Drošs paliek nedrošs. Šķiet, no šādas loģikas vadījušies Saeimas deputāti, lemjot, ka likumā «Par uzņēmumu ienākuma nodokli» vajag skaidri un gaiši noteikt, ka izdevumi, kas radušies, dodot kukuļus valsts amatpersonām vai uzpērkot privātpersonas, ir pieskaitāmi pie izdevumiem, kas nav tieši saistīti ar saimniecisko darbību.
Protams, likums jau tagad aizliedz, aprēķinot budžetā maksājamo uzņēmuma ienākuma nodokli, atskaitīt izdevumus, kas nav tieši saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību.
Tādēļ formāli vajadzība likumā nepārprotami noteikt, ka kukuļi uzskatāmi par šādiem ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem, saistīta ar Latvijas vēlmi kļūt par ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas, tas ir, OECD dalībvalsti. Šīs organizācijas rekomendācijas jau vairāk nekā desmit gadu nosaka, ka dalībvalstīm ir jāaizliedz atskaitīt «ārvalstu amatpersonām maksātos kukuļus no ar nodokļiem apliekamā ienākuma». Tiktāl sausā teorija. Prakse, kā zināms, ir pavisam cita lieta. Nav šaubu, ka arī globālā tirgus spēlētāji, kuru «sēdekļi» atrodas OECD dalībvalstīs, savas produkcijas noietu mēdz veicināt, piekukuļojot amatpersonas, no kurām atkarīgs kompānijai labvēlīgs lēmums. Vēsture, protams, klusē par to, vai un kā, piemēram, autobūves gigants Daimler bija atradis veidu, kā samazināt nodokļu maksājumus par daudzmiljonu izdevumiem, kas koncernam radās, ar meitaskompāniju starpniecību dodot kukuļus amatpersonām Latvijā un citviet. Šis ir tikai viens piemērs tam, ka kompānijas «piederība» valstij, kura ir ekonomiski attīstīto OECD valstu klubiņā, nebūt negarantē to, ka kompānija savā biznesa praksē principiāli atsakās no kukuļošanas. Praksē ne tikai Latvijas, bet nereti arī citu, tostarp biznesa ētikas latiņu it kā augstu turošu valstu uzņēmēji kukuļus naudas un dārgu dāvanu veidolā uzskata par efektīvāko vai pat vienīgo veidu, lai pārliecinātu potenciālos pasūtītājus par sava produkta vai pakalpojuma priekšrocībām.
Daudzos gadījumos ir pamats šaubīties par to, ka šādi pie saimnieciskās darbības izdevumiem nepieskaitāmi tēriņi tiek segti no tā dēvētajām melnajām kasēm. Kaut vai tāpēc, ka, spriežot pēc jau teju folkloras statusā esošajiem stāstiem par 10% lielo kukuļa tiesu, melnajām kasēm bieži vien būtu jābūt tik lielām, ka tās paslēpt no visu redzošo nodokļu inspektoru acīm spētu tikai paši izmanīgākie. Tas vedina domāt, ka, neraugoties uz to, kas ir vai kas vēl tikai būs ierakstīts likumā, tie uzņēmēji, kuri kukuļus uzskata par neizbēgamu izdevumu pozīciju, kaut kā pamanās tos arī atspoguļot sava uzņēmuma grāmatvedībā.
Ņemot vērā, ka līdz ar ēnu ekonomikas apkarošanas plāna ieviešanu Valsts ieņēmumu dienests ir iemantojis tiesības vērtēt katra atsevišķa darījuma ekonomisko būtību, iespējams, tieši šajā virzienā tam vajadzētu strādāt, lai OECD rekomendācijas ieviešana notiktu ne tikai uz papīra.
