Iespējams, savulaik Rīgas horeogrāfijas skolas laikā iegūtais krampis un perfekcionisms Boutique Event Planning īpašniecei Alisei Kolosovai palīdz uzburt greznus svētkus


Alise teic, ka viņas dzīvē notikumi nereti savirknējušies labvēlīgi, tā, piemēram, pēc dejošanas Monako kabarē trupā radusies iespēja rīkot kāzas arī Francijā. 


Par ko sapņoji kļūt jaunībā? Vai tas sakrīt ar to, ko dari patlaban?


Mana bērnība un pusaudžu gadi pagāja baleta skolā. Padomju skola bija ļoti strikta. Gribot negribot, dejotāji kļuva pārņemti, daudziem lielākais sapnis bija nokļūt uz lielās operas skatuves, citādi nav vērts. Lai gan par talanta trūkumu nesūdzējos, mani līdz galam nevilināja doma par dejošanu uz operas nama skatuves. Nebija sāpīgi beigt šo karjeras posmu, jo šķita, ka dzīvē varu darīt vēl ko citu. Daudzi dejotāji pēc karjeras beigām kļūst par pasniedzējiem vai izveido paši savu deju skolu. Mani šāds darbs nesaistīja. Ilgus gadus dejoju arī Dzirnās, un kā dejotāja piedalījos daudzos korporatīvajos pasākumos. Redzēju pasākumu norises virtuvi. Neapzināti tā sāka ievilkt. 


Kā nonāci līdz brīdim, kad pati sāki organizēt pasākumus?


Pēc biznesa augstskolā Turība iegūtā bakalaura grāda sabiedriskajās attiecībās dabūju pirmo ar pasākumu organizēšanu saistīto darbu. Mani pievienoties savai komandai uzaicināja Ansis Egle, kurš tajā laikā reklāmas aģentūrā Lowe AGE gādāja par partijas Jaunais laiks 9. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu. Man tā bija lieliska pieredze, bija daudz interesantu ideju, no kurām drosmīgākās palika neizmantotas. Tomēr nozīmīgākais pavērsiens karjerā bija brīdis, kad mani draugi Sindija Vilde un Jānis Spinga izveidoja savu pasākumu aģentūru Chocolate Event un meklēja darbaspēku. Sākumā mums pat nebija biroja. Trijatā draudzīgi virzījām biznesu uz priekšu. Nostrādāju tur piecus gadus, kopā augām, organizējām arī daudz kāzu. Jau biju labi iestrādājusies un sapratusi, ka tā ir mana vide, bet tad man nejauši radās iespēja doties uz Monako «izvēdināt galvu».


Ko tur darīji?


Kādu dienu mana draudzene dejotāja, kura dzīvo Monako, atsūtīja ziņu, ka Prinča Alberta kompānija Monte-Carlo SBM blakus leģendārajam kazino plāno atvērt kabarē un notiek dejotāju atlase no vairākām pasaules valstīm. Izrādes producents no Londonas vēlējās komandā redzēt dažādus tipāžus, tautības, arī slāvus. Dejotājām no Krievijas bija sarežģīti nokārtot vīzu, tādēļ tika meklētas meitenes no Latvijas. Es teicu, ka esmu ļoti aizņemta darbā un dejot vairs negribu. Aizsūtīju informāciju par citām man zināmām kandidatūrām. Draudzene palūdza, lai es joka pēc pielieku klāt arī savu portfolio. Tā joka pēc nokļuvu kabarē trupas atlasē Londonā un tiku izvēlēta. Nodomāju, ka Dievs zina, ko dara, un noslēdzu nepilnu divu gadu līgumu par dalību trupā. 


