Ceļojums: 40 dienās apkārt pasaulei

Atpūta
2015. gada 20. novembris 15:16

Lai īstenotu vienu no savām idejām, proti, nosvinētu dzimšanas dienu divas reizes vienā gadā, nolēmu to realizēt, vienlaikus iepazīstoties ar Okeānijā ietilpstošo salu īpatnībām.

Vismazāk cilvēku apdzīvotais reģions uz planētas Zeme ir Klusais okeāns ar tajā izkaisītajām salu grupām. Šo pārsvarā neatkarīgo valstiņu sauszemes teritorijas ir niecīgākas par Latviju, vien daži desmiti tūkstoši kvadrātkilometru, bet kopā ar teritoriālajiem ūdeņiem bieži vien platība ir lielāka par visu Eiropu kopumā. Reģionu divās daļās sadala arī tā sauktais International Day Line.

Sarežģītais ceļojuma puzlis sevī ietvēra desmit valstis, divas aizokeāna teritorijas un 23 pārlidojumus. Visu ceļojumu bijām kopā ar bērnības draugu Andri, bet pa ceļam Jaunzēlandē un Franču Polinēzijā mums pievienojās arī mūsu sievas. Ierodoties Rīgas lidostā, ceļojums sākās tā, it kā kāda augstāka vara būtu sazvērējusies pret mums un kratot pirkstu saka: «Nebrauciet!» Proti, todien kāds jampampiņš bija piezvanījis uz lidostu un pajokojies par tajā ievietoto bumbu. Šāda rīcība, protams, aizkavēja lidojumus par vairākām stundām. Mūsu pirmā pietura bija Amsterdama, kur todien notika karaļa dzimšanas dienas svinības. Gribējām aizbraukt līdz pilsētas centram un apsveikt jubilāru, bet laika trūkuma un iespējamo sastrēgumu dēļ bijām spiesti palikt lidostā un vienkārši uzsaukt tostu gaviļniekam.

Nirēju paradīzē
Caur Honkongu un Brisbenu sasniedzām Zālamanu salas, kas no visām mūsu maršrutā iekļautajām Klusā okeāna salu grupām bija visnabadzīgākās un nepievilcīgākās. Uz šīm salām noteikti alkst nokļūt niršanas entuziasti, jo 1942./1943. gadā kauju laikā starp amerikāņiem un japāņiem okeānā tika nogremdēts liels daudzums kuģu. To vraki dzelmē atrodami vēl aizvien un vilina nirējus. Bojā gāja 118 000 japāņu karavīru. Zālamana salu galvaspilsēta Honiara ir viena no retajām vietām uz pasaules, kur skaisti, kopti memoriāli ir gan zaudētājiem, gan uzvarētājiem. Proti, no blakus esošo kalnu virsotnēm viens uz otru raugās japāņu un amerikāņu obeliski.
Šajās salās pirmo reizi redzēju milzīgas eļļas kokospalmu plantācijas. Auglis ir 30 reižu smagāks par parastu kokosriekstu, tas ir ass un lipīgs. No gida stāstītā sapratām, ka to īpašnieks ir viens no turīgākajiem cilvēkiem salās.
Salās ir «kastīšu» arhitektūra. Vietējo sadzīve ir trūcīga. Viņi neslēpjoties savā pigin english runā par korupciju, par pilsoņu karu, kas valstī izraisījies valdības alkatības dēļ. Tas viss atspoguļojas arī dzīves līmenī. Nepatiku izraisīja vietējo paradums košļāt riekstus Betel nut. Šī dabas velte tonizē un viegli apreibina. Tos košļājot, mute paliek vampīriski spilgti sarkana. Trakākais ir tas, ka viņi šo sakošļāto masu spļauj, kur pagadās. Ejot pa ielu ir jāuzmanās, lai nepaslīdētu sarkanā, sakošļātā suslā.

Pie senajām ciltīm
Īss pārlidojums, un mēs nokļuvām Vanuatu salās (tulkojumā Mūžīgā zeme). Uz turieni braucām ar nelielām bažām, jo divas nedēļas pirms mūsu ierašanās salai pāri traucās spēcīgs taifūns. Dabas stihijas rezultātā tika sagrautas mājas un par milzīgajiem postījumiem stāstīja daudzās starptautiskās ziņu pārraidēs. Pārsteidzošā kārtā viņi visu bija sakopuši.
Ierodoties Vanuatu galvaspilsētā Port Vila (Estates sala), mēs uzreiz ar Vanuatu Airlines pārlidojām uz Moluku, kur mīt Small Nambas un Big Nambas ciltis jeb kādreizējo cilvēkēdāju pēcteči. Tā kā tūristi pie viņiem nav bieži viesi, varēja redzēt autentisku šo ļaužu sadzīvi. Viņi nebija iestudējuši īpašus priekšnesumus tūristiem, bet mums par prieku pūta gliemežu ragus, dziedāja un ritmiski kustējās bungu ritmā. Gids mums parādīja, kur savulaik ciltīm bijušas iekārtotas upurēšanas un rituāla vietas. Vairums salu valda cilšu hierarhijas princips, bezierunu pakļaušanās cilts vadoņu pavēlēm. Vadoņa vārds ir likums. Viņš arī spriež tiesu. Vanuatu noteikti ir jāredz arī nepārtraukti darbojošais Tanna vulkāns naktī.
Interesanti, ka Vanuatu 82 salās ir vairāk nekā 30 lidmašīnu nosēšanās vietu, kas būtībā ir pļavā iebrauktas sliedes. Vietējie tās sauc par AirField. Brīžiem bija īpatnēja sajūta, kad nosēdies ar ļoti maza izmēra lidmašīnu nekurienes vidū.

Nogaršo dubļu krabi
Fidži salu divās daļās sadala Tomarivi kalni. Vienā tā pusē valda sausais klimats, otrā – subtropi. Komercializācijas ceļa rullis Fidži salu ir kārtīgi norullējis. It īpaši Nadi pusi, kur dzīvojām. Tur izvietotas visas pasaulē lepnākās viesnīcu ķēdes, un atpūtnieku izklaidei tiek piedāvāts itin viss – safari, niršana, sērfošana, dziļūdens makšķerēšana, helikopteru tūres un laivošana jeb raftings, dažādi koncerti un deju priekšnesumi. Fidži ir spēcīga indiešu kopiena, un tur ir daudz hindu tempļu. Vietējo kolorītu var izjust tikai tad, ja centies aizlīst skatuvei aiz aizkara. Mums tas arī mazliet izdevās, jo devāmies bezceļu izbraucienā ar džipiem, lai nokļūtu kādā nelielā ciematā, kur no kavas saknes gatavo viņu tradicionālo dzērienu. Tas ir apreibinošs līdzeklis un to dzer gan vietējie ikdienā, gan pasniedz tūristiem. Es arī pamēģināju. Ar vienu tasīti bija pietiekoši. Dzēriena krāsa ir ļoti «negaršīga». Izskatās tā, it kā kāds bļodā būtu mazgājis netīras zeķes, un ūdens un ziepju putas iekrāsojušās maigi brūnas. Kavas dzēriena pasniegšanai un dzeršanai ir savs rituāls. Brīdī, kad pasniedz kavas trauku, jāsasit vienu reizi plaukstas un jāiesaucas «bula», kas nozīmē «sveiks», tad ar abām rokām jāsaņem trauciņš, jāizdzer un jāsasit plaukstas trīs reizes un jāsaka «vinaka», kas nozīmē «liels paldies».  

Visu rakstu 40 dienās apkārt pasaulei lasiet piektdienas, 20.novembra, laikrakstā Dienas Bizness!

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra