http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(345).jpg
Latvijai laiku pa laikam, risinot kādu būtisku jautājumu, izdodas tam panākt bezgalīgā stāsta saturu. Proti, vispirms notiek garas, plašas un teju nebeidzamas diskusijas par to, kāds risinājums varētu būt labākais, bet pēc tam - strīdi par to, vai tiešām izvēlētais variants būs gana labs.
Klasisks piemērs tam ir konkurss saistībā ar a/s Pasažieru vilciens iepirkumu par 34 jaunu elektrovilcienu un septiņu jaunu dīzeļvilcienu iegādi un uzturēšanu. Vispirms gadiem ilgi attiecīgā konkursa komisija nevarēja izvēlēties, kurš piedāvājums varētu būt labākais - spāņu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles (CAF), Šveices Stadler Bussnang AG un sākotnēji arī franču Bombardier.
Principā var teikt, ka par tiesībām realizēt šo projektu cīņā iesaistījušies ne tikai uzņēmumi, bet dažādas valstis, un to var saprast - kopējā iepirkuma summa ir nepilni 430 miljoni latu, no kuriem lielāko daļu veido Eiropas finansējums. Kad nu beidzot pēc ilgām un mokošām pārdomām un izvērtēšanas tika paziņots, ka uzvarētāja statuss tiek CAF, sadarbojoties ar vietējo RVR, varēja šķist, ka lielais ķīviņu etaps ir noslēdzies un var ķerties klāt reālam darbam. Bet nekā! Šobrīd atkal jau gari un plaši tiek spriests - ļaut CAF strādāt vai tomēr ne. Un šeit sākas totāls absurds! Neaizstāvot konkrēti CAF, rodas jautājums - ko īsti visu šo laiku ir izvērtējuši dažādi speciālisti, ja jau reiz šīs kompānijas piedāvājums esot tik slikts, kā izskanējis publiskajā telpā - tās piedāvātie vagoni esot parāk dārgi, pārāk neekonomiski, pārāk… Turklāt arī šāda veida apgalvojumi vairāk izskatās pēc konkurences cīņas.
Realitāte ir tāda, ka šobrīd, atsakoties no šā projekta, Latvija pirmām kārtām zaudētu daudzus miljonus eiro ES līdzekļu transporta infrastruktūras atjaunošanai. Nedzīvojam tik bagātā valstī, lai to varētu atļauties. Faktiski par jebkura veida infrastruktūru ir jāatceras kāda nianse - tas, kas netiek atjaunots šodien, rīt prasa ievērojami lielākus līdzekļus. Tāpēc vismaz vilcienu jomā nedrīkstētu pieļaut tādas politikas īstenošanu, kādu acīmredzot ir iecienījusi Rīgas dome - ja jau vajag uz kaut kā rēķina griezt izdevumus, tad griezīsim ieguldījumus infrastruktūrā. Tā, protams, var darīt, tikai jārēķinās, ka turpmākajos gados par tās pašas infrastruktūras atjaunošanu jau būs jāmaksā ievērojami lielākas summas, nekā būtu jāiegulda šobrīd.
Attiecībā uz jauno vilcienu iepirkumu vēl tikai jāpiebilst, ka to ražošana, sadarbojoties ar RVR, nozīmētu arī vietējās rūpniecības attīstības veicināšanu un jaunu darbavietu radīšanu. Turklāt beidzot tas notiktu realitātē, nevis tikai «uz papīra», rakstot kārtējo plānu kādā no valsts resora gaiteņiem. Jāņem vērā, ka runa ir ne tikai par noteikta skaita vilcienu izgatavošanu, bet arī to uzturēšanu turpmākos gadus. Protams, var teikt, ka tos miljonus, kuri šajā iepirkumā jāiegulda no valsts puses, varētu izmantot citiem mērķiem, un vajadzību mums tiešām netrūkst. Tomēr jāņem vērā, ka «citi mērķi» būs vienmēr, bet no Eiropas naudu vilcienu parka atjaunošanai mēs uz pirmo svilpienu gan nevarēsim saņemt. Tātad - jābeidz gudri runāt un jāsāk strādāt!
