Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.
To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.
Pēdējā laikā uzņēmēji arvien vairāk runā par darbaspēka trūkumu, turklāt visās sfērās. Kāds ir jūsu novērojums - vai tiešām šobrīd mums katastrofāli trūkst cilvēku, kuri varētu strādāt?
Jā, darbinieku pašlaik tiešām trūkst. Esam novērojuši, ka pēdējā gada laikā Latvijas iedzīvotāji masveidā pamet valsti, tādēļ pieprasījums pēc darbaspēka kļuvis vēl lielāks, un to apmierināt nav nemaz tik vienkārši. Mūsu novērojumi liecina, ka esošajos apstākļos vidēji divi no pieciem būvdarbu vadītājiem labprātāk izvēlas doties strādāt uz Norvēģiju vai kādu citu Skandināvijas valsti, nevis palikt Latvijā. Tas, protams, skaidrojams ar lielāku atalgojumu, kā ietekmē izbrauc gan kvalificēti, gan mazāk kvalificēti darbinieki, jo arī prasības pret tiem ārzemju tirgos pēdējos gados ir ievērojami sarukušas. Ja agrāk būvniecības jomā strādājošajiem tika pieprasītas vietējās valodas zināšanas, tad tagad pietiek ar angļu vai krievu valodu sarunvalodas līmenī.
Vietējā darbaspēka izbraukšana no valsts kā problēma aktualizējās jau pirms vairākiem gadiem, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES). Ar ko šī brīža situācija atšķiras?
Es teiktu, ka situācija vienkārši ir saasinājusies, jo, kā zināms, šobrīd piedzīvojam milzīgu inflāciju un būtisku energoresursu cenu pieaugumu. Tas nenoliedzami veicina cilvēku izbraukšanu. Lielie rēķini cilvēkus biedē, tāpat papildu stresu rada arī ģeopolitiskā situācija. Esam novērojuši, ka tie cilvēki, kuri iepriekš šaubījās par došanos prom no Latvijas, šobrīd ir pieņēmuši lēmumu valsti tomēr pamest.
Uz kurām valstīm latvieši galvenokārt dodas?
Sievietes pārsvarā brauc uz Vāciju un Nīderlandi, bet vīrieši uz Skandināvijas valstīm - Norvēģiju, Zviedriju, Somiju. Turklāt tie vairs nav parasti būvstrādnieki, bet arī projektu un būvdarbu vadītāji, kā arī augsti kvalificēti celtnieki. Loģiski, ka darbaspēka migrācija uz attīstītajām valstīm veicina darbinieku trūkumu Latvijas tirgū, tāpēc esam spiesti piesaistīt viesstrādniekus. Šajā gadījumā gan jārēķinās, ka normatīvajos aktos ir noteikta minimālā likme, kas viesstrādniekam jāmaksā, - 1277 eiro bruto. Par mazāku likmi nodarbināt šos cilvēkus nevar neatkarīgi no tā, vai viņš ir trauku mazgātājs, auto iekrāvējs vai veic augsti kvalificētu darbu. Skaidrs, ka tas rada problēmas mazkvalificēto profesiju vidū. Šī iemesla dēļ komersanti mēģina sistēmu apiet - maksāt noteikto likmi, bet nelegāli nodarbināt strādniekus vairāk stundu.
Kādi ir galvenie riski, ar ko jārēķinās uzņēmējiem, pieņemot darbā viesstrādniekus no trešajām valstīm?
Mūsu novērojumi liecina, ka šobrīd uz Latviju strādāt pārsvarā dodas cilvēki no Uzbekistānas, Tadžikistānas un Moldovas. Tajā pašā laikā gan jāatzīmē, ka šo valstu pilsoņi Latviju galvenokārt izmanto kā iespēju, lai iekļūtu ES un tālāk dotos uz bagātākām valstīm - Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju. Jebkurš uzņēmums, kurš ir strādājis ar viesstrādniekiem, šo tendenci apstiprinās, jo nereti šie trešo valstu darbinieki vienkārši pazūd bez brīdinājuma. Varētu teikt, ka Latvija ir viesstrādnieku tranzītvalsts, un to apstiprina arī robežsargi. Trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai iegūtu visus nepieciešamos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti.
