Ugunīgais Renault svin 30 gadu jubileju

Modeļa virsbūve – futūriskais dizains ar apaļotiem galiem – tika prezentēta 1976.gada nogalē slēgtā Renault valdes sanāksmē. Bernards Vernjers-Paliezs (Bernard Vernier-Paliez) bija ļoti entuziastisks – jaunās dizaina līnijas bija kā 80-to gadu stila prognoze. Runājot par tehnoloģiju, jaunā modeļa virsbūve bija gandrīz identiska modelim Renault 18. Visnozīmīgākās atšķirības vērojamas tieši modeļa aizmugurējās daļas dizainā.

Kad 1978.gadā savu debiju piedzīvoja Renault 18 modelis, tika uzsākti jaunās kupejas testa braucieni. Pirmo reizi daudzu gadu laikā tika nolemts aizstāt Renault modeļiem raksturīgo numerāciju ar vārdu, lai gan sākotnēji bija ideja kupeju modeļu nepāra numurus 15/17 turpināt, ieviešot modeli Renault 19. Tomēr, izvērtējot vairākus piedāvājumus, šis modelis tika nodēvēts spāņu vārdā Fuego, un tas nozīmē «uguns». Jaunais modelis tika nozīmēts virknei dažādu testu Renault izpētes centrā Lardy, piemēram,– automašīna tika nomesta no kustīgas rampas, lai novērtētu reālo ietekmi sadursmes gadījumā ar citām automašīnām.

Lai uzlabotu automašīnas tehnoloģisko izpildījumu, Bilankortas inženieriem bija nepieciešami vairāki mēneši. Modeļu Renault 15/17 ražošanas pārtraukšana 1979.gada jūlijā bija kā signāls tam, ka to pēctecis ir gatavs startam. 1979.gada septembrī pirmās Fuego fotogrāfijas, tiesa gan – neoficiālās – nonāca presē.

1980.gada februārī gleznainajā Kosta del Sola piekrastē Spānijā jaunais Renault Fuego tika pirmo reizi prezentēts masu medijiem. Oficiālā jaunās kupejas pirmizrāde gan notika tikai martā starptautiskās Ženēvas auto izstādes ietvaros. Drīz pēc tam tika uzsākta modeļa masveida ražošana Bilankortas (Billancourt) rūpnīcā, kā arī Spānijas FASA Renault rūpnīcā Valladolid.

Standarta Fuego TL versija tika aprīkota ar 1,397 ccm, 64 Zs dzinēju. Nedaudz dārgāki šī modeļa varianti (Francijā – GTL un GTS) tika aprīkoti ar 1,647 ccm (96 Zs) dzinēju, kas jau bija pazīstams modelī 16 TX. Fuego ekskluzīvākie modeļi ar labāko aprīkojumu bija TX/GTX modeļi. Tie bija darbināmi ar 2.0 litru dzinēju Nr. 829 (109 Zs), ar ko bija aprīkots arī 20 TS modelis. Atkarībā no modeļa Fuego maksimālais ātrums variēja no 158 līdz 190 km/h.

Balstiekārta, bremžu sistēma un vēl citi tehnoloģiskie risinājumi bija identiski modelim Renault 18.

Neskatoties uz sportiskajām līnijām, četrvietīgais Fuego saglabāja arī vairākas praktiski ērtas lietas. Tā, piemēram, lielais aizmugures logs lielu vienību iekraušanu bagāžniekā padarīja daudz ērtāku. Bagāžnieka lielums – 375 dm3 (saskaņā ar DIN standartiem – litri) neatšķīrās no ģimenes auto standartiem, turklāt ar nolocītām aizmugurējo sēdvietu atzveltnēm tā tilpums sasniedza 814 dm3.

1982.gadā automašīnu virsbūves uzņēmums Heuliez prezentēja Fuego kabrioleta versiju, tomēr tā masu ražošana tā arī nekad netika uzsākta. Šajā laikā Fuego debitēja ASV un Kanādā. Automašīnu montāža tika uzsākta arī Santa Izabellā (Argentīna).1983.gadā Francijā pārdošanā nonāca pirmie uzlabotie Fuego, kuri tika dēvēti par Phase Deux (otrā fāze). Tika izmainīta modeļa virsbūves priekšējā daļa – gaismas, bamperi –, savukārt salons tika aprīkots ar jaunu mērinstrumentu paneli un stūri. Fuego Turbo ar 1,565 ccm (132 zs) dzinēju, kas aprīkots ar Garrett turbīnu, arī tajā laikā piedzīvoja savu debiju. Automašīnas maksimālais ātrums sasniedza 200 km/h, savukārt paātrinājums  līdz 100 km/h aizņēma  9.8 s. 

Fuego ražošana Francijā tika pārtraukta 1985.gada jūlijā, un vēl dažus mēnešus automašīna bija pieejama pārdošanā. 1987.gada vasarā modeļa ražošana tika pārtraukta arī Spānijas rūpnīcā. Renault Argentīna S.A. Fuego modeļus GTX/GTA un GTA Max turpināja ražot līdz 1992.gadam. Kopējais saražoti vienību skaits sasniedza 226 583, un tas ir ļoti labs rādītājs nišas automobilim.1997.gada nogalē Renault prezentēja Megane Coupe – automašīna, kuru var dēvēt par Fuego pēcteci.