Db nedēļas viedoklis: Savējo sistēma Latvijā solās būt mūžīga  14

Vispirms jau jāteic, jēdziens pārņemt varu lielā mērā atgādina par tiem procesiem, kas Latvijā norisinājās 1934. gada 15. maijā, tomēr cerams, ka Šlesers to mēģinās darīt demokrātiskā ceļā.

Db nedēļas viedoklis: emSavējo/em sistēma Latvijā solās būt mūžīgaTaču arī citi viņa paziņojumi ir ne mazāk interesanti un brīžiem pat bīstami. Tiesa, jāatzīst, ka Šlesers vismaz ir skaļi pateicis to, kas pēdējos nepilnos 20 gados notiek Latvijas politiskajā dzīvē — nākot pie varas, likšu amatos savus cilvēkus. Tā tas tiešām vienmēr ir bijis, ka katrs ministrs, politiskais līderis vienmēr ir mēģinājis panākt, lai tā saucamajos atslēgas posteņos būtu savējie: attiecīgajai partijai lojāli un arī ļoti paklausīgi cilvēki. Līdzšinējā pieredze liecina, ka partiju saimniekiem nereti nav svarīgi, lai viņa padotībā strādājošajās institūcijās cilvēki būtu attiecīgajā nozarē pieredzējuši, izglītoti utt., viņiem nepieciešams, lai šādi vadītāji bezierunu kārtībā darītu visu, ko bosam vajag. Arī šiem cilvēciņiem tas ir izdevīgi, jo par savu būtībā kalpa darbu viņiem tiek piešķirta tirgus situācijai nereti neatbilstoša ikmēneša samaksa.

Īpaši jāatzīmē eksministra pakratīšana ar pirkstu tēvzemiešiem — ja to biedrs Kaspars Gerhards mainīšot LPP/LC cilvēkus Satiksmes ministrijā, Šlesers, gadījumā, ja nonāks Rīgas domē, to pašu darīšot ar TB/LNNK biedriem.

Pirmām kārtām jau jāteic godīgi — ja Šlesers tiešām nonāks Rīgas mēra krēslā, viņš bez īpašām ceremonijām tēvzemiešu vietā saliks savējos, neatkarīgi no tā, ko tagad darīs vai nedarīs Gerhards. To Šlesers pats ir atzinis publiski. Otrkārt… Ko tad Gerhards līdz šim tādu ir izdarījis — vien panācis to, ka no valdes locekļa amata Pasažieru vilcienā aiziet Šlesera šofera dēls. Cilvēks, kurš pat nespēja pateikt, cik liela ir viņa alga, lai gan tā bija mērāma vairākos tūkstošos latu. (Neatbildēts paliek jautājums — priekš kam vispār Pasažieru vilcienam vajadzīgs mārketinga speciālists?!)

Jāatzīst gan, ka pašreizējā situācijā uzmanības centrā ir nonācis tieši Šlesers, tomēr šāda sistēma pastāv ne vienā vien Latvijas politiskajā organizācijā un ir iesakņojusies tiktāl, ka liela daļa sabiedrības to jau uztver kā normu, un tas ir pietiekami skumji.