Ja godīgi, Baltija ir visai neapskaužamā situācijā, sevišķi Latvija ar augsto darbaspēka nodokli. Principā vienīgais veids, kā viesstrādniekus noturēt, ir veidot kopienas - piesaistīt viņu draugus, paziņas, tā viņiem Latvijā izveidojas patīkami apstākļi, kuros viņi vēlas palikt. Tas viņiem ir ļoti svarīgi, un mums par to ir jādomā, jo tagad arī trešo valstu pilsoņu iespējas strādāt ES ir ievērojami plašākas. Ja agrāk Skandināvijas valstis šādus strādniekus darbā kategoriski nepieņēma, tad tagad, ņemot vērā darbaspēka trūkumu, pat lielās rūpnīcas nereti piever acis un ir gatavas sadarboties ar šiem cilvēkiem, kas principā Eiropā atrodas tikai daļēji legāli. Skaidrs, ka lielā daļā attīstīto valstu pievilcīgāks ir ne tikai atalgojums, bet arī dažādi pabalsti - arī tas motivē viesstrādniekus izceļot un meklēt labākas dzīves iespējas. Jebkurā gadījumā mums jādomā par to, kā noturēt gan viesstrādniekus, gan arī vietējo darbaspēku, jo tā ir aktuāla problēma, ar kuru šobrīd saskaras teju ikviens uzņēmējs.
Ko mēs varētu darīt, lai uzlabotu vietējo cilvēku nodarbinātību un samazinātu izbraukušo skaitu?
Ekonomisko situāciju valstī mēs mistiski uzlabot nevaram. Šī iemesla dēļ uzņēmēji darbiniekus cenšas noturēt ar daļēji materiāliem labumiem, piedāvājot, piemēram, sporta zāles abonementu, bezmaksas pusdienas, transportu un citas ekstras. Komersanti mēģina uzlabot arī darba apstākļus un vidi uzņēmumā, jo skaidrs, ka kompensēt energoresursu cenu kāpumu var atļauties vien retais. Lielākie būvnieki šobrīd prognozē, ka ziemā krīzes ietekme, visticamāk, būs jūtama vēl spēcīgāk, tādēļ atsevišķi uzņēmumi varētu pat darbību pārtraukt, tāpēc darbaspēkam vajadzētu palikt pāri. Jautājums, vai tas tā tiešām būs, gan paliek atklāts, jo tie cilvēki, kuri būs palikuši bez darba, tikpat labi var arī pamest Latviju, nevis meklēt iespējas vietējā tirgū. Šobrīd nav skaidras vīzijas, ko darīt, lai noturētu darbiniekus, jo sporta zāles abonements vai bezmaksas pusdienas krīzes situācijā, visticamāk, nebūs noteicošais faktors. Pozitīvi gan vērtējama tendence, ka daļa uzņēmēju atalgojumu nedaudz, bet tomēr ir pacēluši, jo jūt, ka pretējā gadījumā piesaistīt speciālistus vienkārši nav iespējams.
Kā ir ar darbinieku piesaisti no reģioniem - vai arī tas tiek izskatīts kā risinājums?
Protams, taču jāsaka, ka šobrīd arī šis darba tirgus ir izsmelts. Tie cilvēki, kuri vēlējās strādāt, jau ir pārcēlušies tuvāk lielajām Latvijas ražotnēm vai izbraukuši no valsts. Ja runājam par izbraukušajiem, jāsaka, ka diemžēl lielākā daļa no tiem Latvijā atgriezties neplāno.
Kuras ir tās nozares, kurās šobrīd darbinieku trūkst visvairāk? Informācijas tehnoloģiju (IT) joma, medicīna, inženierzinātnes, kā arī citas nozares, kur nepieciešama matemātiskā izglītība. Tāpat katastrofāli trūkst arī šoferu, būvnieku un citu jomu speciālistu.
Kā šī situācija varētu nākotnē mainīties - vai ir kādas pazīmes, kas liecina, ka tuvākajā laikā darbinieku varētu trūkt arī citās jomās?
Jā, šobrīd paredzam, ka tuvāko gadu laikā ar vēl būtisku darbinieku trūkumu saskarsies viesmīlības sektors. Jau Covid-19 pandēmijas laikā novērojām, ka liela daļa šīs nozares speciālistu bija spiesti pārkvalificēties vai izbraukt no valsts, tādēļ viesmīlības sektoram pēc ierobežojumu mīkstināšanas nācās daļēji vai pilnībā nomainīt personālu. Paredzam, ka šajā ziemā pieredzēsim vēl vienu izbraukšanas vilni, jo, visticamāk, daļa restorānu, kafejnīcu, viesnīcu un citu komersantu nespēs samaksāt lielos rēķinus, tāpēc to darbiniekiem būs jāmeklē iespējas strādāt citur. Tas nozīmē, ka brīdī, kad pieprasījums pēc viesmīlības pakalpojumiem atkal būs lielāks, cilvēku, kas šajā jomā strādā, vienkārši nebūs. Parasti ienesīgākais laiks kafejnīcām un restorāniem ir tieši vasaras sezona.
Kas mūs apkalpos nākamajā vasarā, ja ziemā visi aizbrauks?
Tāpat paredzams, ka darbinieku nākotnē, visticamāk, trūks arī citās jomās, piemēram, loģistikā un pārtikas ražošanā. Jebkurā gadījumā daudz ko noteiks gaidāmā ziema - gan elektroenerģijas un apkures rēķini, gan iespējamie Covid-19 ierobežojumi un vakcinācija. Arī vēlme nevakcinēties ir bijis viens no iemesliem, kāpēc latvieši izbraukuši ārpus valsts, dodoties uz reģioniem, kur ierobežojumi ir bijuši mazāk stingri. Tas nozīmē - ja atkal tiks ieviesta obligātā vakcinācija, mēs varētu saskarties ar neapskaužamu situāciju darba tirgū.
Mūsdienās arvien biežāk dažādi procesi uzņēmumos tiek automatizēti, aizstājot cilvēka darbu ar tehnoloģijām. Arī ikdienā varam novērot, ka, piemēram, veikalos kasiera darbs tiek uzticēts mums pašiem, aicinot iepirkties pašapkalpošanās kasēs. Cik lielā mērā šī tehnoloģiskā modernizācija risina darbaspēka trūkuma jautājumu?
Galvenā problēma ir tā, ka darbinieki mums ir vajadzīgi šodien, bet šādu risinājumu ieviešana uzņēmumā prasa laiku - vismaz gadu vai divus. Mēs visi saprotam, ka jebkurus procesus nepieciešams modernizēt, taču ražot un strādāt vajag arī līdz tam. Bez tam ir darbi, kurus tik un tā būs nepieciešams veikt ar rokām - jautājums, kur mēs nākotnē dabūsim tos cilvēkus, kas to darīs. Redzam, ka liela daļa jauniešu savu nākotni saista ar sociālajiem medijiem, fotogrāfiju vai citām jomām, kur šobrīd darbinieku netrūkst. Tajā pašā laikā tikai neliela daļa izvēlas studēt inženierzinātnes, tehnoloģijas vai darboties tajos sektoros, kur novērojams darbaspēka trūkums. Jebkurā gadījumā mums ir jādomā par to, kā jauniešus ieinteresēt šajās nozarēs, jo modernizācija iet roku rokā ar izglītību. Tāpat jāsaprot, ka procesu efektivizācijai un tehnoloģiju ieviešanai ir nepieciešamas arī finanses, kas komersantiem ne vienmēr ir brīvi pieejamas, sevišķi ņemot vērā šī brīža apstākļus. Skaidrs, ka tehnoloģijas ir viens no veidiem, kas palīdz risināt darbaspēka jautājumu, taču šobrīd mums primāri jāraugās citā virzienā.
Kādu jūs redzat Latvijas darba tirgu pēc pieciem, desmit gadiem? Kas būs lietas, ar ko mums nākotnē būs jāsadzīvo?
Kā jau minēju, daudz kas būs atkarīgs no gaidāmās ziemas - gan elektroenerģijas un apkures cenām, gan iespējamajiem Covid-19 ierobežojumiem un vakcinācijas. Tāpat jāņem vērā, ka nākotni lielā mērā ietekmēs arī ģeopolitiskā situācija un kara iznākums. Jebkurā gadījumā maz ticams, ka pie mums pēc pieciem, desmit gadiem strādās tikai viesstrādnieki, jo ir pilnīgi skaidrs, ka daļa darbspējīgo cilvēku, neraugoties ne uz ko, paliks Latvijā. Iespējams, daļa arī atgriezīsies no ārzemēm, bet tas ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi mēs spēsim iziet no esošajām krīzēm. Domāju, ka arī paši uzņēmēji kļūs vēl radošāki un aktīvāk iesaistīsies darbaspēka noturēšanā. Iespējams, tiks mainīta arī uzņēmumu iekšējā vide un atalgojuma sistēma, kur cilvēku darbs tomēr tiek novērtēts vairāk. Pašlaik aktuāls ir jautājums, kādu izglītību iegūs jaunā paaudze. Mums jāmotivē jaunieši pievērsties dažādām sfērām, lai pēc pāris gadiem neveidojas situācija, kad visi ir tikai blogeri un tiktokeri, bet tajā pašā laikā nav neviena, kas strādā rūpnīcās.
