Bet 93% piekrīt, ka jāsauc pie atbildības tos, kas savus nodokļus nemaksā godīgi?

Lai arī kā to daudziem negribētos, drīz 1. aprīlis – iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) deklarāciju iesniegšanas laiks. Šis fakts un daži pēdējā laika notikumi Latvijā rosināja padomāt par to, kādēļ pie mums sporta kluba ģērbtuvē ir stilīgi padižoties ar to, kā kāds izdomājis nemaksāt nodokļus, bet pārējie sarunas biedri to nekautrējas atbalstīt, nevis nosoda. Un, kādēļ citās valstīs ir pilnīgi pretēja – nicinoša nostāja pret nodokļu nemaksātājiem? Nepretendēju, protams, uz izsmeļošu šī temata analīzi šai blogā.

Par šo tēmu nesen kādā lidostā man rokās nonāca The New York Times un The New Yorker žurnālista S. J. Dubner un Čikāgas Universitātes ekonomikas pasniedzēja S. D. Levitt dižpārdoklis Freakonomics, kas ir divu vārdu salikums ar aptuveno nozīmi – dīvainā ekonomika. Tur risināti tādi «būtiski» jautājumi kā «Kas kopīgs nekustamā īpašuma aģentiem un Kukluksklanam?» un «Kādēļ narkotiku izplatītāji dzīvo pie savām mammām?». Taču manu uzmanību piesaistīja grāmatā aplūkotais pētījums par to, kādēļ tik augsts procents amerikāņu uzskata par savu pienākumu samaksāt nodokļus? Gribējās salīdzināt, vai no šīm atziņām arī mēs te Latvijā varam ko mācīties, lai viņiem kaut nedaudz šai ziņā līdzinātos?

Pavisam nesen Latvijas Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa nosauca par marodieriem cilvēkus, kuri nemaksā nodokļus. Atļaujiet stādīties priekšā! Es esmu marodieris.

Neminēšu nekādu informāciju, kas varētu palīdzēt mani identificēt – baidos, ka rīt pie manis ieradīsies mūsu valsts, atņems pēdējo un mani pašu iesēdinās. Taču sava biznesa būtību pacentīšos izklāstīt pēc iespējas saprotami un vienkārši. «Nepiesienieties» skaitļiem, tos esmu maksimāli vienkāršojis.

Esmu provinciāls biznesmenis, strādāju kādā mazā Latvijas ciemā, kādu pie mums ir simtiem. Izņemot manu uzņēmumu, mūsu ciemā praktiski nav darba vietu, neskaitot mežstrādniekus, dažus ierēdņus valdē un pāris pārdevējus, un krāvējus ciema veikalā.

Pirms dažiem gadiem manā uzņēmumā strādāja apmēram 50 cilvēki – ievērojama daļa ciema darbspējīgo iedzīvotāju, turklāt daži brauca uz darbu arī no apkārtējiem ciemiem. Savu rūpnīciņu es iesaucu par «ciemveidojošo uzņēmumu». Darbs ritēja, rūpnīciņa attīstījās, ik mēnesi es ieguldīju nedaudz naudas tās paplašināšanā, atjaunoju iekārtas un loloju plānus – paņemt kredītu un uzcelt jaunu modernu korpusu un, iespējams, pat nodrošināt ar mājokļiem speciālistus.

Lielbritānijā strādājošie viesstrādnieki var pilnībā atgūt tur iemaksātos nodokļus, ja, strādājot nepilnu gadu, nav nopelnījuši ārzemēs vairāk par 7475 Lielbritānijas mārciņām (aptuveni 6300 lati), portālam Db.lv stāstīja Rimante Šarmanauske kompānijas RT Tax, kas palīdz austrumeiropiešiem atgūt ārvalstīs nomaksātos nodokļus, direktore.

Ja ārvalstīs strādājošais ir nopelnījis vairāk, tad pastāv iespēja atgūt tur nopelnītos nodokļus nepilnā apmērā, vai arī nodokļus atgūt nav iespējams, viņa skaidro, norādot, ka tas, vai pastāv iespēja atgūt nodokļus, atkarīgs no tā, kurā finansiālā gada posmā strādājošais ir uzsācis un beidzis darbu. Šādi gadījumi tiek skatīti atsevišķi, bet vairumā gadījumu, atgriežoties no darba ārvalstīs, ir iespējams saņemt nodokļu atmaksu, skaidro RT Tax pārstāve.

Vairumā gadījumu ārzemēs strādājošie austrumeiropieši uzskata, ka citās valstīs maksāto nodokļu atgūšana ir ilgstoša procedūra, tādēļ bieži vien pat nemēģina to darīt, norāda R. Šarmanauske. Tādā veidā, pēc kompānijas aprēķiniem, pērn kopumā latvieši neatguva 2,3 milj. Ls, kas iemaksāti citu valstu nodokļu sistēmās.

SEB Private Banking aktīvu plānošanas vadītājs Luksemburgā un nodokļu speciālists Jorgens Gronlunds stāsta, ka drīzumā Eiropā dalībvalsīm būs savstarpēji jāapmainās ar banku informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Naudu nākotnē paslēpt tādējādi būšot grūtāk, ko varētu arī attiecināt uz vēlmi izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Eiropas Savienībā (ES) un OECD valsīs drīzumā stāsies spēkā jaunais regulējums par vienotu ziņošanas standartu, kas paredz informācijas apmaiņu starp valstīm par klientu kontu atlikumiem un ienākumiem. Līdz šim iecienīta valsts, kuras bankās daudzi izvēlējās glabāt savus līdzekļus, bijusi Šveice. Vai, jūsuprāt, arī Šveice izvēlēsies pievienoties šīm prasībām?

Jaunā sistēma paredz, ka dalībvalstis savstarpēji apmainīsies ar informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Šveices valdība ir piekritusi pievienoties OECD iniciatīvai, tomēr gala lēmums būs atkarīgs no parlamenta un, iespējams, arī publiska referenduma. Tāpēc šobrīd nevar vēl droši apalvot, ka Šveice pievienosies, bet domāju, ka tai noteikti nāksies pievienoties. Tas, ko mēs pēc kāda laika redzēsim, būs visaptveroša, globāla caurspīdīga sistēma, kurā iesaistīsies visas valstis, ar dažiem nelieliem izņēmumiem. Es nespēju iedomāties, ka kāda no pasaules lielajām ekonomikām varētu nepievienoties, tāpēc domāju, ka arī Šveice noteikti pievienosies – tas varētu notikt vēl pēc gada vai diviem.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

«Domāju, politiķi un ierēdņi apzinās, ka arī tie uzņēmumi, kuri visus nodokļus nemaksā, tomēr balsta Latvijas ekonomiku, ražo preces, piedāvā pakalpojumus, veicina konkurenci, nodrošina darbvietas,» intervijā laikrakstam Diena sacījis ekonomists Arnis Sauka.

«Īstermiņā visai valstij ir ieguvums no tā, ka uzņēmumi, kas daļēji atrodas pelēkajā zonā, turpina strādāt. Ilgtermiņā gan rodas trieciens sociālajai sistēmai. Valstij pastāv risks nonākt situācijā, kad finanšu līdzekļu trūkuma dēļ valdība vairs nespēj pildīt savas funkcijas, jo nav naudas pat kvalitatīvam valsts pārvaldes darbam, par ceļu kvalitāti vai izglītības sistēmas uzlabošanu nemaz nerunājot,» skaidrojis ekonomists.

«Tāpēc valstij tiem uzņēmējiem, kuri saka: «Ja maksātu nodokļus no visas tās algas, ko darbinieki tagad daļēji saņem aploksnē, tad uzņēmums nemaz nevarētu pastāvēt, līdzekļu pietrūktu», ātrāk vai vēlāk būtu jāpasaka: «Vai cilvēki, kuri nevar sakārtot savu biznesu tā, lai varētu oficiāli maksāt visus nodokļus, ir profesionāli uzņēmēji? Ja jau uzņēmējs nespēj veidot biznesu bez aplokšņu algām, varbūt pašam jābūt darba ņēmējiem, nevis biznesa veidotājiem un darba devējam?»,» Dienai teicis A. Sauka.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Lai gūtu plašāku informāciju par fizisku personu naudas apriti bankas kontos, nodokļu administrācija vēlas piekļuvi šiem datiem; problēmas varētu rasties ne tikai aplokšņu algu saņēmējiem, bet arī cilvēkiem, kuri dzīvo civillaulībā.

Šādu iespējamo pavisam drīzo nākotnes scenāriju iezīmē ne tikai uzņēmēji kuluāru sarunās, bet arī nodokļu eksperts un Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes loceklis Ainis Dābols. Vairāki citi aptaujātie cer, ka būs «pozitīvā šķirošana» un nodokļu administrācija visus, kuriem ir kādas skaidras naudas iemaksas vai kāds cilvēks ieskaitījis naudu bankas kontā, neuzskatīs par krāpniekiem. Iespējams, ka izmaiņas varētu stāties spēkā jau nākamgad, taču diskusijas par šo tēmu vēl turpinās. Tāpat nav skaidrības par naudas sliekšņu apmēru, kuru sasniedzot, bankām būtu obligāti jānodod ziņas nodokļu administrācijai.

Kaut pētījumu dati liecina, ka ēnu ekonomikas apjomi Latvijā ietiepīgi nesamazinās, uzņemtais kurss ir pareizs un progress desmit gadu nogrieznī ir ievērojams. Tiesa, joprojām valsts maks pelēkās ekonomikas dēļ zaudē miljonus, iespējams, pat ap miljardu eiro. Daļa no šīs naudas varētu papildināt stratēģiski tik svarīgo veselības budžetu, bet nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste.

Viens no tautsaimniecības pamatresursiem ir cilvēks, vesels darbinieks, kas atrodas darba attiecībās, iekļaujas ekonomikas apritē, rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus. Jo vairāk ir cilvēku darbspējas vecumā, jo augstāks būs valsts iekšzemes kopprodukts un straujāka ekonomikas izaugsme.

Diemžēl Latvijā cilvēku resursi pēdējos gados ir samazinājušies par simtiem tūkstošu. Turklāt ir liela sabiedrības novecošanās, augsti nabadzības riski un negatīvas prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām. Šādā situācijā ir jādara viss iespējamais, lai cilvēku resursus saglabātu, un kvalitatīva un ilgtspējīga veselības aprūpe ir atslēgas risinājums.

Ēnu ekonomikā slēpjas simtiem miljonu

Satversmes tiesa (ST) pēc vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža uzņēmuma SIA HansaWorld Latvia pieteikuma šodien atzina par neatbilstošu Satversmei Publisko iepirkumu likuma normu, kas ierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma procedūru kandidātu un pretendentu tiesības.

ST vērtēja Publisko iepirkumu likuma 39.panta pirmās daļas 6.punktu, kas noteic pretendentu izslēgšanas nosacījumu publiskajos iepirkumos, nosakot, ka pretendentu izslēdz no dalības iepirkuma procedūrā, ja pretendenta darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi noteiktajā laika posmā ir mazāki par 70% no attiecīgās nozares darba ņēmēju vidējiem darba ienākumiem valstī.

Kā aģentūru LETA informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līga Pauliņa, ST atzinusi apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91.pantam, kas paredz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā.

ST nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2012.gada 1.martā.

Valsts var tērēt tik daudz naudas, cik iekasē, nevis tik, cik kāda grupa vēlas, jo agrāk vai vēlāk būs jāatgriežas pie krīzes laikā aizsāktās valsts funkciju pārskatīšanas, kā arī nodokļu iekasēšanas

Par to intervijā DB stāsta LDDK viceprezidents, ilggadējais a/s Latvijas finieris un Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Juris Biķis. Viņaprāt, nosacījumi un mērķi, kas fiksēti Nacionālajā attīstības plānā (NAP), ir pareizi, bet tagad ir vajadzīgi instrumenti to sasniegšanai, arī pareiza ES struktūrfondu atbalsta sadale starp tiem, kas jau sekmīgi strādā, un jaunajiem, kuri savu artavu valstij varētu dot ilgtermiņā.

Kā vērtējat tā dēvētos pēckrīzes gadus Latvijā? Vai valsts rīkojās pareizi, īstenojot «cirpšanu»?

Lai vērtētu, kas un kā tika darīts ekonomiskās recesijas apstākļos gan uzņēmumos, gan valstī kopumā, vispirms jāpalūkojas, kas notika pirms krīzes tā dēvēto trekno gadu izskaņā. Proti, tā brīža valdībai (Ministru prezidents Aigars Kalvītis), veidojot 2008. g. valsts budžetu, tika prognozēta Latvijas IKP dzinēja slāpšana, taču, neraugoties uz to, bija milzīgs spiediens no arodbiedrībām palielināt algas valsts sektorā. Arodbiedrību pienākums ir uzbrukt gan valsts, gan privātajiem darba devējiem, un tā brīža valdību veidojošie politiskie spēki šim spiedienam daļēji pakļāvās. Tobrīd bija interesanta situācija, kad ne vienas nozares uzņēmēji vien sāka izjust ekonomikas bremzēšanos un ne tikai apsvērt, bet pat spert soļus, kas apturēja darba algu izmaksu pieaugumu, kas bija neatbilstošs darba ražīguma augumam, vai arī iesaldēja darba samaksu. Sabiedrība pat nevēlējās dzirdēt par ekonomikas pieauguma kritumu. Ja lēmumu pieņēmēji tobrīd būtu spējuši nostāties pretī šim algu palielinājuma spiedienam, situācija varēja būt citāda, kaut gan kopumā bez izmaksu (diemžēl arī algu) samazināšanas iztikt nevarētu, taču «grieziens» noteikti būtu mazāks, nekā to nācās īstenot krīzes laika valdībām. Izmaksu izvērtēšana, valsts funkciju pārskatīšana, reformas bija nedaudz novēlotas, taču cita risinājuma nebija. Tas, ka netika veikta lata devalvācija, bija pareizs risinājums. Uzņēmumi krīzes situācijā pārvērtēja un sabalansēja darba samaksas iespējas ar darba ražīgumu. Mācība – lielāka risku analīze. Krīze būtībā ir ekonomikas līdzsvara spogulis. Kopumā visi minētie soļi vēlāk ļāva straujāk rāpties ārā no krīzes. Diemžēl ne visas reformas, kas būtu jāveic valsts sektorā (izglītība, veselība), ir īstenotas ar lielu pretestību, un tagad, straujākā atgūšanās laikā no krīzes, ne tikai to īstenošana, bet arī apspriešana ir nolikta uz bremzēm. Pašlaik parādās tāda pati tendence, kāda bija pirms 6–7 gadiem – tiek izvirzītas prasības, cik kuram valsts sektoram valdībai jāpiešķir nauda, pilnībā ignorējot realitāti, cik naudas valsts makā ir (būs). Prasības bieži vien tiek pamatotas ar to, ka konkrētai jomai vajag resursus vairāku procentu apmērā no IKP (tā esot citviet Eiropā), kas, salīdzinot ar plānajiem ieņēmumiem valsts makā, tos pārvērš par simtiem milj. un pat miljardiem eiro un pašreizējam budžetam ir nepārvarams apmērs.