Tā bija neatsverama pieredze, kas man tagad ir pavērusi biznesa iespējas Francijas Rivjēras krastā. Iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, tostarp dejotājiem no visas pasaules. Kopā ar trupas meitenēm izgājām grūtu dzīves skolu. Pirmā izrāde bija jārāda Monako princim Albertam, pēc kura vēlēšanās nācās veikt daudzas izmaiņas īsi pirms gaidāmās pirmizrādes skatītājiem. Gatavošanās izrādei bija kā realitātes šovs, ko vajadzēja filmēt. Kontrole un prasības bija augstas. Daudzas meitenes neizturēja, izstājās no spēles. Es biju viena no vecākajām dejotājām, iespējams, tāpēc noturējos visilgāk, lai gan man, kura ir pieradusi pati būt situācijas noteicēja, tas nenācās viegli. Grūtās darba pieredzes spožā puse bija laba alga, brīnišķīgi dzīvošanas apstākļi. Mazajā Monako pret mums izturējās kā pret princesēm, visi vietējie mūs pazina. Pēc līguma beigām atgriezos Latvijā. Sindija ar Jāni mani pacietīgi gaidīja, tomēr nepagāja ne pusgads, kad sapratu, ka ir grūti iekāpt atpakaļ vecajās kurpēs. Man zuda motivācija, nebija dzirksts, un viņi to redzēja. Tas vairs nebija godīgi attiecībā ne pret viņiem, ne pret sevi pašu, un sadarbību pārtraucām. 


Tad nolēmi būt pati sev priekšniece, veidot uzņēmumu?


Tētis sen man bija teicis, ka es to varu, jo esmu uzkrājusi pieredzi. Šķita, ka būs par grūtu, baidījos no atbildības, taču, atbraucot no Francijas, biju kļuvusi citādāka. Man bija savs redzējums, kā vēlos organizēt pasākumus. Biju sajutusi pasaules elpu, iedvesmu. Riskēju un izveidoju savu uzņēmumu. Viss aizgāja gludi. Sapratu, ka viss ir pareizi, man izdosies. Mana uzņēmuma specifika ir privāti pasākumi – kāzas, dzimšanas dienas, bērnu ballītes. Šajā vidē es jūtos labi un pārliecināti. No korporatīviem pasākumiem biju piekususi. Tas bija pārāk stresains darbs. 


Privātpersonas arī ir prasīgas!


Jā, bet man patīk, kad ar cilvēkiem, kuriem radu svētkus, izveidojas personisks kontakts, un es skaidri zinu, ko viņi vēlas. Pa vidu nav uzņēmuma mārketinga daļas un vadības prasību. Korporatīvajos pasākumos trūkst dvēseles. Līdz šim neesmu sevi reklamējusi, jo uzskatu, ka labākā reklāma ir reputācija un word of mouth. Trīs gados, kopš man ir savs uzņēmums, es par darba trūkumu nesūdzos. Mani atrod tie, kuriem patīk manis radīto pasākumu rokraksts, noskaņa. Neviens nav jāpārliecina, tāpēc ir viegli. Reti kad ar klientu domas radikāli atšķiras. Šādās situācijās pieklājīgi atsaku, it īpaši tiem, kas vēlas, lai organizēju viņiem kāzas. Tas ir pārāk liels risks. Pielāgoties tam, par ko es neesmu pārliecināta, negribu.


Pirmajās pašas organizētajās kāzās sirds taču nodrebēja? 


Pasākumus, tostarp kāzas, organizēju jau desmit gadus, bet vēl aizvien laulību ceremonijās valdu aizkustinājuma asaras. Atbildība ir liela, bet es šajā vidē jūtos pārliecināta. Strādājot šajā jomā, ir svarīgi atrast vislabākos sadarbības partnerus, sākot no tehniķiem un beidzot ar floristiem. Izcils organizators bez tikpat izcilām trešās puses personām ir nekas. Latvijā izvēle ir liela un var iegrābties. Trešās puses profesionāļi, ar kuriem strādāju, ir gadiem pārbaudīti, saprotamies no pusvārda. 


Visu interviju No baleta līdz pasākumu aģentūrai lasiet 22. maija laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra