu, un zemā pieprasījuma dēļ tirgū sāk veidoties uzkrājumi. Savukārt kurināmās koksnes cena, kā iepriekš prognozēts, maijā piedzīvoja zemāko punktu, liecina lielākās meža izsoļu sistēmas Latvijā “E-silva” apkopotā informācija.

Gaidas pēc būvniecības sezonas atsākšanās aprīlī sev līdzi nesa cerību, ka pieprasījums pēc skujkoku zāģbaļķiem maijā varētu palielināties, līdz ar to tā vērtībai tirgū palielinoties. Taču pretēji tam gan inflācijas pieaugums, gan Eiropas Centrālās bankas procentu likmju celšana atstājusi būtisku ietekmi uz būvniecības nozari – būvniecība kļuvusi dārgāka un jaunu mājokļu celtniecība samazinājusies. Rezultātā mazinājies pieprasījums pēc gataviem koksnes izstrādājumiem, kā, piemēram, brusām vai dēļiem. Ķēdes reakcijas ietekmē sarūk arī pieprasījums pēc apaļkoksnes, tāpēc zāģbaļķu cena koksnes tirgū, lai arī mēreni, taču samazinās. Kopējo koksnes tirgus dinamiku turpmāk ir grūti prognozēt.

Metālu cenas sarukušas, lai gan nākotne šajā ziņā vairs netiek zīmēta depresīva.

Pagājušā gada vidū un vēl izteiktāk tā otrajā pusē ar bažām varēja lūkoties uz rūpniecībā visplašāk izmantoto metālu cenām. Tās bija skārusi pamatīga depresija, kas lika bažīties par visas globālās ekonomikas virzienu. Kā nekā tendences industriālo metālu tirgus karaļa – vara – tirgū vēsturiski visai precīzi pareģojušas recesiju un pēc tam aktuālo izaugsmes ciklu iestāšanos (jeb lielos tautsaimniecības pagrieziena punktus). Tāpat daudzu citu reālu fizisku lietu radīšanā nepieciešams cinks, alumīnijs, alva un citi metāli.

To izmantošanas veidi mērāmi tūkstošos, un, ja kaut kas nelāgs sāk notikt ar to cenām, tad tas var liecināt par dažādu tautsaimniecībai svarīgu sektoru bremzēšanos. Izejvielas ir atbildīgas aptuveni par ceturto daļu no pasaules eksporta. To cena mēdz augt tad, ja tirdzniecības apjomi palielinās, un otrādi – nepārliecinoša ekonomika, mazākas investīcijas un patēriņš nozīmē, ka pieprasījums pēc izejvielām sarūk, kas attiecīgi parasti nozīmē to cenu kritumu. Sevišķi jutīgas pret šādām izmaiņām mēdz būt tieši rūpniecisko metālu vērtības.

Koksnes resursu pieejamību Latvijā šodien un perspektīvā ietekmēs ne tikai lēmumi, kuri tiek gatavoti un pieņemti Eiropas Savienības institūcijās, bet arī Latvijā.

Pēc Valsts meža dienesta datiem meža platības Latvijā pēdējo nepilnu 100 gadu laikā ir dubultojušās, jo 1923. gadā mežainums bija vien 23%, bet pašlaik – 52% no Latvijas platības. Meži Latvijā aizņem 3,08 milj. ha. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvija pieskaitāma pie mežiem bagātām valstīm un meža nozare ir viena no Latvijas tautsaimniecības stūrakmeņiem. Pēdējos gados ir pieaudzis meža nozares eksporta ieņēmumu apjoms, bet ciršanas apjoms ir saglabājies tādos pašos apmēros.

Vienlaikus strauji pieaugošās inflācijas apstākļos un enerģētiskas krīzes apstākļos ir jautājumi ne tikai par pieejamajiem koksnes resursiem un to cenu korekcijām atbilstoši gala produktu realizācijas līmenim, bet arī par lēmumiem, kuri gan īstermiņā, gan nākotnē var ietekmēt koksnes resursu pieejamību Latvijā un līdz ar to arī ietekmēt kokrūpniecību, un ar šo sektoru saistīto nodarbinātību, samaksātos nodokļus. Vienlaikus ir zinātnieku pētījumu modelētas nākotnes situācijas, kas rāda iespējas Latvijā saglabāt esošo koksnes produktu ražošanas apjomus.

Par to, kāpēc Latvijā vairs nav cukura rūpniecības un trūkst arī nopietnas pārliecības par to, vai pārskatāmā nākotnē šeit kaut ko tādu piedzīvosim, ir diskutēts daudz, nereti uzsverot Latvijas kā valsts vainu notikušajā. Laikam ejot, pamazām ir atšķetinājies, ka principā runa ir par diviem galvenajiem stūrakmeņiem, kas tad arī ļāva sagraut šo nozari musu valstī.

Pirmkārt, jārunā par Briseles gaiteņos izplānotu pasākumu kopumu, kas gaumīgi tika nodēvēts par Eiropas Savienības (ES) cukura reformu, bet realitātē bija vienkārša spēlētāju skaita samazināšana tirgū. Proti, iedodot vairāku valstu uzņēmējiem gana daudzus miljonus no ES kopējās kases (tātad – naudu, kas konkrēti nevienam nepieder), tika panākts, ka daļa cukurfabriku, tostarp Latvijā esošās, tiek slēgtas. Tolaik tika stāstīts, ka tādā veidā tikšot uzlabota situācija ES cukura tirgū un samazināta šā produkta cena. Kā zināms, šo gadu laikā, cukura cenas ne tikai nav sarukušas, bet ir pat palielinājušās, un tam ir visnotaļ loģisks izskaidrojums – samazinot ražotāju skaitu, sarūk arī konkurence tirgū, un tajā palikušajiem rodas iespēja vieglāk uzelpot, tostarp tirgojot produkciju par sev tīkamāku cenu. Šo sakarību zina katrs, kurš vismaz reizi dzīvē ir kaut ko lasījis par ekonomiku, tāpēc domāt, ka par to neko nezināja tā dēvētās cukura reformas autori un virzītāji, būtu visnotaļ naivi. Drīzāk gan šeit jārunā par ļoti konkrētu lielo Eiropas cukura ražotāju lobiju, it īpaši ņemot vērā, ka netika arī atvērts tirgus ražotājiem, kuri strādā ārpus ES. Tiesa gan, vienu brīdi cukura cenas nedaudz samazinājās, bet tas notika globālas ekonomiskās krīzes, nevis kaut kādas tā dēvētās reformas ietekmē.