Arī dzīvojot Lielbritānijā, gulbeniete Agnese Kivkucāne izjūt saikni ar dzimto Latviju, raksta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Gulbeniete Agnese Kivkucāne jau 10 gadus dzīvo un strādā Lielbritānijā, bet, par spīti visam, viņas sirds tik un tā pieder Latvijai.
Agnese stāsta, ka sākotnēji ārzemēs bija ieplānots palikt trīs mēnešus un braukt atpakaļ, bet laiks palidoja vēja spārniem un viņi nolēmuši palikt vēl nedaudz ilgāk. «Pēc astoņiem mēnešiem devāmies uz Latviju, bet ne jau uz palikšanu, kā bija iepriekš ieplānots, bet gan pēc dēliņa.» Lielbritānijā skolā Agneses dēlu Krišu iekārtot palīdzējis kāds trimdas latvietis un aktīvs Daugavas Vanagu biedrs. «Tajā skolā Krišs bija pirmais latvietis. Lai gan bērns nezināja angļu valodu, skolotāji bija ļoti pretimnākoši un izpalīdzīgi,» atceras Agnese. Pati Agnese darbu šajā valstī esot atradusi diezgan ātri. Kad sākusi strādāt, šķitis, ka tas ir ļoti viegls un labi apmaksāts darbs. «Es vienkārši sēdēju pie galda un liku rāmīšos skolas fotogrāfijas. Diemžēl tas bija tikai sezonas darbs. Vēlāk sāku jau strādāt apģērbu noliktavā. Tur mani neapmierināja darba stundas un arī alga, tādēļ nācās aiziet. Sāku meklēt darbu nakts maiņā, jo no rītiem bija jāved uz skolu Krišs, bet pēcpusdienā jāizņem. Noalgot auklīti bija ļoti dārgi.»

Arī pati Agnese iestājās koledžā un cītīgi sāka mācīties angļu valodu, jo uzskata, ka, dzīvojot citā valstī, ir jāzina gan tās valoda, gan arī vēsture. Mansfīldā, pilsētā, kurā dzīvo Agnese, ir apmēram 3000 latviešu. Viņa stāsta, ka sākumā centusies turēties kopā ar tautiešiem, bet ar laiku nācies saskarties ar meliem, liekulību un skaudību. Daudz brīvā laika viņa pavada ar saviem angļu draugiem, ceļojot pa Lielbritāniju un apskatot dažādas vietas.

«Viens no mūsu ģimenes noteikumiem ir - mājās drīkst runāt tikai latviski, bet tik un tā bieži vien pamanu, ka dēlam ir ļoti grūti izteikties latviešu valodā. Agrāk viņu svētdienās sūtīju uz latviešu skoliņu, bet nu jau viņš ir izaudzis. Saprotu, ka viņš jau šeit ir integrējies, un domāju, ka viņam bieži vien ir daudz grūtāk nekā mums, pieaugušajiem. Mājās viņš ir latvietis, bet, tiklīdz iziet laukā pa durvīm, kur ir cita pasaule, manuprāt, viņš jūtas vairāk piederīgs angļu sabiedrībai. Protams, arī tīņa vecums sarežģī situāciju.» Katru gadu vasaras brīvdienas  Agneses dēls gan pavada Latvijā, kur viņam ir iespēja izbaudīt īsti latvisku vidi.

Agnese atzīst, ka viņa katru dienu dzīvo ar domu, ka kādu dienu atgriezīsies Latvijā.

Visu rakstu lasiet laikrakstā Dzirkstele.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra