Pandēmijas laikā lielākā daļa mūsdienīgu uzņēmumu sāka strādāt attālināti un pārcēla visus savus administratīvos procesus uz digitālo vidi. Taču kā tas patiešām izskatās katras nodaļas iekšienē? Un vai tiešām tas viss vienmēr ir vienkārši?

Apsverot pāriešanu no fiziskas dokumentu parakstīšanas uz digitālu dokumentu parakstīšanu, organizācijas dažkārt jautā, kādus dokumentus tās varētu parakstīt elektroniski. Te būs atbilde uz jautājumu, kā elektronisko parakstīšanos izmantot, lai izveidotu iekšējos procesus organizācijā. Elektronisko parakstīšanos var izmantot iepirkumu, pārdošanas un juridiskajos procesos, kā arī personāla, klientu apkalpošanas vai jebkurā citā nodaļā, kas ir saistīta ar dokumentu apriti.

Pārdošanas nodaļa noslēdz darījumus ātrāk

Biznesa portāls db.lv viesojās SIA Papīrs Com ražotnē Rīgā, Zolitūdē, lai vērotu, kā tiek sagatavots tualetes papīrs tirgošanai beziepakojuma veikalos.

Fotogrāfijas, kurās redzams ražošanas process, skatāmas raksta galerijā!

SIA Papīrs Com dibināta 2017. gada jūlijā. Uzņēmums no Baltkrievijas pasūta pārtrādātas papīra šķiedras un celulozes izejvielas, lai varētu veikt papīra konvertāciju. «Latvijā neviens neražo tualetes papīru no A līdz Z. Notiek papīta konvertācija. Celulozes ruļļus pasūtām no Baltkrievijas, tomēr tuvākajā nākotnē gribam atrast jaunus sadarbības partnerus. Arī citur tiek ražots tualetes papīrs, tomēr cenas ziņā Baltkrievijas ražotāji ir visizdevīgākie. Atradām jaunus un labus celulozes papīra ražotājus Spānijā, bet jādomā, vai ceļš mums atmaksāsies. Šobrīd mums atsūtīts papīrs testēšanai. Svarīgākais, ko mēs izvērtējam, ir kvalitāte, cena un piegādes attālums,» stāsta uzņēmuma vadītāja Oksana Gaspažiņa.

Biznesa portāls db.lv viesojās zīmola Rīgas Miesnieks produktu ražotnē Jelgavā, vērojot doktordesas ražošanas procesu.

Fotogrāfijas, kurās redzams ražošanas process, skatāmas raksta galerijā!

Uzņēmuma pirmsākumi meklējami 1922. gadā, kad tika dibināta desu darbnīca «Konsums». Nākamais attīstības posms sākās 1932. gadā, kad tika dibināta akciju sabiedrība «Bekona eksports» ar fabrikām Rīgā, Valmierā un Liepājā. Uzņēmums šajā laikā sāka eksportēt dzīvas cūkas un bekonu uz Vāciju, PSRS valstīm, ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju un citviet. «Interesanti ir tas, ka ASV bija iecienījuši šķiņķa konservus, kas viņiem šķita kaut kas pasakains,» par tiem laikiem stāsta Heino Lapiņš, zīmola «Rīgas Miesnieks» produkcijas ražotāja «HKScan Latvia» pārdošanas direktors.

Eiropas kabinetos topošo nosacījumu projektu, kas varētu būtiski ietekmēt koksnes izmantošanu enerģētikā, akceptēšana radītu katastrofālu situāciju siltumapgādē ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, tāpēc to pieņemšanu mežiem bagātās valstis nedrīkst pieļaut.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koksni kā būtisku energoresursu, it īpaši pašreizējos apstākļos enerģētikā, kad dabasgāzes cenas ir uzskrējušas debesīs, par šī resursa nākotnes perspektīvām un riskiem, it īpaši saistībā ar Eiropas Savienības kabinetos topošajiem normatīvo aktu projektiem.

Vairāki bīstami signāli

“Eiropā uz visu, kas saistīts ar biomasu, raugās ļoti piesardzīgi, it īpaši ilgtspējas jautājumos — lietojamā resursa atjaunošanas spējās, bioloģiskas daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, turklāt pozīcijas mēdz atšķirties, jo ir dažādas interešu grupas,” situāciju skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes enerģijas politikas eksperts Jurģis Miezainis. Viņš atzīst, ka izteikti ES Zaļā kursa, bioloģiskās daudzveidības atbalstītāji virza priekšlikumus par ātrākas kaskādes principa ieviešanu, kas no enerģētikas sektora varētu izņemt būtisku koksnes apmēru. Tāpat tiek virzīts priekšlikums, kas paredz pašreiz atjaunojamo biomasu (koksni) atzīt par neatjaunojamu resursu.

Atbilstoši Eiropas Parlamenta pieņemtajiem likumprojektiem, līdz 2025. gadam Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij būtu jāpārstrādā vismaz 55% mājsaimniecību un uzņēmumu radīto sadzīves atkritumu un līdz 2030. gadam mērķa rādītājs pieaugs līdz 60%. Vēl augstāki mērķi ir noteikti iepakojuma pārstrādei - līdz 2025. gadam jāpārstrādā 65% iepakojuma materiālu, bet līdz 2030. gadam - 70%. Noteiktiem iepakojuma veidiem paredzēti atšķirīgi mērķa rādītāji, proti, papīram un kartonam, plastmasai, stiklam, metālam un kokam mērķi atšķiras.

Salīdzinot ar pašreizējo situāciju atkritumu apsaimniekošanā, kad pēc VARAM datiem dalīti tiek savākts mazāk nekā 30% no visiem sadzīves atkritumiem, izvirzītie mērķi šķiet pārāk ambiciozi. Atkritumu apsaimniekošanas nozares dalībnieki uzsver, ka jau pašlaik tiek aktīvi strādāts, lai šos mērķus sasniegtu. Ik gadu tiek investēti līdzekļi, lai pilnveidotu atkritumu dalītās vākšanas infrastruktūru, ieviestas efektīvākās tehnoloģijas atkritumu šķirošanā un pirmapstrādē. Taču ar sabiedrībai nodrošināto infrastruktūru nepietiek – ir būtiski motivēt un izglītoto iedzīvotājus šo infrastruktūru pareizi lietot. Un pašlaik – kā liecina novērojumi, tieši šis ir sistēmas vājais posms.

Latvijā šobrīd tiek izskatīta tā sauktā būvnieku karteļa lieta. Lietuvā ir izskatīta līdzīga lieta, kura tika izbeigta tikai tāpēc, ka konkurences pārkāpums tika pamatots ar krimināllietas izmeklēšanā nelikumīgi iegūtiem pierādījumiem.

Turpmāk rakstā norādīšu lietas faktus un galvenos secinājumus, kas var būt aktuāli arī Latvijas būvnieku karteļa lietā.

Īsumā par lietas faktiem

Lietuvas Konkurences padome (turpmāk – Lietuvas KP) 2018. gada 13. septembrī uzsāka izmeklēšanu par iespējamu karteli būvniecības nozarē. Izmeklēšanas laikā Lietuvas KP ieguva pierādījumus no Īpašā izmeklēšanas dienesta.

2021. gada 18. maijā viens no uzņēmumiem (AS “BMGS”) iesniedza Lietuvas KP lūgumu izņemt daļu no izmeklēšanas lietā esošajiem pierādījumiem. Iesniegums tika pamatots ar Viļņas Apgabaltiesas 2021. gada 10. maija spriedumu. Šajā spriedumā noteikts, ka prokurora lēmums, ar kuru Īpašajam izmeklēšanas dienestam atļauts nodot daļu pirmstiesas izmeklēšanas lietā iegūto pierādījumu Lietuvas KP, ir nelikumīgs.

Lietuvā 1.maijā pilnā apmērā stājās spēkā nacionālā shēma “RED BP”, kurā ir noteiktas prasības attiecībā uz cietā biokurināmā atbilstību ilgtspējības kritērijiem. Piedalīties shēmā un tirgot ilgtspējīgu biokurināmo var arī Latvijas piegādātāji.

No 1. janvāra Eiropas Savienības energoresursu tirgus dalībnieki, kuri ekspluatē iekārtas, kurās tiek izmantots biokurināmais un kuru kopējā nominālā siltuma jauda ir 20 MW vai vairāk, vai kuri piedalās emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ETS), drīkst lietot tikai ilgtspējīgu biokurināmo.

Prasība tirgot un izmantot ilgtspējīgu biokurināmo ir noteikta Eiropas direktīvā “RED II” (angļu val. Renewable energy directive).

Šī direktīva paredz biokurināmā izmantotājiem zināt par izmantotā biokurināmā izejvielām un izcelsmi, no piegādātājiem pieprasīt informāciju un pārliecināties, ka izejvielas ir iegūtas, ievērojot piemērojamās ilgtspējības prasības, kā arī aprēķināt ar biokurināmā dedzināšanu saistītās SEG emisijas.

Kleenex vēsture ir pilna patīkamu nejaušību, ko mīkstais puņķpapīrs ir mācējis izmantot savā labā.

Nav, nav papīra mutautiņi Kleenex ne tuvu tik seksīgi kā Smirnoff vai Hugo Boss, bet pasaules labāko zīmolu sarakstā šiem diviem spožajiem zīmoliem pa vidu vēl 2015. gadā atradās arī – teiksim kā ir – mīkstais puņķpapīra zīmols. 95. vietā! Pērn tas gan ir izkritis no šī glancētā un adrenalīnpilnā simtnieka. Taču tas jau nenozīmē, ka tas ir pazudis uz neatgriešanos. Tas vēl joprojām ir viens no spēcīgākajiem plaša, un ar to domājot, globāli plaša, patēriņa produktu zīmoliem. Liela iespējamība, ka tieši tagad tu, lasītāj, vai kāds tavā tuvākajā apkārtnē noslauka savu pilošo degunu šajā pirms gandrīz simts gadiem radītajā praktiskajā inovācijā.

Papīra cena šogad ir palielinājusies visiem papīra veidiem, visvairāk – aptuveni par 20% – tā augusi laikrakstu papīram; izdevies novērst tā deficītu

Avīžu papīra cena ir kāpusi visās Eiropas valstīs, galvenais iemesls ir resursu un izejmateriālu izmaksu pieaugums, kā arī rūpnīcu, kas ražo laikrakstu papīru, skaita samazināšanās. Tā kā Eiropā laikraksti drukātā formātā tiek iespiesti mazāk, ražotāji samazina apjomus vai pārprofilē savu darbību. Pārējiem papīra veidiem, ko izmanto grāmatu, žurnālu, reklāmas bukletu drukai, cenas augušas par 5–8%.

2018. gads iezīmējās ar vienu no straujākajiem papīra cenu kāpuma tempiem pēdējos gados, atzīst SIA Papyrus vadītājs Kaspars Auželis. «Galvenais virzītājs bija celulozes kā papīra ražošanas pamatizejvielas cenu kāpums pasaulē, ko savukārt diktēja lielāks pieprasījums citās augošās nozarēs, kurās arī celuloze tiek izmantota kā galvenā izejviela, piemēram, higiēnas preču un iepakojuma papīra un kartona ražošanā. Cenu kāpumu sekmēja arī citi faktori – ķimikāliju, enerģijas un transporta pakalpojumu izmaksu palielināšanās. Cenas cēlās pilnīgi visiem papīra veidiem. Līdz ar to ietekmēja visus poligrā- fijas uzņēmumus, kam ir kāda saistība ar papīra un kartona apdruku – reklāmas materiālu, žurnālu, grāmatu, iepakojuma un etiķešu drukas uzņēmumus. Protams, cenu kāpums būtiski ietekmēja arī kancelejas preču tirgotājus, kuri piegādā biroja papīrus,» teic K. Auželis. Viņš novērojis, ka papīra pieejamības problēma ir izteiktāka iepakojuma kartona segmentā, kas viens no retajiem uzrāda stabilu pieaugumu vairākus gadus pēc kārtas. «Periodiskas problēmas mēdz parādīties arī biroja papīru segmentā. Katrā ziņā tirgus dalībnieki – gan ražotāji, gan tirgotāji – ņem vērā šīs svārstības un vai nu izskata iespējas palielināt ražošanas jaudas, vai meklē jaunus piegādātājus, tāpēc šīs pieejamības problēmām nav ilgtermiņa rakstura,» secina SIA Papyrus vadītājs.

Austrālijas iedzīvotāji iedzīti tādās bailēs no jaunā koronavīrusa "Covid-19", ka masveidā izpērk tualetes papīru. Mediji ziņo pat par nažu cīņām, lai iegūtu šo dārgumu.

Tā jau nodēvēta par, iespējams, dumjāko krīzi Austrālijas vēsturē.

Tas notiek, neraugoties uz varas iestāžu centieniem uzsvērt, ka valstī nav vērojams tualetes papīra trūkums, ņemot vērā, ka lielākā daļa no tā tiek ražota uz vietas, vēsta BBC.

Tomēr Sidnejā, valsts lielākajā pilsētā, lielveikalu plaukti tiek iztīrīti dažu minūšu laikā, liekot pat ieviest pirkšanas limitus.

Turklāt trešdien strīdā bijusi spiesta iesaistīties pat policija, jo cīņā par tualetes papīru pielietots nazis.

Vēl viens īpatnējs gadījums - valstī radiostacijās šobrīd iespējams laimēt tualetes papīru un šādiem konkursiem atsaucības netrūkst.

Situācija pēdējās stundās tik ļoti saasinājusies, ka tiek ziņots arī par tualetes papīra zagļiem.

Mēs pašlaik spējam konkurēt pārsvarā ar zemas pievienotās vērtības eksporta produktiem.

To kā problēmu iezīmē Latvijas Bankas ekonomisti Santa Bērziņa un Uldis Rutkaste, norādot, ka Latvijas eksporta produktu, kuri uzrāda izteiktas salīdzinošās priekšrocības, topa desmitniekā diemžēl pārsvarā ir zemas pievienotās vērtības ražojumi vai pat to blakusprodukti.

Tas neizbēgami nozīmē, ka jāuztur salīdzinoši zems algu līmenis, lai ilgākā laika periodā varētu veiksmīgi konkurēt ar citu valstu ražotājiem. Jo zemākas pievienotās vērtības prece, jo lielāka nozīme ir tās cenai, kas nozīmē, ka zemas algas strādājošajiem ir būtiska konkurences priekšrocība. Ar šādu situāciju nemierā, protams, ir Latvijas strādājošie, kas vienmēr uzsver, ka nevēlas, lai mēs būtu lēta darbaspēka valsts. Lai no tā izbēgtu, vienīgais veids ir tautsaimniecību pārorientēt uz augstas pievienotās vērtības eksportu, kur cenai nav izšķirošas nozīmes, vismaz tā nav galvenā preces vai pakalpojuma konkurētspējas priekšrocība. Šāda pieeja nekādā gadījumā nenozīmē, ka atbalstāmas būtu vienīgi atsevišķas augsto tehnoloģiju nozares, jo produkti ar augstu pievienoto vērtību var būt ikvienā nozarē.

Latvijā neiegūstam ne naftu, ne gāzi, tāpēc valsts budžetā naudas trūkst un nevaram apmierināt visas iedzīvotāju vajadzības. Šādu tikko darbu uzsākuša ministra skaidrojumu es dzirdēju Latvijas Radio.

Jā, derīgo izrakteņu Latvijā ir pamaz, taču tāpēc ir ļoti racionāli jāizmanto tie resursi, kas mums ir, un jārada apstākļi, lai uzņēmēji un valsts, kas iekasē nodokļus, no tiem gūtu maksimālu labumu.

Pietiekami nozīmīga Latvijas eksportprece ir metāllūžņi. Piemēram, nozares līderis un viens no lielākajiem uzņēmumiem valstī «Tolmets», pēc provizoriskiem datiem, 2018. gadā realizēja aptuveni 700 tūkstošus tonnu lūžņu, bet eksporta apjoms bija vairāk nekā 126 miljoni eiro.

Lūžņus lielākoties (aptuveni 99%) eksportējam, jo Latvijā pēc «Liepājas metalurga» darbības apturēšanas pārstrādā ļoti nelielu to daļu. Eksportējam uz valstīm, kurās ir attīstīta metalurģija – uz Turciju, Dienvidkoreju, Ķīnu, ASV. Arī uz Zviedriju, Somiju, Vāciju un citām Eiropas Savienības valstīm.

Putnu gaļas ražotājs Lielzeltiņi šogad plāno palielināt pārdošanas apmērus Skandināvijas tirgū, aģentūrai BNS pastāstīja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Māris Adijāns.

«Mēs eksportējam uz Zviedriju, Somiju. Zviedrija ir viens no mūsu lielākajiem klientiem ar augstākajām kvalitātes prasībām. Eksportējam produkciju arī uz Nīderlandi un Franciju, attiecīgi, eksporta valstu loks ir diezgan plašs. Taču pamata lieta, uz ko mēs pašlaik koncentrējamies, ir Skandināvija. Sekojam līdzi Latvijas tirgus tendencēm un vēlamies piedāvāt pašreiz eksportam ražotos produktus - ceptu vistas gaļu - arī vietējiem pircējiem,» sacīja Adijāns, piebilstot, ka nākotnē uzņēmums ir iecerējis ieiet arī jaunos eksporta tirgos, piemēram, sākt produkcijas realizāciju Norvēģijā.

Viņš norādīja, ka Lielzeltiņi šogad plāno realizēt arī vairākus investīciju projektus, tostarp rekonstruēt putnu novietnes, uzlabojot labturības un vides prasības. «Esam plānojuši investīcijas pārstrādes cehā - augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā, iegādājoties jaunas iekārtas, lai paplašinātu produktu sortimentu. Faktiski, plānojam arī pakāpenisku autoparka nomaiņu. Investīciju projekti kopumā ir diezgan daudz, strādājam pie tā, lai mēs tos varētu pakāpeniski īstenot,» sacīja Adijāns.

Alberta koledžā ar vieslekciju viesojās Pure Chocolate īpašnieks Pēteris Žimants. Viņa atbildes uz Alberta koledžas studentu jautājumiem.

Ja ikdienā neiztiekam ar gurķi acu krēma vietā vai citronu tauku noņemšanai no virtuves sienas, domājot par savu un vides veselību nākotnē, nepieciešamais kosmētikas vai sadzīves ķīmijas produkts jāizvēlas atbildīgi. Turklāt atbildīga izvēle pieprasa arī atbildīgu rīcību produkta lietošanā un utilizēšanā – tātad visas produkta dzīves garumā, trešdien raksta laikraksts Diena.

Tāpēc produkta etiķete jālasa, ne vien lai pārliecinātos par sastāvu, bet arī lai zinātu, ko iesākt ar tā iepakojumu. Jāmācās atpazīt ekomarķējumi un grafiskie simboli. Tie ir labākie padomdevēji, kā būt pārliecinātam par savu izvēli, vienlaikus izvairoties no viltus zaļajiem produktiem.

Veikalu plauktu pārpilnībā iepakojums kļūst arī par reklāmu, kur ražotāji var sacensties iepakojuma dizainā par pircēja uzmanību, lai tieši šis produkts nonāktu iepirkumu grozā. Tāpēc iepakojums ir viens no lielākajiem ražotāju izaicinājumiem tieši ilgtspējas nodrošināšanā, radot tādu iepakojumu, kas var pildīt savas funkcijas, vienlaikus samazinot kaitējumu videi un cilvēkam. Izvēloties iepakojuma materiālus un dizainu, ražotājam šodien ir iespēja izvēlēties otrreiz pārstrādājamus un atkārtoti lietojamus risinājumus.

1. Tēzes

• Latvijas tiesību aktos ir paredzēta atbildība par komercnoslēpumu saturošās informācijas neatļautu iegūšanu vai izpaušanu. Tomēr, lai varētu runāt par pārkāpumu, pašam uzņēmumam ir jāizdara mājas darbs - iepriekš jānosaka kas ir tā komercnoslēpums.

• Praksē problēmas mēdz sagādāt pieradījumu iegūšana, ka noticis komercnoslēpuma neatļauts izpaušanas gadījums. Šīs grūtības minimizēt uzņēmumam var palīdzēt juristi un speciālisti no citām jomām, piemēram, IT jomas. Tomēr pamatu pamats – uzņēmumā ir jābūt noteiktam, kas ir tā komercnoslēpums.

• Jautājums par komercnoslēpuma aizsardzību tiek risināts arī Eiropas Savienības līmenī. Vienotas kārtības ieviešana Eiropas Savienības valstīs radīs drošāku vidi pārrobežu uzņēmējdarbībai.

Jaunizveidotais Būvniecības valsts kontroles birojs nebūs brīnumnūjiņa, ar kuru atrisināt visas nozares problēmas

Tā intervijā DB saka Būvniecības valsts kontroles biroja vadītājs Pēteris Druķis. Birojs ir gatavs procesus pārraudzīt tā, kā līdz šim Latvijā tas nav darīts.

Šis gads paies biroja veidošanas zīmē. Tas notiek trīs posmos. Jau no 1. janvāra tam ir deleģēta ekspluatācijā esošu publisku ēku uzraudzība. Valstī šāda uzraudzība līdz šim nav bijusi, tādēļ iestādei ir svarīgi ne tikai atlasīt cilvēkus, kuri šo darbu darīs, bet arī izstrādāt metodiskās vadlīnijas, kā šo kontroli veikt. Kā pierādījusi diskusija Saeimas Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijā, teorētiski ēkas pārbaudi var veikt, gan braucot tai garām, paskatoties pa logu, gan ekspertu komandai to apsekojot pusotru mēnesi. Normatīvajos aktos ir tikai noteikts, ka jāveic vizuālā apsekošana, nepaskaidrojot, kā tas ir jādara. Vienīgais, ko normatīvi noteic – tas ir jādara būvinspektoram, kuram ir vismaz piecus gadus spēkā esošs sertifikāts par būvdarbu vadīšanu vai būvuzraudzību. Taču ne vienam, ne otram pēc būtības nav nepieciešamā kompetence šādas pārbaudes veikšanai. Faktiski cilvēkus, kurus birojs pieņems darbā, arī īpaši apmācīs.

Amerikāņi koronavīrusa krīzes laikā veido olu krājumus, kas saistāms ar to, ka cilvēki vairāk gatavo ēdienu savās mājās. Tas radījis olu deficītu un ievērojamu cenu pieaugumu, vēsta "CNN".

Saskaņā ar jaunākajiem “Nielsen” datiem nedēļā, kas noslēdzās 14. martā, olu pārdošanas apjomi palielinājās par 44%, salīdzinot ar gadu iepriekš.

"Walmart" un citi lielie pārtikas preču tirgotāji pēdējās dienās ir ieviesuši ierobežojumus olu, tīrīšanas preču un citu produktu pirkšanai, kas ir īpaši pieprasīti.

"Patērētāji iepērkas panikā un, līdzīgi kā pirms vētrām, viņi pērk pienu, maizi, tualetes papīru un olas. Tikai šoreiz tas notiek valsts mērogā un daudz ilgāku laika periodu," komentējis Braiens Moscogiuri, izpētes uzņēmuma "Urner Barry" pārstāvis.

Mazumtirgotāji šobrīd pasūta līdz sešām reizēm lielāku olu daudzumu nekā ierasts. "Pircēji ir maksājuši milzīgu uzcenojumu, lai nodrošinātu piegādes," viņš sacījis.

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē šodien deputātiem paužot bažas par Latviju kā "papīru lielvalsti", Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pārstāvji norādīja uz plānu mazināt birokrātiskos ierobežojumus normatīvajos aktos.

Deputāti šodien uzklausīja biroja pārstāvju sniegto informāciju par darbībām, kas paredzētas KNAB ziņojumā par plānotajiem pasākumiem interešu konflikta novēršanas sistēmas un partiju finansēšanas uzraudzības pilnveidošanai.

Sēdes otrajā daļā deputāts Ingmārs Līdaka (AS) norādīja, ka KNAB viņu sodījis par likvidatora amata pildīšanu savā zemnieku saimniecībā. Birojs bija sagatavojis 30 lappušu garu lēmumu, bet politiķa skatījumā tā vietā KNAB darbinieks būtu varējis laikus piezvanīt, lai informētu, ka tiek veikts pārkāpums - Līdaka tad arī būtu to novērsis.

Deputāts kritizēja, ka Latvija savā pieejā ir kā "plānu un papīru lielvalsts", jo pašreizējais regulējums cilvēkus dažādās jomās dzen iekšā "pelēkajā zonā", liekot veikt viltus manipulācijas, lai gan loģiskāk būtu ļaut cilvēkam legāli un atklāti parādīt, kas viņš patiesībā ir. Jau minētajā gadījumā viņam pie notāra vajadzētu par likvidatoru iecelt, piemēram, kādu radinieku, kas nemainītu lietas būtību.

Tiecoties pēc atbalsta lieliem investīciju projektiem, var atsisties pret pieteikšanās termiņu; sistēma veicina «papīru sazīmēšanu» uz ātru roku

Eiropas Savienības fondi daudziem uzņēmējiem ir kalpojuši par atspērienu, tomēr atbalsta apguves mehānisms mēdz būt neefektīvs, kavējot nosprausto atbalsta mērķu sasniegšanu. To apstiprina arī Valsts kontroles konstatētais, ka Latvijā izveidotā ES fondu sistēma nemotivē atbalsta saņēmējus tiekties pēc projektu pieteikumos solītā.

Par daudz kritēriju

«Nereti rodas situācijas, ka teorētiski līdzekļi ir pieejami un atbilst konkrētā uzņēmēja specifiskajiem biznesa plāniem. Taču realitātē izrādās, ka projekta tehniskajā specifikācijā minētie kritēriji nav izpildāmi teju lielākajai daļai potenciālo pretendentu vai arī rada papildus biznesa riskus,» uzskata SIA PB Finanses finanšu eksperte Agnese Pastare. Piemērs ir Lauku atbalsta dienesta vasarā izsludinātais atbalsta pasākums «Atbalsts ieguldījumiem pārstrādē». Projektu iesniegšanas 2. kārta bija atvērta no 6. jūlija līdz 4. augustam. Pieejamais publiskais finansējums bija 11 milj. eiro liels un pieteikties varēja lauksaimniecības produktu pārstrādātāji, kas vēlas paplašināt, atjaunot vai būvēt jaunas ražotnes. Pieteikšanās termiņš – tikai nepilns mēnesis. Tas būtiski apgrūtina uzņēmēju iespējas sagatavot nepieciešamo dokumentāciju tik liela mēroga projektam kā jauna ražotne. «Šāda sistēma veicina «papīru sazīmēšanu» uz ātru roku, nevis liecina par ilgtspējīgu biznesa domāšanu,» secina A. Pastare.

Digitalizācijas laikmetā, no kura Covid-19 pandēmijas ietekmē izvairīties varējis vien retais, ierastos risinājumus arvien biežāk nomaina jauni inovatīvu tehnoloģiju produkti.

Tirdzniecības nozarē dabisks attīstības solis ir digitālie čeki, ko šobrīd jau ievieš Igaunijā, kamēr Latvija un Lietuva tam vēl tikai gatavojas. Vienlaikus tas ir atgādinājums – šis ir arī ilgtspējības laikmets, kurā drukātie čeki, kam vajadzīgi bezgalīgi termālā papīra ruļļi, neskaitāmi printeri un nebeidzami loģistikas resursi, lai to visu nogādātu veikaliem, apēd ievērojamus dabas resursus. Kaut arī sabiedrība Latvijā pieprasījumu pēc digitālajiem čekiem pagaidām vēl neveido, tas būtu vērtīgs ieguvums visiem.

Drukātie čeki ir daļa no milzīgas industrijas. Visvairāk datu pieejams par ASV, kur termālā papīra ražošana un tirdzniecība ik gadu ienes apmēram 4 miljardus dolāru. Drukāto čeku ietekmi uz vidi nevar vērtēt tikai papīra izteiksmē – tās ir arī loģistikas izmaksas, lai šo papīru piegādātu veikaliem, tam nepieciešamā degviela, izmeši, kas rodas šajā procesā, resursi printeru ražošanai, tintes un regulāras apkopes izmaksas utt. Apmēram 13% pasaulē nocirsto koku nonāk papīra ražošanā, taču vēl krietni vairāk iet bojā, lai saražotu degvielu, kas padara šo papīru pieejamu. Tikmēr digitālie čeki krājas attiecīgā tirgotāja mobilās lietotnes kontā vai klienta e-pastā, ievērojami samazinot nepieciešamo resursu patēriņu.

Alus pasaule ir daudz plašāka, nekā varētu iedomāties, stāsta šī dzēriena someljē Andris Rasiņš. Viņš Jāņos iesaka cilvēkiem labāk izvēlēties nevis kvantitāti, bet kvalitāti un to arī baudīt

Ko tad nozīmē būt alus someljē?

Man daudzi cilvēki prasa, vai tas nozīmē kādu diplomu, kādu īpašu papīru. Ja godīgi, tā nav. Tā nav problēma – dabūt papīru.

Man tas ir dzīvesveids, hobijs un, paldies Dievam, arī darbs. Neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijis kādā izbraucienā, kas nav saistīts ar alu. Mani tuvākie cilvēki un mani draugi dabū ciest, ka jebkurā pilsētā pirmā vieta, kas tiek apmeklēta, ir kāda alus darītava vai labs craft alus bārs. Kopumā man viss dzīvesveids ir pakārtots alum.

Kā līdz tam nonācāt?

Es ar alu sāku strādāt pirms deviņiem gadiem. Pirms tam darbojos labā uzņēmumā vadošā amatā, bet tad atnāca krīze un es pazaudēju savu darbu. Tai pašā dienā, kad mani atlaida, aizgāju uz savu mīļāko alus bāru. Jau tad tur bija virs 15 alus veidiem – no Beļģijas, Anglijas un citām valstīm, un es zināju, ka alus nav tikai tumšais un gaišais. Bāra īpašnieks man piedāvāja darbu – teica, ka vajag cilvēku, kurš var strādāt alus veikalā. Tā tas mani ievilka. Gluži kā bērnībā jebkurš bērns gribēja kļūt par saldējuma veikala īpašnieku vai tirgotāju, es savukārt piepildīju sapni un sāku strādāt alus veikalā.

Nejūtot atbildības nastu, ir uzrakstīts tukšs dokuments, kurā virknējas teikumi, kas ir sasmērējuši papīru, bet nav kustinājuši migrācijas problēmu piemigušo pūķi

Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna darbības beigās esam attapušies, ka iztrūkst vēl vienas institūcijas, kam būtu vajadzējis bikstīt aizbraucējus. Plāns, kā tagad atzīst arī paši tā īstenotāji, nespēj nest atbildības smagumu, kas uz tā gulstas.

Tas varbūt izgaismo vienu no lielākajām valstiskajām problēmām, bet ne tuvu nesniedz jēgpilnus risinājumus. Secinājums pēc divu gadu darba, ka «vajadzēja tomēr darīt vairāk», drīzāk izklausās pēc šo gadu laikā notikušas valsts naudas izšķērdēšanas, būtībā – valsts izzagšanas. Nejūtot atbildības nastu, ir uzrakstīts tukšs dokuments, kurā virknējas teikumi, kuri sasmērējuši papīru, bet nav pamodinājuši samilzušo migrācijas problēmu piemi- gušo pūķi. Absurdi, ka nauda ir iztērēta, tomēr neviens nevar pateikt, cik cilvēku plāna ietvaros nepilnu trīs gadu laikā ir atgriezušies Latvijā. Jau plāna pirmajā rindkopā kā no pārpilnības raga lasītājam virsū krīt ministriju virknējums, uz kurām gulstas atbildība par tautiešu sasaukšanu atpakaļ.

Rotu dizainere Ginta Sičeva jau 20 gadus dzīvo Londonā, 2000. gadā tur ir izveidojusi savu uzņēmumu, bet pirms pāris gadiem viņa savu darbnīcu pārcēla uz Rīgu

Biju domājusi, ka jūs lielākoties dzīvojat Londonā, bet, kad sarakstījāmies LinkedIn, pieminējāt, ka šobrīd dzīvojat starp Londonu, Tokiju, Minheni un Rīgu. Ko tas nozīmē?

Londonā esmu nodzīvojusi 20 gadus, bet pirms trim gadiem sāku veidot darbnīcu un izstāžu telpu (showroom) Rīgā. Tajā laikā paralēli izveidojās sadarbība ar Japānu, un tagad diezgan bieži jālido turp. Dzīvoju tur vienu vai vairākas nedēļas, tāpēc reizēm man šķiet, ka Japānā esmu biežāk nekā Londonā. Savukārt Minhenē daļēji dzīvo mana ģimene. Rīgā strādāju, te ir mana darbavieta, bet Londonā ir mana kompānija, grāmatveži, menedžeris, papīru darbi un mājas.