2009. gada noslēgumu pasaule sagaida daudz cerīgākā noskaņojumā nekā bēdīgā 2008. gada beigas. Atgādināšu, ka gadu atpakaļ krīze radīja situāciju, ka daudzas pasaules vadošās finanšu kompānijas atradās uz bankrota robežas. Patiesībā uz sabrukuma robežas atradās visa pasaules finanšu sistēma.
No pilnīga kraha izdevās izvairīties tikai tādēļ, ka pasaules valstu valdības un monetārās vadības sniedza finanšu sistēmai vēl nebijuša apmēra palīdzību. Kredītu un papildus kapitāla veidā sistēmā tika iepludināti triljoni dolāru. Šīs darbības deva rezultātu. No «pasaules gala», kuru pareģoja daudzi analītiķi un ekonomisti, izdevās izbēgt. Katrā ziņā vismaz pagaidām…
Jāatzīmē, ka pie sapratnes par palīdzības nepieciešamību finanšu sistēmai pasaules elite nenonāca uzreiz – atziņa dzima lēnām, ar pretestību un mokām. Līdz šai krīzei gandrīz neapstrīdēts fakts bija brīvā tirgus efektivitāte un tā spēja «vislabākajā veidā» pašam regulēt finanšu ekonomiskos procesus.
Kamēr risinājās debates - palīdzēt vai nepalīdzēt, un ja palīdzēt, tad kā un kuram, daudzi šo palīdzību tā arī nesagaidīja. Par nedzīstošu brūci pasaules finanšu sistēmā paliks 2008 gada septembrī notikušais Lehman Brothers bankrots – viena no lielākajām investīciju bankām ar aktīviem 640 miljardu USD apmērā, kā arī daudzu citu lielu finansu kompāniju bankroti. Uzskaitot citus 2008. gada zaudējumus, aprēķināts, ka tiešie finanšu kompāniju zaudējumi vien gada laikā bija gandrīz 1,1 triljoni USD. Pasaules akciju un obligāciju tirgu kapitalizācijas zaudējumi gada laikā mērāmi vairākos desmitos triljonu dolāru. Vairums vadošo pasaules ekonomiku gada otrajā pusē ieslīga spēcīgā recesijā.
Tādēļ 2008. gads jau ieguvis apzīmējumu «neprātīgais».
Joprojām paliek aktuāls jautājums par to, kādēļ krīze, kura aizsākās vietēja rakstura problēmu dēļ ASV hipotēkā, varēja iegūt tik grandiozus apjomus. Manuprāt, viens no šī mehānisma iegriešanas galvenajiem iemesliem bija ārkārtīgi augstā «pārkreditācija» visām finanšu ekonomiskās sistēmas operācijām. (Pasaules margin call)
Lai gan arī 2009. gada sākumu pasaule sagaidīja diezgan negatīvā noskaņojumā, drīzumā sāka parādīties pirmie valdību veikto stimulēšanas programmu augļi. Virkne pasaules vadošo banku varēja uzrādīt peļņu jau 2009. gada pirmajā ceturksnī. Otrajā un trešajā ceturksnī šādu banku skaits ievērojami pieauga, kā rezultātā daļa no tām sāka atdot ārkārtas palīdzības ietvaros saņemtos līdzekļus. Otrajā un trešajā ceturksnī gandrīz visas vadošās ekonomikas beidzot izgāja no recesijas (IKP pieaugumi). Spēcīgs cenu pieaugums pavasarī tika fiksēts arī pasaules akciju un obligāciju tirgos. Šobrīd akciju tirgus jau ir atguvis gandrīz pusi no 2008. gada cenu kritumā zaudēto (sk.tabulu), bet cenu pieaugums obligāciju tirgū ir izvedis vairumu vērtspapīru pirmskrīzes līmeņa cenās.
Vēlreiz jāpiebilst, ka šie panākumi tomēr netika sasniegti pateicoties tirgus mehānismam, bet gan vadošo valstu un centrālo banku veiktajai kolosāla apjoma līdzekļu iepludināšanai sistēmā. Tas izraisīja strauju budžeta deficīta un valsts parādu pieaugumu daudzās valstīs un naudas masas pieaugumu svarīgākajās valūtās. Šajā laikā Vācijas valsts parāds pieauga par 90 miljardiem EUR, un šobrīd veido 1,6 triljonus EUR vai 65% no IKP. Lielbritānijas valsts parāds palielinājās līdz 59% no IKP (2007. gadā tas vēl bija 40%), bet valsts budžeta deficīts 2009. gadā ir 12% no IKP. Savukārt ASV finanšu gada, kurš noslēdzās 2009. gada septembrī, valsts budžeta deficīts bija rekordliels – 1,42 triljoni USD vai 10% no IKP. Turklāt ASV valsts parāds ir sasniedzis 12 triljonus USD - gandrīz 85% no IKP! Japānas valsts parāds tuvojas jau 200% no IKP (pirms krīzes - 170%).
Strauji aug arī pasaules vadošo centrālo banku bilances, kas faktiski nozīmē pasaules vadošo valūtu naudas bāzes pieaugumu. Visstraujāk auga FRS bilance, kura 2008. gadā no augusta līdz decembrim palielinājās no 0,9 triljoniem līdz 2,2 triljoniem USD. Lai gan ECB bilance krīzes laikā neauga tik lēcienveidīgi, 2008. gada beigās tā bija jau 1,85 triljoni EUR (2,6 triljoni USD). Tiesa, atšķirībā no FRS, ECB un 16 Eirozonas valstu centrālajām bankām ir iespaidīgas zelta - valūtas rezerves – kopumā par 500 miljardiem USD. Bet arī «attīrīta» bilance būs aptuveni 2,1 triljoni USD, kas līdzinās FRS bilancei.
Tomēr jaunradītās naudas pamatmasa pagaidām aktīvi sistēmā netiek izmantota, tā glabājas komercbanku un centrālo banku kontos. Tēlaini runājot, izveidotā «naudas siena» pagaidām tiek noturēta ar krīzes laikā radušos «baiļu sienu», kas neļauj tirgū ieplūst milzīga apjoma likvīdiem.
To īpaši labi attēlo pievienotais amerikāņu naudas agregāta M1 (skaidra nauda + nauda komercbanku kontos pēc pieprasījuma) un naudas bāzes (skaidra nauda + komercbanku kontu atlikumi FRS) grafiks. Kā redzams grafikā, pie straujas naudas bāzes pieauguma, M1 agregāts pieauga nenozīmīgi un, atšķirībā no parastiem gadījumiem, tas apjoma ziņā piekāpās naudas bāzei (visticamāk, pirmo reizi vēsturē!).
Tādā veidā pasaule faktiski jau ir nonākusi «jaunā» finanšu ekonomiskās sistēmas stāvoklī - tādu valsts parādu un naudas masas pieaugumu sistēma vēl nav piedzīvojusi. Un nav skaidrs, kā minētie faktori ietekmēs procesus nākotnē. Vai šīs sistēmas kustības neizsauks jaunu nopietnu krīzi? Piemēram, hiperinflācijas krīzi vai valūtas krīzi - kad viena vai vairākas pasaules vadošās valūtas zaudēs tirgus uzticību kā līdzeklis drošai kapitāla uzkrāšanai.
Sekojiet ziņām