VID EDS vienotā konta datorsistēma spēj uzrēķināt kavējumus par samaksātiem nodokļiem.

Divu juristu, zvērināta advokāta un zvērināta advokāta palīga, labprātīgi veikti nodokļu avansa maksājumi Valsts ieņēmumu dienestam (VID) par 2020. gadu noveduši pie kavējumu naudas aprēķina, kā viņi apgalvo, par jau nomaksātiem nodokļiem. Abi iesnieguši prasības tiesā, un, iespējams, ka šīs prāvas kļūs par paraugprāvām un spēs mainīt VID līdzšinējo praksi nokavējuma naudas aprēķinā, jo faktiski juristi strīdas par datorsistēmas lēmumiem, kuru pareizību VID ierēdņi tagad centīsies pamatot tiesai.

Zvērināta advokāta stāsts

Visi zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi ir pašnodarbinātas personas – šādu nodokļu maksātāja statusu advokātiem nosaka likums. Stāsta ievads ir pirmā pandēmijas gada izmaiņas nodokļu nomaksas kārtībā. Līdz 2020. gadam visiem pašnodarbinātajiem no VID puses tiek aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājums, kas obligāti jāmaksā avansā par katru nākamo taksācijas gadu.

Ja valsts īstenotu pārdomātu nodokļu politiku un samazinātu nodokļu slogu uzņēmējiem, Valsts kase būtu pilna ar naudu, uzsver Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Nodokļu darba grupas vadītāja Lienīte Caune.

«Tas nav ne izdomāts, nedz tā ir iegriba, ka uzņēmēji grib maksāt 25% un ne vairāk. Mazais un vidējais bizness neko vairāk vienkārši samaksāt nevar. Ja jums nav vismaz viena miljona apgrozījums, jums ir ļoti grūti izspiest šos 50 vai 60 santīmus, kas par katru darbiniekam samaksāto latu ir nodokļos jāatdod valstij,» intervijā laikrakstam Diena akcentē LTRK pārstāve.

Ja darbinieks grib saņemt uz rokas neto 500 latu, tad uzņēmējam savā budžetā ir jāiekļauj vismaz 750 latu, jo klāt nāk sociālās apdrošināšanas iemaksas un iedzīvotāja ienākuma nodoklis.

Kā piemēru Caune min dividenžu izmaksu, uz kuru pārgājuši uzņēmumu īpašnieki. Dividendes apliekas ar 15% peļņas nodokli un 10% dividenžu nodokli. Tas ir tas, ko uzņēmēji ir gatavi samaksāt un kas neatstāj milzīgu iespaidu uz uzņēmuma naudas plūsmu. Savukārt milzīgie darbaspēka nodokļi ir pārāk liels slogs.

Latvijas paradokss esot tas, ka valstī reģistrēti 130 tūkstoši uzņēmumu, bet nodokļus pilnībā nomaksā un valsts budžetu pilda vien 20 tūkstoši.

Tā TV24 raidījumā “Dienas personība” atklāj Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.

Pārējie uzņēmumi nodokļu optimizējot caur ēnu ekonomu vai nodokļus maksā daļēji, kas rezultējoties ar atšķirīgām likmēm starp nodokļu maksātājiem, kā arī negodīgiem konkurences apstākļiem.

“Ja mēs samazinām nodokļus, tajā brīdī tas, protams, būtu ļoti labi priekš tiem, kuri maksā visus nodokļus, bet savukārt tie, kuri [nemaksā nodokļus], viņiem būs vēl lielākas iespējas optimizēties,” norāda I. Jaunzeme.

VID varot piedāvāt savu analīzi un datus par nodokļu maksātājiem – cik katrs uzņēmums maksā nodokļus, kādās nozarēs tos iekasē vairāk, kādās mazāk. “Tajos uzņēmumos, kuros ir normāla nodokļu nomaksa, vidējā alga ir apmēram 1 500 eiro, kur nav – tur ir 670 eiro. Redziet, šo starpību! Ja maksā nodokļus no 1 500 tā ir viena summa, ja maksā nodokļus no 670 – pavisam cita,” norāda VID ģenerāldirektore.

Lai gan nodokļu atgūšana no ārvalstu darbavietas valsts Latvijā nav vairs nekāds jaunums, liela daļa cilvēku joprojām vilcinās izmantot pārmaksāto nodokļu atgūšanu. Ienākuma nodokļa atgriešana un vispārējais pārmaksu atgūšanas process daudziem joprojām šķiet pārāk mulsinošs. Kāds tam varētu būt iemesls? Sākot no dažādajiem mītiem un zināšanu trūkumam, līdz pat laika un pūļu taupīšanai. Taču tas ir tikai pats pirmais un bieži vien nepareizs priekšstats. Jaunais gads ir lieliska iespēja bez kavēšanās sākt nodokļu atgriešanas procesu.

Lielākie šķēršļi ir nepamatotas bailes

Neskaitāmi cilvēki katru gadu dodas uz ārvalstīm strādāt, gluži tas pats notiek pretējā virzienā – cilvēki pēc strādāšanas atgriežas dzimtenē. Daži, lai nopelnītu papildu naudu, dodas uz daudzu cilvēku iecienīto Lielbritāniju, savukārt citi izvēlas Norvēģiju, Vāciju un bieži vien arī Dāniju. Nesen arī Nīderlande ir iekarojusi lielu popularitāti latviešu vidū. Izdevīgie darba piedāvājumi uz šo valsti vilina gan jauniešus, kas tikko pabeiguši skolu, sezonas darbam, gan vecākus cilvēkus, kuri ir apņēmības pilni strādāt šajā valstī ilgāk. Taču gan jauni, gan vecāka gadagājuma cilvēki aizmirst, ka, atgriežoties mājās pēc strādāšanas ārzemēs, viņiem pienākas nodokļu atgriešana - dāvana, kas rodas no nodokļu pārmaksāšanas. Tāpat arī ievērojama daļa no tiem, kas atgriezušies no strādāšanas ārzemēs, joprojām nevēlas ne atgūt pārmaksātos nodokļus, ne arī deklarēt savus ienākumus.

Latvijas uzņēmumiem pieder aktīvi par 8,7 tūkstošiem eiro uz vienu iedzīvotāju, bet Igaunijas uzņēmumiem – 24,8 tūkstoši eiro.

2015. gada pirmajā ceturksnī Latvijas uzņēmumiem (izņemot bankas) kopumā piederēja aktīvi (īpašumi, iekārtas, nauda banku kontos u. c.) par 19,8 miljardiem eiro. Visi uzņēmumi kopumā bija parādā (pasīvi) bankām vai citiem uzņēmumiem 45,7 miljardus eiro. Teorētiski pieņemot, ja mēs 2015. gadā par bilances vērtību pārdotu visus Latvijas uzņēmumus (pilnīgi visus), tad ar to nebūtu iespējams nosegt visus uzņēmumu parādus un gaisā paliktu karājamies 25,9 miljardus eiro liels parāds. Tas nozīmē, ka visu Latvijas uzņēmumu kopējā vērtība 2015. gada pirmajā ceturksnī bija mīnus 25,9 miljardi.

Līdz pat 2018. gada pirmajam ceturksnim aktīvi palielinājās, bet saistības (pasīvi) pieauga vēl straujāk. 2018. gada pirmajā ceturksnī visu Latvijas uzņēmumu aktīvu vērtība sasniedza 26,6 miljardus eiro, pasīvi ‒ 56,6, bet neto finanšu vērtība jau bija mīnus 30 miljardi eiro. Pēc tam aktīvu vērtība samazinājās vai bija tuvu 26 miljardiem eiro, arī saistību apjoms visumā bija stabils ‒ 54‒56 miljardi eiro ‒, bet uzņēmumu vērtība līdz pat 2021. gada otrajam ceturksnim svārstījās ap lielumu mīnus 30 miljardi eiro. No 2021. gada otrā ceturkšņa aktīvu vērtība sāka palielināties, bet vēl lielākos tempos pieauga saistību apjoms.

Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas, uzskata uzņēmējs un bijušais politiķis Ainārs Šlesers.

Kad raidījums Nekā personīga jums uzdeva jautājumu par stāvēšanu aiz KPV LV, vai jūs tiešām līdz galam atbildējāt uz šo jautājumu?

Pēdējā laikā ir izskanējušas dažādas baumas par to, vai es esmu stāvējis aiz kādas partijas, vai esmu stāvējis aiz premjera amata kandidāta Alda Gobzema. Jāsaka, ka es esmu ilgstoši bijis politikā. No 1998. līdz 2011.gadam es biju aktīvajā politikā. Esmu piedalījies gan vēlēšanu kampaņās, gan dažādu valdību veidošanā. Kopš 2011. gada neesmu aktīvajā politikā, bet mani kā Latvijas pilsoni, kurš dzīvo un strādā Latvijā, kuram ir ģimene un pieci bērni, interesē, kas notiks ar mūsu valsti nākotnē. Tāpēc es vēlos skaidri pateikt, ka Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas. Vēlētāji grib, lai Latvijā sākas attīstība. Lai beidzas stagnācija. Un tā dzirksts, kas ir redzama Gobzema acīs un jūtama visā viņa darbībā, ir tā, kas nepieciešama Latvijai.

LNT jaunā raidījuma Latvija, mēs tevi dzirdam politisko angažētību lai pēta KNAB, bet ne mazāk svarīgi ir izvērtēt, kas tajā notiek pēc pieteikto jautājumu būtības, galvenokārt - pašu šo aplūkojamo tautsaimniecības jautājumu dēļ. Līdz šim pēc latu monētu un banknošu vizuālo tēlu motīviem iknedēļas vērība tikusi pievērsta attiecīgi zivsaimniecībai un lauksaimniecībai, un, sekojot šai loģikai, kā nākamajai vajadzētu pievērsties kokrūpniecībai. Vērtējot iepriekšējās polemikas saturu un stilu, tas diez vai notiks par mata tiesu konstruktīvāk, profesionālāk vai mazāk gaudulīgi.

Tas arī šā raidījuma lielākais trūkums - vaimanāšana par iepriekš sadomātām tēzēm, ignorējot faktus un pat studijā esošus attiecīgo jomu pārstāvjus. Kad to aizklīšanu raidījumā valdošajai «nacionāli konservatīvajai» ideoloģijai nevēlamos faktu uzskaitījumos un analīzē neizdodas citādi novērst, imitētās sarunas moderators gluži vienkārši «aiziet» hrestomātiskajā reklāmas pauzē.

Nebūtu slikti, ja tikpat vienkārši dzīvē varētu apiet arī ekonomiskās problēmas, kuru uzklausīšanai un noteikšanai raidījums it kā ir domāts. Diemžēl iznāk klusie telefoni: Latvija runā gan ar pārraides laikā piesūtītajās īsziņās uzdotiem jautājumiem un komentāriem, gan ar nedaudzo pieaicināto profesionāļu muti, tikai ar raidījuma moderatora un tā klātesošo ideologu vēlmi sadzirdēt tā ir, kā ir. TV diskusijas iznākums kā bērnības rotaļā - saka vienu, dzird otru, bet beigu secinājums vēl citādāks. Kluso telefonu konstruktīvā un (atkarībā no rotaļnieku gatavības tam) varbūt pat pedagoģiskā daļa ir čukstētāju ķēdes radītā pārpratuma atšķetināšana līdz sākotnējai patiesībai un novirzīšanās procesa analīze. Par analītisku maskētajā klišeju iebarošanas raidījumā, kura nosaukums drīzāk varētu būt Runā vien, Latvija, atšķirību šķetināšana, vērtēšana un patiesības meklēšana nav paredzēta. Tāpat arī ne konstruktīvu un likumdevējiem tiešām vērā ņemamu priekšlikumu radīšana, kādus varam rast vairākos jau esošos profesionālo, sabiedrisko un valsts pārvaldes (piemēram, KNAB) organizāciju izstrādātajos likumprojektos un ierosinājumos. Un, ja ar raidījumu netiek ne pateikts, ne secināts kas jauns, ne radīti konstruktīvi priekšlikumi, tad kam tas der?

Ministru kabinets šodien akceptēja valdības rīcības plānu un tā pielikumu par prioritārajiem uzdevumiem tautsaimniecības attīstībai.

Valdības rīcības plānā ir detalizēti aprakstīti valdības deklarācijas sadaļās un rīcības jomā definētie uzdevumi un katram no tiem ir noteikts, ar kādiem pasākumiem šis uzdevums tiks īstenots, kādi rezultāti ir sagaidāmi, kas ir atbildīgās institūcijas un kāds ir izpildes termiņš.

Prioritāro valdības rīcības virzienu progress tiks analizēts divas reizes gadā pēc rezultātiem uz 1.janvāri un 1.jūliju, saskaņojot to ar sociālajiem partneriem.

Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) otrdien valdības sēdē klātesošos informēja, ka no rīcības plāna ir izņemti vairāki punkti, tai pašā laikā ir bijusi atgriešanās pie punktiem, kur ir redzams skaidrs finansējums to īstenošanai. Viņš īsumā iepazīstināja ar pašu rīcības plānu, izstāstot par galvenajiem mērķiem, piemēram, par sabalansētu iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu 5% robežās ik gadu no 2018.gada. Viņš arī uzsvēra, ka ļoti būtisks jautājums ir valsts drošība, jo bez tās nav iespējams īstenot visus pārējos plānā noteiktos uzdevumus.

