Tā kā Līgosvētkos man ir vārda diena, sanāk dubulti svētki. Ir fantastiski apzināties, ka kopā ar mani to svin visā Latvijā – rodas tāds kā divkāršs lepnums par savu vārdu.

Tas ir notikums, kas pulcē kopā visu radu saimi. Svinības, kā vienmēr, notiek manās senču mājās, kur ir iespēja izveidot īpaši lielu ugunskuru. No paša rīt tiek gatavots mielasts, cepti pīrādziņi, pušķota svinību vieta. Pēcpusdienā, kad viesi ir sabraukuši, rīkojam sporta spēles – tad sporto gan veci, gan jauni.

Pirms svētku mielasta tiek pīti ziedu vainadziņi, un vienmēr tiek noteikts dresskods, kam noteikti jābūt ar tautiskā stila piesitienu. Vienu gadu viesiem bija jāvelk tautas tērpi, jo ciemos bija atbraukuši Kanādas radi, kas gribēja redzēt, kā tiek svinēti Līgosvētki.

Svētku laikā staigāju vainadziņā, lai Līgu var atpazīt. Vainagu pīšana mūsu ģimenē ir sena tradīcija, to atceros no mazas bērnības un piekopju arī tagad. Ar tumsas iestāšanos sasēžamies visi ap ugunskuru un dziedam līgo dziesmas no pašu gatavotām dziesmu grāmatiņām. Uz rīta pusi, kad ugunskurs kļuvis nedaudz mazāks, tad arī lecam tam pāri. Svētkos ievērojam dažādas senču tradīcijas – gan vainagu pīšanu, gan to mešanu ozolā. Neprecētās meitas met vainadziņu ozolā, lai varētu uzzināt, cik gadu būs jāgaida līdz kāzām.

Tāpat rotājam sētu un māju – istabas piepilda meiju smarža, pie visām ārdurvīm pielikti pīlādžu zari. Manuprāt, Līgosvētki ir tāds ģimeņu satikšanās festivāls. Diemžēl maz ir to kompāniju, kas piekopj senās tradīcijas. Mums vajadzētu apzināties – ja tās nekopsim katrs pats savā sētā, tad senču tradīcijas izsīks pavisam, nebūs ko mācīt jaunajai paaudzei.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra