Šī gada 17. februārī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā, ar kuru atzina juridisko personu tiesības uz atbrīvojumu no valsts nodevas samaksas vispārējās jurisdikcijas tiesās, dodot laiku likumdevējam līdz šī gada 1. oktobrim ieviest atbilstošu tiesisko regulējumu. 1. oktobris jau pagājis, tomēr no Tieslietu ministrijas (TM), kas ir atbildīga par tiesu un tiesību politikas nozari valstī, nemana nekādu iniciatīvu un rīcību, lai šo spriedumu savlaicīgi izpildītu.
Satversmes tiesa lietu skatīja pēc kāda ārvalstu komersanta pieteikuma, kuram par prasības pieteikuma iesniegšanu Latvijas tiesā tika noteikts maksāt valsts nodevu gandrīz 177 tūkstošu eiro apmērā. Nespējot samaksāt tik lielu valsts nodevu, komersantam faktiski nebija iespējas iesniegt iecerēto prasību un nodrošināt lietas izskatīšanu tiesā. Likuma regulējums arī neparedzēja tiesai iespēju attiecīgo nodevu samazināt.
Formāla atbilde
Diena vērsās tieslietu ministres Ineses Lībiņas-Egneres birojā ar lūgumu sniegt ministres viedokli par situāciju un izskaidrot, kādēļ joprojām nav izpildīts Satversmes tiesas spriedums, kad to plānots izpildīt, kā arī to, vai ministre vispār personīgi ir informēta, ka spriedums joprojām nav izpildīts un vai tiks prasīta atbildība no attiecīgajām ministrijas amatpersonām. Diemžēl pašas ministres viedoklis, tostarp atbildes uz viņai personīgi adresētajiem jautājumiem saņemti netika, un atbildi – jāatzīst – valsts pārvaldei ierasti formālā stilā sniedza TM valsts sekretārs Mihails Papsujevičs.
“Norādām, ka, balstoties uz Satversmes tiesas nospriesto, jau tagad tiesa individuāli vērtē katru finansiālās grūtībās nonākušas juridiskās personas lūgumu atbrīvot no valsts nodevas samaksas un lemj par atbrīvošanu (sk. Senāta 2023. gada 19. septembra lēmuma lietā SKC-887/2023 6.3 punktu un tajā norādītos Satversmes tiesas nolēmumus),” viņš uzsvēra.
Tāpat M. Papsujevičs pauž, ka Satversmes tiesa ir atzinusi, ka regulējums tiesu pieejamības jautājumā ir pilnveidojams, likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks padziļinātas un kompleksas izpētes veikšanai, lai izstrādātu tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai personai. TM, uzsākot minētā Satversmes tiesas sprieduma izpildi, jautājumu esot novirzījusi Civilprocesa likuma darba grupai, kura apvieno dažādus nozares ekspertus (tiesneši, advokāti, maksātnespējas administratori, uzņēmēju un ārvalstu investoru organizāciju pārstāvji).
Diemžēl kritiski vērtējams TM valsts sekretāra tālākais skaidrojums, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka jau sākotnēji viena no prioritātēm nemaz nav bijis mērķis ievērot Satversmes tiesas noteikto sprieduma izpildes termiņu. Proti, amatpersona norāda, ka esot “notikušas jau vairākas darba grupas sanāksmes, un ka darba grupa ir secinājusi, ka ir nepieciešama plašāka civilprocesā noteikto valsts nodevu reforma, lai sasniegtu Satversmes tiesas spriesto mērķi pilnībā. Darbs pie Civilprocesa likuma izmaiņām turpinās un to plānots noslēgt tuvākajā laikā. Ministrija saredz, ka darbs varētu tikt pabeigts līdz šī gada decembrim. Būtiski atzīmēt, ka, strādājot pie iespējamajiem tiesiskajiem risinājumiem, ir nepieciešams sabalansēt šī risinājuma ietekmi uz valsts budžeta fiskālajām iespējām, kā arī salāgot ar budžeta veidošanas procesu un citām valsts nozīmes budžeta prioritātēm.”
Sena, sāpīga problēma
Diskusijas par valsts noteikto un iekasēto nodevu samērīgumu, piemēram, par īpašumtiesību reģistrāciju zemesgrāmatās, kur nodevu aprēķina kā procentu no īpašuma vērtības, un arī par prasībām vispārējās jurisdikcijas tiesās, kur nodevu rēķina pēc speciālas formulas atkarībā no celtās prasības summas, ik pa laikam uzvirmo publiskajā telpā.
Jānorāda, ka arī salīdzinoši tipisku un nelielu darījumu ar īpašumu vai standarta prasības tiesā (piemēram, par neliela parāda piedziņu vai darījuma apstrīdēšanu) gadījumā valstij maksājamā nodeva nereti sniedzas vairākos tūkstošos eiro. Valsts nodevas apmērs bieži vien ir tik liels, ka tās summa vai nu vispār attur personu no vēršanās tiesā, vai rada būtisku finansiālo slogu, kas faktiski rodas personai saistībā ar vēršanos tiesā, ko valsts ir noteikusi par personas pamattiesībām. Taču atšķirībā no fiziskajām personām, kurām līdz šim esošais regulējums vismaz paredzēja iespēju lūgt tiesu pilnībā vai daļēji atbrīvot no nodevas samaksas, ja fiziskās personas mantiskais stāvoklis objektīvi neļauj samaksāt nodevu pilnā apmērā, juridiskajām personām šādas iespējas likumā paredzētas nebija.
Pusgads tukšgaitā
Satversmes tiesas februārī pieņemtajam spriedumam situācija bija jāmaina. Satversmes tiesa nepārprotami atzina, ka regulējums, kas neparedz juridiskajai personai tiesības lūgt pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no valsts nodevas, ja tā objektīvi nespēj veikt šo maksājumu, ierobežo juridisko personu Satversmē noteiktās tiesības uz tiesas pieejamību un atzina šādu regulējumu par spēkā neesošu no 1. oktobra. “Likumdevējs nav pienācīgi un atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām noteicis tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai personai, arī privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu,” teikts spriedumā. Satversmes tiesa arī noteica laiku līdz šī gada 1. oktobrim, lai likumdevējs izstrādātu atbilstošu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram tiesas turpmāk varēs lemt par valsts nodevas samaksas pienākuma atvieglošanu juridiskajām personām. Kā norāda tiesību eksperti, vairāk nekā pusgads no sprieduma pieņemšanas šķietami ir pietiekami saprātīgs laiks, lai TM šādus likuma grozījumus sagatavotu un Saeima pieņemtu.
Patiesībā sprieduma izpildei nekas daudz netika prasīts, un šķietami neprasītu nekādas sevišķas pūles normā, kas šobrīd attiecas tikai uz fizisko personu tiesībām lūgt nodevas apmēra samazināšanu, ierakstīt dažus vārdus, ka tā attiecas arī uz juridiskām personām. Taču nekas no minētā nav noticis un no TM, kas ir atbildīga par attiecīgo nozari, secīgi no kuras būtu sagaidāma attiecīgo likuma grozījumu izstrāde, nekāda rīcība, kas būtu rezultējusies ar sprieduma izpildi, nav sekojusi. Turklāt zīmīgi, ka pati Tieslietu ministrija sniegtajā viedoklī Satversmes tiesai vēl lietas izskatīšanas laikā atzina, ka “likumā būtu jāpastāv iespējai juridiskai personai lūgt tiesu lemt par tās atbrīvošanu no tiesas izdevumu samaksas”.
Taču 1. oktobris nu ir jau pagājis, bet nekādas izmaiņas likumā ne tikai nav pieņemtas, bet saskaņā ar Valsts kancelejas un Saeimas publiskoto informāciju, arī izstrādes procesā attiecīgu likumdošanas iniciatīvu joprojām nav. Līdz ar to no 1. oktobra attiecīgais jautājums faktiski ir atstāts pašplūsmā – no vienas puses, tiesas vairs it kā nedrīkst ignorēt juridisko personu lūgumus par nodevas samazināšanu vai atbrīvošanu no tās, jo Satversmes tiesa noteikusi tieši 1. oktobri par robežšķirtni, aiz kuras iepriekšējā situācija vairs nedrīkst pastāvēt, bet, no otras puses, nekāda tiesiskā regulējuma un konkrētu kritēriju, pēc kuriem tiesām vadīties, attiecībā uz juridiskām personām, joprojām nav, un rodas šaubas, vai tuvākajā laikā tādi būs.
Līdz ar to juridiskajām personām un tiesām acīmredzot pagaidām būs jāspēj kaut kā saprasties šajā jautājumā arī bez likuma regulējuma, tikmēr gaidot atbildīgās TM un amatpersonu rīcību Satversmes tiesas sprieduma izpildei un ik pa laikam atgādinot tām, ka Satversmes tiesas spriedums ir obligāti izpildāms visām valsts institūcijām un amatpersonām. Jāatgādina, ka pēdējā gada laikā šī nav pirmā reize, kad TM netiek galā ar saviem pienākumiem sakārtot elementāras izmaiņas normatīvajos aktos. Par TM raitu sadarbību ar Saeimu atbildīga ir Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna, kura pati ilgstoši darbojusies kā tiesnese.