Nemitīga nodokļu sistēmas raustīšana, to grozot, pozitīva efekta vietā var iegūt negatīvu blakusefektu – uzņēmējdarbībai nepievilcīgu vidi, kas nodokļu ieņēmumus var pat samazināt

To intervijā Dienas Biznesam stāsta auditorkompānijas SIA Ernst & Yong Baltic nodokļu prakses vadītāja Ilona Butāne.

«Vajag veicināt uzņēmējdarbību, radīt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, lai uzņēmēji (gan vietējie, gan ārvalstu) investētu Latvijā, tādējādi gan radot darba vietas, gan ģenerējot nodokļus valsts makā. Nodokļi ir sava veida uzņēmējdarbības spogulis, jo savā ziņā biznesa veiksmes un neveiksmes atspoguļojas nodokļu maksājumos. Šo svarīgo niansi, ka nodokļu saknes ir meklējamas ekonomiskajā darbībā, tās pievilcībā, bieži vien aizmirst politiķi. Proti, ja Latvijā ir ekonomiskā izaugsme, varam prognozēt lielākus nodokļu ieņēmumus, ja tās nav – par lielākiem nodokļu ieņēmumiem ir grūti runāt. Protams, vēl jau ir citas iespējas, kā papildināt valsts budžetu, kas Latvijā pēdējos gados ir pieredzēts – nodokļu likmju palielināšana, jaunu nodokļu ieviešana. Tomēr šādā situācijā nav iespējams runāt par nodokļu politikas ilgtspēju. Nodokļu sistēmas ikgadēja raustīšana uzņēmējos tikai rada neziņu un apstiprina neprognozējamību, kas nebūt neveicina vēlmi investēt Latvijā, jo sazin kādas izmaiņas šajā jomā var notikt,» skaidro I. Butāne.

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) veiktais pētījums plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā izraisīja sašutuma vilni, kad 14. maijā tika paziņoti tā rezultāti - ēnu ekonomikas apjoms 2013. gadā bijis 23,8%, un strauji audzis tā īpatsvars tieši būvniecības nozarē. Personīgi mani pārsteidz kas cits – kāpēc, ņemot vērā visiem skaidros šāda iemesla rezultātus, tas turpina izraisīt pārsteigumu, nevis mudina uz stingru rīcību ar reālām izmaiņām?

Pētījuma dati tikai vēlreiz uzsver to, par ko uzņēmēji jau sen runā publiski, aicinot attiecīgās valsts institūcijas un lēmuma pieņēmējus rast risinājumus iemesliem, kas veicina šādu situāciju. Uzņēmēju neapmierinātība ar neparedzamo likumdošanu un nodokļu politiku, atbildīgo iestāžu nespēja uzklausīt un izmantot pamatotus ieteikumus un cīņa ar sekām, nevis iemesliem veicina ēnu ekonomikas pieaugumu, kas jau bija sācis samazināties.

Gribētu komentēt būtiskākos pētījuma rezultātus, kas liecina – 60,7% uzņēmēju ir neapmierināti ar likumdošanas kvalitāti, liela daļa arī ar nodokļu politiku, jaunie uzņēmēji darbību sāk ar domu nemaksāt nodokļus. Šiem rezultātiem vajadzētu būt kā modinātāja zvanam visiem lēmuma pieņēmējiem! Mana personīgā pieredze liecina, ka uzņēmēji grib maksāt nodokļus, bet tam ir nepieciešama labvēlīga vide – stabila nodokļu politika, kas ļauj uzņēmējdarbību plānot ilgtermiņā, nevis ik pusgadu pārskatīt izdevumus.

Ir divi iemesli, kāpēc cilvēkam vajadzētu gribēt maksāt nodokļus valsts kasē – patriotiskais un ekonomiskais. Tā sacījis Ekonomikas ministrs Artis Kampars, ziņo rus.db.lv.

Intervijā Radio Baltkom, uz jautājumu, vai šodien pastāv jebkādi iemesli, kuru dēļ darba devējiem vajadzētu vēlēties maksāt nodokļus valsts kasē, ministrs atbildēja, ka tas daļēji ir filozofisks jautājums.

Viņš norādīja, ka redz divus iemeslus nodokļu maksāšanai. «Pirmais ir apzināšanās, ka mums ir bērni, vecāki un ka viņu sociālajām vajadzībām mēs dodam daļu savu ienākumu. Un bez tam valstij, kurā mēs dzīvojam, ir jāstrādā pasaules, Eiropas izpratnē. Un arī tas kaut ko maksā,» skaidro ekonomikas ministrs.

A. Kampars uzsver, ka ir svarīgi, lai «nodokļu sistēma būtu motivējoša, lai uzņēmējs redz, ka nodokļus viņš maksā pārredzami, un lai ir saprotams, kur šie nodokļi paliek. Un, protams, ir jādod sava veida stimuls no valsts - arguments, kas mudinātu cilvēkus maksāt nodokļus. Īsāk sakot, es redzu divus galvenos argumentus nodokļu maksāšanai - patriotisko un ekonomisko,» rezumē ekonomikas ministrs.

Domāju, neviens nav jāpārliecina par to, cik svarīgi ir samazināt ēnu ekonomikas apjomus, uzlabot nodokļu maksāšanu un veidot godīgu uzņēmējdarbības vidi. Ciešā saistībā ar augstāk minētajiem mērķiem ir jāskata arī jautājums par minimālās algas apmēra paaugstināšanu valstī.

Nav noslēpums, ka daudzviet privātajā sektorā nodarbinātie cilvēki saņem divas algas – oficiālo minimumu un papildus daļu «aploksnē», no kuras netiek maksāti nekādi nodokļi. Nosakot lielāku minimālo algu, samazinātos «aplokšņu» algas apmērs un palielinātos valsts nodokļu ieņēmumi. Mazinoties pelēkās naudas daudzumam biznesā, uzlabotos arī godīgi strādājošo uzņēmumu konkurētspēja.

Nesen izskanēja ziņas, ka labklājības ministrs Uldis Augulis ierosinājis nākamajā gadā palielināt minimālo algu no 360 līdz 375 eiro mēnesī. (1) Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens tikmēr norādījis, ka minimālās algas celšanai uz valsts budžetu būtu «fiskāli neitrāla» ietekme – izdevumu pieaugums tiktu kompensēts ar lielākiem nodokļu ieņēmumiem, tāpēc teorētiski būtu iespējams noteikt minimālo algu arī 400 eiro apmērā. Galvenais - jāizvērtē cik lielas algas varētu maksāt uzņēmēji, jo jau pašlaik aptuveni 140 000 cilvēku oficiāli saņem mazāku atalgojumu nekā minimālā alga.(2)

Uzņēmēji par savu mājokli lielākoties nav gatavi maksāt nekustamā īpašuma nodokli, bet daļa gatavi to maksāt saprātīgā apmērā.

Db lūdza uzņēmjus paust savu viedokli cik viņi būtu gatavi maksāt nekustamā īpašuma nodokli par savu mājokli.

SIA Hansa Silvesters īpašnieks Māris Liopa:

Nekustamā īpašuma nodoklī par savu mājokli esmu gatavs maksāt saprātīgu cenu. Protams, Rīgā mājoklim kadastrālā vērtība ir daudzkārt lielāka nekā laukos un tāpēc arī loģiski, ka mājoklim nodoklis būs augstāks. Par to būtu gatavs maksāt ne vairāk kā pāris simtus latu, jo to neizmantoju komerciālām vajadzībām. Man šķiet, ka daudzi cilvēki (it īpaši tie, kuri padomju laikos gadu desmitiem būvēja savas mājas teritorijās, kuras tobrīd bija nomales, bet pēdējo gadu laikā apaugušas ar turīgu cilvēku mājokļiem un pārvērtušās par ekskluzīviem rajoniem), nespējot samaksāt augsto nodokli, būs spiesti to pārdot par ļoti zemu cenu. Tādējādi tirgū var tikt izmesti daudzi mājokļi, kuri būvēti vēl padomju vai pat pirmspadomju laikā, tādējādi vēl vairāk samazinot to iespējamās cenas.

«Mana pieredze Norvēģijā ir tāda: ja dzīvo sistēmā, kas labi funkcionē, tas ir tik ērti, ka sistēmu krāpt negribi. Dzīve ir tik sakārtota, ka labprāt maksā nodokļus un zini - kad vajadzēs, tev būs ārsts un viss cits, kas nepieciešams,» intervijā izdevumam Ir sacījusi Norvēģijā dzīvojošā arhitekte un Vesterdāla Komunikācijas skolas profesore Vēsma Kontere McQuillan.

«Pēc Norvēģijā nodzīvotiem gadiem man ir jājautā: kāds ir iemesls cilvēkiem nemaksāt nodokļus? Tas taču ir veids, kā uzturi valsti, sabiedrisko sistēmu! Kādam ir jāmaksā par skolām, medicīnu, kultūru. Norvēģijā cilvēki to apzinās. Ja nemaksā nodokļus, tev nav pat iespējas bankā atvērt kontu. Faktiski nevari dzīvot,» pieredzē dalījusies profesore.

Uz norādi, ka Latvijā ir izplatīts veids maksāt nodokļus no minimālās algas, bet pārējo saņemt aploksnē, viņa atbildējusi: «Norvēģijā tas nav iespējams, jo informācija par katra cilvēka ienākumiem un uzkrājumiem ir publiski pieejama. Ekonomiskā sistēma ir caurskatāma. Labums, maksājot nodokļus, ir tāds, ka vari saņemt izglītības, medicīnas pakalpojumus. Piemēram, vizīte pie terapeita maksā 90 latus. Es kā nodokļu maksātāja par to maksāju tikai 18 latus, valsts sedz pārējo.