Vēloties gūt apstiprinājumu savām fiziskām un garīgām spējām, lai sakārtotu domas pēc pārmaiņām privātajā dzīvē, devos 800 kilometrus garajā Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļā. Tas sākas mazā Francijas pilsētiņā St. Jean-de-Port un ved līdz pat Santjago de Kompostelas katedrālei Spānijā. Mans izaicinājums bija to paveikt 21 dienā – 300 kilometrus mēroju kājām, bet 500 braucu ar velosipēdu.

Kad turp labāk braukt?

Optimāli šāda veida ceļojumam ir ieplānot laiku no maija beigām līdz jūnijam vidum, vai arī no augusta beigām līdz septembra sākumam, kad gaisa temperatūra dienā ir ap 30 grādiem. Vasaras vidū (jūlijā) Spānijā ir pārāk karsti, lai ik dienas veiktu garas pastaigas svelmainā saulē, lai gan katram cilvēkam ir savs karstuma izturības slieksnis. Svarīgs nosacījums ir galvassega, jo bez tās, visu dienu uzturoties saulē, nevar iztikt.

Ko tur redzēt?

Doties 800 km pārgājienā, šķērsojot Spāniju, pirmajā brīdī izklausās neticami. Varētu šķist, ka tik lielu pacietības devu noteikti var atļauties tikai piedzīvojumu meklētāji un tie, kuriem patīk sevi spīdzināt, vai arī ļoti apgaroti ļaudis, taču maršruts ar katru dienu ir populārāks – nu jau tas ieguvis Eiropas nozīmīga galamērķa statusu. Gadā Santjago ceļu mēro aptuveni 150 tūkstoši svētceļnieku jeb piligrimi – jauni, veci, veseli, slimi. Turklāt ne visi ir fiziski spēcīgi. Pirms devos ceļā, zinātāji, kuri reiz veikuši šo maršrutu, mani brīdināja, ka tā laikā var salūzt fiziski spēcīgi, bet garīgi vāji cilvēki. Man bija iekšēja ticība, ka es to paveikšu. Sākumpunktā ir jāatrod speciāls pasu centrs, kur ikvienam tiek izsniegta pase. Katrā naktsmītnē (albergē) tajā tiek iespiests zīmogs. Pase ir kā apliecinājums tam, ka esi šo ceļu veicis un esi tiesīgs, sasniedzot Santjago katedrāli, saņemt diplomu.

Katram ceļiniekam ir savs mērķis, kādēļ tas izlēmis noiet šo ceļu – kāds to dara ticības vadīts, kāds vēlas gūt dvēseles mieru pēc tuvinieka nāves, kāds pārcietis smagu slimību, vēl kāds vēlas izzināt sevi, gūt dzīves atziņas. Katram savs motīvs, bet ceļš ir viens. Katrs ceļinieks ir ar savu dzīves nastu, domām, izjūtām, kas varbūt ir smagākas, nekā mugursoma viņa plecos.

Sev nepieciešamās mantas (divus krekliņus, trīs pārus zeķu, zābakus, šortus, plāno guļammaisu, higiēnas u.c. lietas) es satilpināju mugursomā, kuras svars bija septiņi kilogrami. Īpaši svarīgi ir jau labu laiku pirms ceļojuma iestaigāt zābakus, lai izvairītos no noberzumiem un tulznām.

Visu rakstu Katram savs Santjago ceļa vējš lasiet 29. maija laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra