Rotu dizainere Ginta Sičeva jau 20 gadus dzīvo Londonā, 2000. gadā tur ir izveidojusi savu uzņēmumu, bet pirms pāris gadiem viņa savu darbnīcu pārcēla uz Rīgu

Biju domājusi, ka jūs lielākoties dzīvojat Londonā, bet, kad sarakstījāmies LinkedIn, pieminējāt, ka šobrīd dzīvojat starp Londonu, Tokiju, Minheni un Rīgu. Ko tas nozīmē?

Londonā esmu nodzīvojusi 20 gadus, bet pirms trim gadiem sāku veidot darbnīcu un izstāžu telpu (showroom) Rīgā. Tajā laikā paralēli izveidojās sadarbība ar Japānu, un tagad diezgan bieži jālido turp. Dzīvoju tur vienu vai vairākas nedēļas, tāpēc reizēm man šķiet, ka Japānā esmu biežāk nekā Londonā. Savukārt Minhenē daļēji dzīvo mana ģimene. Rīgā strādāju, te ir mana darbavieta, bet Londonā ir mana kompānija, grāmatveži, menedžeris, papīru darbi un mājas.

Kā vispār nonācāt Londonā, kā izlēmāt, ka jāmācās tieši tur?

Draugs mani aizsūtīja mācīties angļu valodu. Kad iepazināmies, katru mēnesi tikāmies citā valstī, bet tas bija sarežģīti, jo toreiz, kad vēl bija pasu kontrole, vienmēr notika izjautāšana, bet man toreiz bija diezgan slikta angļu valoda. Sākumā aizbraucu mācīties valodu, bet pēc tam veiksmīgi iestājos London College of Fashion (University of Arts London). Kursa direktors pamanīja, ka man ir saskicēts daudz aksesuāru un ieteica pieteikties to dizaina nodaļā. Kopumā septiņus gadus studēju Londonas mākslas akadēmijas Aksesuāru modes un dizaina tehnoloģijas fakultātē, ieguvu bakalaura un maģistra grādu. No saviem pasniedzējiem mēģināju maksimāli iegūt visas iespējamās zināšanas, visvairāk mācījos no tehniķiem. Brīvajos brīžos apmeklēju citas nodaļas, fakultātes, lūdzu, lai apmāca, kā darboties ar noteiktiem mehānismiem. Tā papildus apguvu drukāšanu uz auduma, dekoratīvos izšuvumus, izmantojot pēdējās tehnoloģijas, vakuuma ierīci, ko izmanto plastmasu formu izveidei un daudzas citas industriālās ierīces, kas atradās universitātē. Pasniedzēji un tehniskās daļas vadītāji man neatteica, bet gan priecājās, ka es interesējos par viņu nodaļu un mēģinu to apgūt ātros tempos. Nesen satiku savu aksesuāru dizaina pasniedzēju, un viņš joprojām atceras pirmo nodarbību, kurā piedalījos. Viņš bija licis izgatavot paraudziņu noteiktā tehniskajā izpildījumā un to paveidot. Es jautāju, ko viņš par to domā. Viņš atbildēja: «It’s ok.»* Paraudziņu aizlidināju miskastē, nesu nākamo – nu, kā šis? «It’s better.»** Atkal metu miskastē, vēlreiz taisīju citu. Šoreiz pasniedzējs teica: «Excellent.»*** Tikai to es saglabāju. Citi lika mapēs visu, paraudziņus nepārtaisot, bet man svarīga bija kvalitāte, noslīpēt to līdz pēdējam sīkumam.

Vēlāk sekoja modes skates, izstādes, veikali, ražošana. Taču viss nejauši sākās ar to, ka viens franču dizainers man palūdza izveidot maskas. Izgatavoju viņam maskas un somiņas, kas bija tik dekoratīvas, ka daudzi klienti domāja, ka tās ir rotas. Saņēmu daudz e-pastu ar jautājumiem, kur šādas rotas var iegādāties, un sapratu, ka jātaisa rotas. Sāku veidot auskarus, aproces, kaklarotas, matu aksesuārus.

Šodien Latvijā daudzi sevi mēģina pieteikt modes pasaulē, rada savus zīmolus, izgatavo aksesuārus, apģērbus. Kāda ir jūsu pieredze – kā izsisties modes pasaulē?

Uzskatu, ka man ir ļoti paveicies. Mani jau studiju laikā daudzi bija pamanījuši. Man bija iespaidīgs CV un portfolio, kas man palīdzēja nokļūt un pastrādāt Alexander McQueen modes namā. Mākslinieki nedrīkst veidot standartizētu CV uz baltas lapas – tie uzreiz nonāk atkritumos.

Londonas modes nedēļā ir tāda sadaļa New Generation – jaunā paaudze. Tas ir viens no ātrākajiem veidiem, kā jaunie talanti var izsisties. Manā gadā viens no šīs sadaļas žūrijas locekļiem ieteica iesniegt savus darbus. Iespēja bija vilinoša – uzvarētājs trīs sezonas var piedalīties ar savu kolekciju London Fashion Week bez maksas. Pēc tam uzzināju, ka žūrija izvēlējās tikai trīs jaunos dizainerus no tūkstoš pretendentiem. Izturēju konkursu un ieguvu iespēju trīs sezonas piedalīties Londonas modes nedēļā, bet es izmantoju tikai divas no tām. Kad profesionālie iepircēji nāk, viņi skatās uz to, ka esi atzīmēts kā New Generation un, lai gan pasūtījumi ir, tie ir mazi un nāk tikai no tiem, kas ir gatavi riskēt, pasūtīt kaut ko no jauniem dizaineriem, kuri vēl nav nostabilizējušies.

No vienas puses tā ir ievērojama atzinība, bet tomēr neliels zīmodziņš?

Jā, tā ir laba iespēja sevi parādīt, bet nevar gaidīt lielus pasūtījumus. Taču, lai izdzīvotu, ar maziem pasūtījumiem nepietiek. Vienreiz piedalījos un saņēmu dažus pasūtījums, nākamajā – mazliet vairāk. Lai gan es sapratu, ka trešajā gadā būs vēl vairāk, tas nebūtu tik daudz, cik es vēlos.

Par cik lieliem apjomiem toreiz bija runa?

Tie nebija lieli apjomi. Varētu teikt, ka ļoti mazi, salīdzinot ar tagadējiem. Tas, kas toreiz bija darbs sešiem mēnešiem, tagad ir vienas nedēļas apjoms.

Ja ļoti grib, Londonā var «izsisties», bet jāzina, kā. Piemēram, valsts atbalsta jaunos māksliniekus pirmos trīs gadus, sponsorē darbnīcas nomu. Dažus gadus man to apmaksāja. Bija jāaizpilda ļoti daudz papīru, bet šāda iespēja pastāv. Tāpat ir ar materiāliem – jārunā ar rūpnīcām, jālūdz sevi nosponsorēt. Otrajā bakalaura studiju gadā piedalījos televīzijas raidījumā Richard and Judy, kur bija runa par kažokādām, un mani kā jauno dizaineri uzaicināja uz šo diskusiju. Pēc pārraides saņēmu piedāvājumu nosponsorēt mani ar kažokādām, lai es varētu izstrādāt savu diplomdarbu. Kažokādas tobrīd vairs nebija tik pieprasītas kā agrāk, un viens no veidiem, kā tās padarīt atkal populāras – izmantot aksesuāros. Biju laimīga, ka nāca šāds piedāvājums. Tas ir viens no veidiem – iet pie rūpnīcām un lūgt materiālus.

Latvieši jau tādi kautrīgi.

Jāizlemj, ko gribi – ja esi kautrīgs, sēdi mājās un neko nedari, bet, ja esi izlēmis strādāt, tad ir jādarbojas. Tas jādara ar smaidu, laipnību, «lūdzu» un «paldies». Ir daži Latvijas dizaineri, ko esmu satikusi Londonā un kuri ir bijuši ļoti nelaipni, ar degunu mākoņos. Ir jābūt maksimāli laipnam. Es daudz ko esmu ieguvusi ar smaidu un šarmu. Arī, ja saņem noraidījumu, tas jāpieņem laipni un ar smaidu.

Sākumā jūs ražojāt Londonā. Kāpēc tagad jūsu darbnīca ir Rīgā?

Bija viena televīzijas kompānija, kas vēlējās veidot dokumentālo filmu par mani un manu māsu keramiķi Aigu – māsām, kuras izsitušās Londonā. Tur filmēšana būtu traucējusi darbam, un es ierosināju noorganizēt filmēšanu Rīgā, kur man Berģos ir tukša māja un es varētu izveidot mazu savas studijas kopiju. Man ērtāk ir atlidot uz šejieni uz dažām dienām, nekā darīt to Londonā, izsitot darbus no sliedēm. Man te iepatikās un, visu izrēķinot, izrādījās izdevīgi strādāt te. Atvedu lāzeriekārtas uz šejieni, un sākām darboties. Sākotnējā komanda ir nomainījusies, jo esmu ļoti stingra. Nebūs tā, ka varēs sēdēt un lēnītēm strādāt. Man ir vajadzīgs temps, jo es zinu, kādam tam jābūt. Ja cilvēki grib strādāt ar mani, tad tiešām ir jāstrādā. Kad ir sava kompānija, bez stingrības un organizētības nevar, jo citādi būs bankrots. Pati strādāju vismaz desmit divpadsmit stundas dienā. Dažreiz eju gulēt tikai tad, kad krītu nost no kājām. Man viss ir izplānots. Var izveidot jebkādu mākslas darbu no ādas, bet, ja neaprēķina, cik tas izmaksā, nepierēķina elektrību, telpu maksu un pēdējo diega galu, būs mīnusi.

Kā biznesu ietekmēja tas, ka pārcēlāt ražošanu uz Latviju?

Japāņiem tas mazliet nepatika. Arī angļiem ne. Piemēram, Anglijas valdība atbalsta veikaliņus, kas pārdod vietējos ražojumus, daļēji sedzot tiem tirdzniecības platību nomu. Tā es pazaudēju daudzus sadarbības partnerus – veikalus, kas fokusējušies uz Anglijā ražotām precēm. Mana māsa joprojām ražo Anglijā, un viņa ar šiem veikaliem turpina sadarboties. 

* derēs ** šis ir labāks. *** izcili

Visu interviju Mājas Londonā, darbs Rīgā lasiet piektdienas, 5. junija, laikrakstā Dienas Bizness (9.-11. lpp.)!

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra