Līdz ar krīzes saasināšanos problemātiskāka kļuva situācija arī saistībā ar parādu piedziņu. Vienam uzņēmumam klienti nesamaksāja par pakalpojumiem, tas savukārt nespēja norēķināties ar preču piegādātājiem, kuriem līdz ar to arī radās zināmas finansiālās problēmas utt. Saprotot, ka parādu piedziņas process var vilkties diezgan ilgi, nereti tirgus dalībnieki dod priekšroku parādā esošā uzņēmuma maksātnespējas pieteikumam.
Skaidrs, ka šāda sistēma nevar būt uzskatāma par veiksmīgu, jo daudzos gadījumos maksātnespēja faktiski tiek izmantota kā visai efektīvs parādu piedziņas instruments. Ir bažas, vai tuvāko divu, trīs gadu laikā, kad tiek prognozēts «uzbrukumu» pieaugums uzņēmējiem, maksātnespējas pieteikšanu nevarēs izmantot ļaunprātīgi, piemēram, uzņēmumam ar daudzu miljonu latu lielu apgrozījumu un aktīviem maksātnespēju pieteikt par pāris tūkstošu latu lielu parādu vai vēl vairāk — izmantot kā parādu piedziņas mehānismu. Likumdevējam ir jāpadomā par to, lai nebūtu šādas situācijas, kad konkurenta izslēgšanai no spēles tiek izmantotas maksātnespējas likuma normas.
Tajā pašā laikā pašreiz izstrādātā jaunā Maksātnespējas likuma projektu daļa uzņēmēju ir paspējusi nodēvēt par Pandoras lādi, un iemesls tam ir skarbs — saskaroties ar maksātnespējas procesu, uzņēmuma izredzes izdzīvot, atbilstoši šim dokumentam, ir stipri vien niecīgas. Brīdī, kad pret kādu kompāniju tiks ierosināts maksātnespējas process, un tas cer uz atdzīvošanos, viss būs atkarīgs no nodrošinātā kreditora, kam jaunais likumprojekts ļauj momentāli izņemt kredīta nodrošinājumu, taču diez vai iņemto mantu izdosies pārdot par «trekno gadu» kredīta parādu. No vienas puses, tādējādi no uzņēmumu ekonomisko problēmu seku izjušanas tiek pasargāti kreditori, pārsvarā gadījumu — bankas, kas varētu būt pozitīva ziņa finanšu sektoram. No otras puses — pastāv nopietns risks, ka, realizējot šāda veida politiku, grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem tiks atņemtas pēdējās iespējas cīnīties par savu izdzīvošanu un maksātspējas atgūšanu, jo burtiski vienas dienas laikā tie var palikt bez nopietniem aktīviem.
Redzot šādu situāciju, kļūst skaidrs, ka banku lobijs Latvijā ir attīstījies augstā līmenī. Pretējā gadījumā diez vai būtu iespējams panākt, ka faktiski vienas nozares interešu nodrošināšanai tiek pakārtotas visas pārējās. Finanšu sektors veiksmīgi cīnās par savām tiesībām. Atliek novēlēt pārējām nozarēm spēju un gribu strādāt tikpat apņēmīgi. Savukārt likumdevējam nevajag aizmirst, ka, lai cik nozīmīgs katras valsts ekonomikā ir finanšu sektors, tā nav vienīgā joma, kas nodrošina tautsaimniecības attīstību un ienākumus valsts budžetā. Izgriežot grūtībās nonākušajiem uzņēmējiem rokas, lielā mērā tiek likvidētas maksātnespējīgo kompāniju sanēšanas iespējas. Var izveidoties situācija, kad valsts vienlaikus gan aicina iedzīvotājus veidot jaunus uzņēmumus, gan arī būtiski apgrūtina iespēju nostāties uz kājām tām sabiedrībām, kam, iespējams, tikai īslaicīgi ir radušās parādu segšanas problēmas.
Sekojiet ziņām