Vītolu ģimenē aug četri bērni, un dzīvi Latvijā viņi atsākuši Kazdangas muižas bijušajā klēts kompleksā Eglaines, kur labu laiciņu valdīja posts un sabrukums, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

Stāstu par ģimenes aizbraukšanu no Latvijas uzsāk Kristīne Vītola: «No Kuldīgas pārcēlāmies uz Ventspili, bet tas bija tikai sākums ceļojumam 2006. gadā uz Īriju. Ekonomiskā krīze lika pārvērtēt daudz ko, tostarp varēšanu sagādāt ģimenei iztiku.» «Tā bija vilšanās par daudz ko. Bijām jauni un gribējām lietas un dzīvot dzīvi. Aizbraucot mums bija divi bērni. Šķiršanās no dzimtenes nebija viegla. Paši uz savu galvu noteikti nebūtu braukuši, bet mans brālis jau bija Īrijā un aicināja mūs arī,» atminas Raitis Vītols.

Aizbraucot bijis noīrēts dzīvoklis uz nedēļu, kuras laikā bija jāatrod darbs. Raitis to arī atradis, neprotot ne vārda angļu valodā.

Sociālo garantiju jomā Īrija ir krietni priekšā Latvijai. «Šeit bērnu pabalsts ir desmitnieks, bet tur 150 eiro. Latvijā minimālā alga ir 320 eiro, bet tur 600 eiro ir minimālais ienākums uz galviņu ģimenē. Mums Īrijas valdība mazliet piemaksāja, jo bijām seši ģimenē. Ja runājam par cenām, tad pārtika šeit maksā mazliet dārgāk, saimniecības preces ir par ceturtdaļu dārgākas, bet bērnu preces ir trīs reizes dārgākas,» valstis salīdzina K. Vītola.

K. Vītola uzskaita vai desmitu daudzbērnu latviešu ģimeņu tikai savu paziņu lokā Limerikā vien, kuras Īrijā dzīvo tikai tādēļ, lai bērni būtu pārtikuši. Jautāti, vai būs vēl mājās braucēji, Vītoli šaubīgi groza galvu.

Atgriešanās dzimtenē ir visas dzīves filozofijas jeb domāšanas maiņa. «Mēs zinājām, ka neviens mums ceļu rozēm nekaisīs. Par Latvijas valsts reemigrācijas programmu jautājām oficiālām valsts amatpersonām, ko tā mums varētu līdzēt, un saņēmām konkrētu, cilvēcisku atbildi: «Pilnīgi neko!» Tā ir patiesība, ar kuru jārēķinās. Latvijā nav kārtības, nav naudas un ir ļoti daudz birokrātu. Ļoti, ļoti daudz. Bet mums daudz ir palīdzējuši tepat uz vietas – Aizputes novadā, Kazdangas pagastā. Daudz informācijas pirms atgriešanās atradām Limerikas latviešu kopienā un Latvijas vēstniecībā,» atklāj K. Vītola. Īpaši mamma atceras Kazdangas pamatskolas skolotāju degsmi, palīdzot vecākajiem zēniem tikt uz ceļa mācībās. Skolotāja Ilga Bloka sūtījusi visu nepieciešamo, Vītoliem vēl esot Īrijā.

R. Vītols pauž, ka Latvijā atgriezušies ne jau tādēļ, ka kāda no Latvijas valdībām būtu aicinājusi. «Atgriezāmies dzimtajā zemē, zem Latvijas debesīm, lai te dzīvotu laimīgi,» uzsver saimnieks. Pārdot valsti nozīmē arī notirgot tās pilsoņus ārvalstu darba tirgos, ar Vītoliem tas nav izdevies.

«Atgriežoties nolēmām nolikt malā aizvainojumu, domas par papīriņiem – naudu. Nolēmām, ka vienkārši jādzīvo Latvijā, un mums veicās, ka atradām šo pa pusei sabrukušo ēku kompleksu. Bija piedāvājums iegādāties Līvānu māju par 12 tūkstošiem, bet visu summu nevarējām segt. Solījām pārdot dzīvokli Ventspilī, bet māju mums nepārdeva. Jurists paskaidroja, ka četru bērnu ģimeni no mājas izlikt nebūs iespējams, ja nemaksāsim atlikušo. Labi vien, ka tā iznāca, jo kredīts radītu nevajadzīgu saspringumu. Tagad lēnām remontējam šo māju, un ar laiku te būs labāk nekā baronu laikos. Mūris celts 1825. gadā un nostāvēs vēl 200 gadu,» lēš R. Vītols.

«Mēs atgriezāmies stiprāki un vairāk. Divreiz vairāk, ja skaita ne tikai bērnus, bet arī mūsu suņukus. Kopīgi pārbaudījumi stipros norūda,» piebilst saimniece, atklājot, ka redzējusi, kā tie, kuri uz Īriju braukuši peļņā vieni, zaudē saikni ar ģimeni un šķiras.

«Justies laimīgiem ir jāmācās un jādara tas ir kopā. Ja jūs zinātu, cik jauki ir pie šīs mājas iziet pagalmā visiem kopā, kad jau nakts, un apsēsties, lai raudzītos zvaigznēs pēc padarīta darba. Tā ir mūžība, cerība un uzvara vienlaikus. To nevar nopirkt ne par kādu Īrijas naudu vai ieraudzīt TV kastē. Tā sajūta ir mazliet naiva, bet tik vajadzīga. Neviens mums to vairs neatņems,» pārliecināti saka K. Vītola.

Plašāk - laikrakstā Kursas Laiks.

 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra