Tas ir brīnišķīgi, ka mūsu valstij atkal ir jauns datums, uz ko tiekties — eiro Latvijā tiks ieviests 2014. gada 1. janvārī. Vismaz par to liecina valdības apstiprinātie grozījumi Nacionālajā eiro ieviešanas plānā. Tomēr ar skepsi uz to liek raudzīties gan fakts, ka šī ir jau trešā reize (lai atceramies cerības, kas tika saistītas ar 2008. un 2012. gadu), gan mūsu valsts un arī eirozonas ekonomiskais stāvoklis.
Latvijas ceļā uz eiro ieviešanu nemitīgi ir gadījušies šķēršļi, kas tā arī nav ļāvuši izpildīt uzņemšanai vienotās valūtas klubiņā nepieciešamos Māstrihtas kritērijus. Vispirms cīnījāmies ar auļojošo inflāciju, kas «trekno gadu» ietekmē virsotni sasniedza 2008. gada maijā ar 17,9% kāpumu pret attiecīgo mēnesi iepriekšējā gadā, tad — ar budžeta deficītu, kura pieaugumu sekmēja ekonomiskās krīzes ierašanās. Inflācijas bubulis nu ir atkāpies pats no sevis un arī budžeta deficītu, pateicoties starptautisko aizdevēju prasībām, iespējams, drīz būsim iedzinuši stūrī. Taču būtisks Māstrihtas kritēriju sarakstā ir arī tāds rādītājs kā valdības kopējais parāds, kas nedrīkst pārsniegt 60% no valsts IKP.
Tiesa, ilgu laiku Latvija ar šo rādītāju varēja lepoties pārējo Eiropas valstu vidū. Piemēram, vēl 2007. gadā, ja ticam Latvijas Bankas mājaslapā rakstītajam, valdības parāds pret IKP veidoja 9%. Tomēr 2010. gadā paveras pilnīgi cita aina: krāsas krietni sabiezina fakts, ka papildus jau esošajām saistībām Latvijas valdība ir iejūgusies milzīgā parādu nastā, aizņemoties 7.5 miljardus eiro no starptautiskajiem aizdevējiem. To atzīst arī Finanšu ministrija: kā liecina decembrī publiskotās prognozes, 2010.gadā centrālās valdības parāda pieaugums varētu sasniegt 59% no IKP. Bīstami!
Turklāt nekur jau nav teikts, ka tālajā 2014.gadā, lai cik centīgi mēs būtu izpildījuši kritērijus, Latviju patiešām eirozonā uzņems un vai vispār būs, kur «uzņemties». Diez vai finanšu izdevumu lasītājiem būs paslīdējis garām «ķīselis», ko šobrīd eirozonā ar savu milzu budžeta deficītu un naudas grūtībām ir savārījusi Grieķija. Šur tur ir atskanējušas idejas par to, ka vajadzētu pastiprināt uzņemšanas eirozonā kritērijus, ka uz laiku vispār vajadzētu atteikties no jaunu dalībnieču uzņemšanas, kā arī vienkārši «atskaitīt» tās, kas pārkāpj fiskālos nosacījumus. Turklāt jāņem vērā fakts, ka, pēc ekspertu teiktā, uz naža asmens šobrīd atrodas arī Portugāle, Itālija, Īrija un Spānija un arvien asāk iezīmējas nesaskaņas Vācijas un Francijas starpā.
Pat ja brīnumainā kārtā Latvijai 2014. gadā izdotos tikt pie eiro, būtisks ir jautājums par to, kas notiks pēc tam? Kādā stāvoklī tobrīd atradīsies vecās eirozonas valstis? Cik apjomīgas iemaksas un kādu nosacījumu izpildi no mums prasīs (iespējams) jaunizveidotais Eiropas Valūtas fonds, vienotā eirozonas Finanšu ministrija un banku darbības regulators? Vai nesanāks tā, ka Latvija, kas, cerams, uz to laiku būs kaut cik atkopusies no ekonomiskās krīzes, dabūs uz sava kakla kaudzi jaunu problēmu, izdevumu un neērtību? Katrā ziņā valsts līmenī būtu rūpīgi jāmodelē arī šādas situācijas, īpaši ņemot vērā, ka eiro ieviešana nevar būt pašmērķis.
Sekojiet ziņām