Nav nekas tik slikts politikā ejošu uzņēmēju ieinteresētībā par valsts pasūtījumiem, taču būtiskāk ir pievērst uzmanību tam, ko valsts pasūta un vai, piemēram, plānotie būvprojekti kaut ko dos Latvijas iedzīvotājiem.
Šādu pārliecību aģentūrai BNS intervijā pauda uzņēmējs, Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents un bijušais kustības Par labu Latviju (PLL) vadītājs Guntis Belēvičs, daloties pārdomās par, viņaprāt, patlaban pieļautajām kļūdām valsts pārvaldē un to, cik lielā mērā kaitējumu var nodarīt politikā vai tuvu šai videi esoši cilvēki, kuri ieinteresēti personīgos ienākumos.
Uz jautājumu par partiju apvienības PLL stabilitāti un darbības pamatu Belēvičs atbildēja, ka, viņaprāt, politiskā spēka noturību un arī tā ieguldījumu noteiks tajā esošo cilvēku spēja savos lēmumos un rīcībā vadīties no iedzīvotāju vajadzībām.
«Cik daudz tur ir tādu cilvēku - uzņēmēju, politiķu, pašdarbnieku -, kuriem no valsts neko nevajag? Tātad tas ir tas jautājums. Cik tur ir cilvēku, kuri grib sevi veltīt Latvijas valstij un domāt par nākamajām paaudzēm? Un cik maz tur ir tādu vai cik daudz tur ir tādu, kuriem neko nevajag no Latvijas valsts? Lūk, tas ir tas, kas sagrauj cerības,» sacīja bijušais PLL apvienību atbalstošās kustības vadītājs.
Paužot pārliecību, ka šīs lietas top skaidras visai ātri, viņš arī piemetināja - «tas, ka tur ir spēcīgi un spējīgi cilvēki, ir skaidrs» - un pievērsās pārdomām par to, vai lielākais ļaunums politiskajā vidē ir kādu cilvēku ieinteresētība sev finansiāli izdevīgos risinājumos.
«Nav jau arī nekas slikts, ka obligāti tiem cilvēkiem un uzņēmējiem vajag kaut ko no Latvijas valsts. Celtniecības uzņēmumi, piemēram, ja pretendēs uz valsts pasūtījumiem - lai pretendē! Visos laikos - krīze, nekrīze - vajadzētu būt valsts pasūtījumiem celtniecībā, jo tā ir ļoti svarīga nozare. Jautājums ir tikai - ko būvē?» retoriski vaicāja Belēvičs, paužot pārliecību, ka uzņēmumam jau ir vienalga, ko tam pasūta būvēt.
«Vajadzētu būvēt infrastruktūras objektus - bērnudārzus vajadzētu būvēt. Tad jaunās ģimenes noticētu, ka viņiem būs kur likt bērniņus, ja viņi sāks viņus laist pasaulē. Vajadzētu būvēt ceļus, vajadzētu būvēt infrastruktūru... bet mēs - koncertzāli Daugavai pa vidu, zin'! Pēc iespējas dārgāk un neviens nevarēs izskaitīt pakaļā... Un bibliotēku par simtiem miljoniem,» savu sašutumu neslēpa uzņēmējs.
«Tās ir tās šaušalas, ja mēs sākam ar kultūras vīģes lapu piesegt visādas naudas lietas, Latvijā dzīvojošie cittautieši - viņi mūs vienkārši ienīdīs,» teica Belēvičs, vēlreiz paužot personīgo pārliecību, ka patlaban notiekošais ir nepareizi, tomēr uzsverot, ka «ir jābūvē». Viņš gan atzina, ka kritika par lielajām izmaksām nav vērsta uz kultūras jomu, bet gan uz izvēlēto virzienu, kur patlaban šos lielos līdzekļus ieguldīt.
«Kaut vai par tām pašām naudām, kaut vai par, es nezinu, simtiem, vienalga par kādiem miljoniem un simtiem miljonu - ir vajadzīgs valsts pasūtījums,» uzsvēra uzņēmējs, vēlāk piebilstot - «cita lieta, ka mums konkursiem jānotiek bez latviešu nacionālajām īpatnībām».
Savās pārdomās Belēvičs arī atsaucās uz piemēru par Itāliju, kur nevarētu nodibināt jaunu ceļu būves firmu un sākt darbību, jo šī joma, iespējams, jau «no pirmskara laikiem pieder mafijai», taču valstī ceļi kā infrastruktūras sastāvdaļa tiek būvēti un uzturēti.
«Mums vajag, kas būvē to, ko visai tautai vajag. To, ko visiem Latvijas iedzīvotājiem vajag,» sacīja uzņēmējs, paužot personīgu pārliecību, ka šāda attieksme patlaban valstī «ir par visām lietām» un ka «pašlaik, vismaz uz šīm vēlēšanām» nav cilvēku ar idejām, kā glābt šo valsti un to radikāli reformēt.
