Latvijas Republikas teritorijā izvietotajā naftas cauruļvadā esošā tehnoloģiskā nafta ir Latvijas Republikas valsts īpašums, tā savā paziņojumā norāda zvērināts advokāts Viktors Tihonovs, kaut arī pavisam nesen medijos bija publicēts A.Grūtupa biroja atzinums, ka tā piederot SIA LatRosTrans.

DB jau vairākārt rakstījis par īpašumtiesību strīdu uz bufernaftu, jo pēc tam, kad SIA LatRosTrans uzsāka bufernaftas izsūknēšanu no naftas cauruļvada, Baltkrievijas kompānija Družba uzsāk tiesvedību par bufernaftas īpašuma tiesībām un Daugavpils tiesa šo lietu gatavojas skatīt šā gada 16. maijā.

Jau pērn intervijā DB SIA LatRosTrans valdes loceklis Igors Stepanovs pauda pārliecību, ka bufernafta pieder uzņēmumam un noliedza Baltkrievijas pretenzijas uz šo īpašumu. Interesanti, ka SIA LatRosTrans 2009. gada pārskatā bufernaftu atzīst tikai kā iespējamu aktīvu, bet pēc BDO Zelmenis&Liberte partnera Jāņa Zelmeņa domām absolūti pirmā mantiniece pēc PSRS sabrukuma uz tehnoloģisko naftu ir Latvijas valsts. Attiecīgs atzinums no BDO Zelmenis&Liberte ticis iesniegts arī Ministru prezidenta biroja vadītājai Olitai Augustovskai.

Latvijas Tranzītbiznesa asociācijas vadītājs Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs publiski norāda, ka bufernafta pieder Latvijas valstij (saskaņā ar vienošanos ar Krieviju abi naftas cauruļvadi tika atzīti par Latvijas īpašumu, bet dīzeļdegvielas cauruļvads par Krievijas (Transņefteprodukt) īpašumu) un nav privatizēta. Tādēļ viņš rosina valdību veidojošo partiju koalīciju sēdē pieņemt lēmumu par cauruļvadā esošās bufernaftas pārdošanu valsts izsolē un iegūtos līdzekļus nodot Latvijas valstij.
Savukārt Tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs atzīstot ka valsts iespējamo rīcību – īpašumtiesību atzīšanā uz bufernaftu – liedzot fakts, ka nav atrasti nepieciešamie dokumenti ne Privatizācijas aģentūrā, ne Valsts īpašumu fondā, ne arī arhīvos, un, kur tie palikuši, neesot zināms. Tāpēc ministrs aicināja: «Ja kādam ir dokumenti, kuri apliecina Latvijas valsts īpašumtiesības uz bufernaftu, tie ir jāiesniedz, un tad sekos attiecīga valdības rīcība.»

«Atsaucoties uz ziņu portālā Delfi publicēto A.Grūtupa biroja atzinumu par Latvijas Republikas teritoriju šķērsojošā naftas cauruļvada tehnoloģiskās naftas apjoma tiesisko statusu, informēju, ka manis vadītais birojs jautājumu par šīs naftas
iespējamo piederību klienta uzdevumā ir skatījis vairākkārt, un advokātu viedokļi ir bijuši krasi atšķirīgi. Tomēr vienā jautājumā advokātu nostāja bija vienprātīga, un tas atspoguļojas arī minētajā atzinumā, – proti, naftas īpašnieks pēc Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā viennozīmīgi bija Latvijas valsts, nevis Baltkrievija,» skaidro V. Tihonvs.

Sagatavojot atzinumu, advokātu birojs balstījās uz tolaik, pirms vairāk nekā diviem gadiem, tā rīcībā esošo informāciju. «Biroja rīcībā nebija svarīgu Privatizācijas aģentūras arhīva dokumentu, kuru nozīme atklātībā parādās tikai tagad. Šobrīd, kā
redzams publiskajā telpā, situācija ir kardināli mainījusies, atklātībā nonākot jaunai informācijai par patieso situāciju ap cauruļvadā esošo naftas apjomu, piemēram, parādoties ziņām, ka nafta Latvijas Republikas likumdošanā noteiktajā kārtībā nekad nav tikusi nodota privatizācijai,» skaidro V. Tihonovs. Vņaprāt, šajos apstākļos vienīgais juridiski loģiskais ceļš ir atgriešanās pie sākotnējā viennozīmīgā secinājuma: cauruļvadā esošā tehnoloģiskā nafta pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991.gadā bija Latvijas Republikas valsts īpašums. «Ievērojot šo apstākli, Latvijas valstij un tās atbildīgajām institūcijām arī jāīsteno turpmākie soļi sev piederošās naftas skaidrai identificēšanai,» aicina V. Tihonovs.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra