Labklājības ministre Ramona Petraviča ir nākusi klajā ar ideju (intervija laikrakstā Diena), ka invalīdu nodarbinātību varētu veicināt, nosakot tiem konkrētu darba vietu skaitu – vispirms valsts iestādēs un tad, ja tas strādā, to attiecināt arī uz privāto sektoru.
Ideja, maigi sakot, nejēdzīga, lai gan labu mērķu vadīta. Ministre ir ieguglējusi, ka 20 ES dalībvalstīs no 28 šādas kvotas tiešām eksistē, taču nav izlasījusi pētījumus par kvotu sistēmas efektivitāti. Jau 2014. gadā Eiropas Sociālās politikas un labklājības centra pētnieks Mihaels Fuks ir veicis pētījumu, kurā secināts, ka kvotu noteikšanai ir visai maza ietekme uz cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību. Turklāt nereti darba devēji dod priekšroku soda naudu samaksāšanai par kvotu neievērošanu.
Nav šaubu, ka cilvēki ar invaliditāti ir nozīmīgs darbaspēka resurss un visiem spēkiem jāveicina to iekļaušana darba tirgū. Taču tam ir jāizvēlas pareizi un efektīvi instrumenti, nevis nejēdzīgas kvotas. Nav skaidra arī ministres priekšlikuma praktiskā īstenošana. Ja tiek noteikts, ka valsts iestādēs noteikts darba vietu skaits jāparedz invalīdiem, bet uz konkrēto amata vietu neviens šāds pretendents nepiesakās, kas tad notiek? Vai amata vietas tiek turētas tukšas vai tiek pieņemti kādi pagaidu aizvietotāji, kurus atlaiž, ja piesakās cilvēks ar invaliditāti? Tajā pašā laikā invalīdu nodarbinātība noteikti ir jāveicina.
Viens no variantiem ir subsidētās darba vietas. Ministre gan kritizē, ka tās nekādu labumu nedodot, jo, subsīdijām beidzoties, cilvēki tiek atlaisti. Tas īsti neiztur kritiku, jo darba devējs nav ieinteresēts atlaist labu un apmācītu, jau pieredzi ieguvušu darbinieku. Cita lieta, ka, piešķirot subsīdijas, jāraugās, lai darba vieta nav veidota tikai atbalsta saņemšanai, bet ir ilgtermiņa projekts. To noteikti var iestrādāt subsīdiju saņemšanas kritērijos. Iespējams, ka efektīvāks instruments ilgtermiņā par subsidētajām darba vietām ir nodokļu atlaides darba devējam. Līdztekus noteikti var būt atbalsts darba devējiem darba vietu pielāgošanai invalīdu vajadzībām.
Citu ES valstu pieredze liecina, ka iekļaujoša darba tirgus politika vispirms ir vērsta uz invalīdu izglītošanu un profesionālo prasmju paaugstināšanu, uz palīdzību darba meklējumos, uz valsts vai pašvaldības atbalstu darba devējiem attiecīgu darba vietu iekārtošanā. Darba devējiem tiek maksātas gan subsīdijas, gan tiek piešķirtas nodokļu atlaides invalīdu nodarbināšanai. Darba devēju organizācijas jau sen ir paudušas, ka invalīdu nodarbinātību noteikti uzlabotu grozījumi Darba likumā, kas atvieglotu invalīdu atlaišanu, jo stingro noteikumu dēļ pašlaik darba devēji izvēlas nedot pat iespēju invalīdiem darba gaitas uzsākt. Tā ka labklājības ministrei būtu ieteikums pievērsties ne tikai tam, kādi mehānismi pastāv dažādās valstīs invalīdu nodarbināšanai, bet arī palasīt pētījumus par to efektivitāti.
