Lauku ceļu uz Gunāra Bogdanova mājām Iecavas novada Zorģu pusē pēc vairāku gadu pārtraukuma nevar pazīt – no A7 garām vairākām sētām tas stiepjas visai gluds un stabils, līdz beidzas ģimenes pagalmā. Pretī skrien divi draudzīgi suņi, Gunārs smaidot sasveicinās un iepazīstina ar «īstajiem saimniekiem» – diviem ziņkārīgiem kaķiem. Smaida arī Gunāra sieva Irīna un meita Beate, šis ieradums no Anglijas laikam paliks nemainīgs, vēsta reģionālais laikraksts Bauskas Dzīve.

Gunārs krīzes laikā Latviju atstāja kā labs informācijas tehnoloģiju speciālists, lai Anglijā nopelnītu pietiekami mājas remonta kredīta atmaksai. Anglijā zemgalietis strādāja interneta veikalu piegādes centrā, organizējot preču piegādi klientiem no lielas noliktavas.

Atgriezās Bogdanovi pagājušā gada 24. maijā. «Braucām atpakaļ tāpēc, ka gribējām būt mājās un tuvāk radiniekiem. Gunāram ir pieaugusi meita no pirmās laulības, man – mamma, māsa ar ģimeni,» skaidro Irīna, «nebija drošības par māju, kas atstāta īrniekiem. Mums nebija lielu prasību – lai tikai baro mājdzīvniekus, sakopj sētu un telpas, maksā par elektrību. Kad pēdējoreiz te viesojāmies, sapratām, ka gaidīt vairs nevar. Sēta bija aizaugusi, viss, ko varēja nokurināt, izzāģēts, suņi un kaķi pusbadā glābās pie kaimiņiem.»

«Londona ievelk,» atzīst Gunārs. Irīna atklāj – ik pēc gada pārlikuši atgriešanās termiņu. Lai gan sākumā plānoja tur palikt vien gadu, galu galā sakrājušies pieci.

Gunārs uz Angliju aizbrauca pirmais, Irīna ar trīsgadīgo Beati sekojusi pēc laiciņa, darījusi nelielus darbiņus tīrīšanā, palīdzējusi jaunajām māmiņām pieskatīt mazuļus. Bogdanovi dzīvoja netālu no Londonas – Dienvidu Ruislipā, kur ikdienas izdevumi bija pietiekami lieli. Mājas kredītu gan tur strādājot maksāt bijis viegli.

Gunārs atzīst – pats varētu atgriezties, vien sazvanoties ar bijušo bosu, taču abi ar sievu ir vienisprātis, ka to nevēlas.

Liels arguments atgriezties bija Beates valoda – meitai dzimtā ir angļu mēle, tur pat mājās runājusi angliski.

«Angļu melnais humors ir ko vērts,» turpina Gunārs, «kad pirmo reizi iegāju noliktavā, redzu pie griestiem karājamies cilpu. Boss, pamanījis manu pārsteigumu, mierina – tev darbs būs smags, ja nevarēsi vairs izturēt, te ir risinājums! Es sākumā nesapratu, bet pēcāk pats iemācījos tā jokot.»

Neko daudz iekrāt ģimenei nav izdevies, taču viņi ir mierīgi – māja teju sakārtota, darbs ir, spēka, prāta un apņēmības gana.

Visu rakstu lasiet laikrakstā Bauskas Dzīve.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra