Eksperta viedoklis: Nemānīsim paši sevi!  13

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs

Budžeta pamatā liktajās kopprodukta prognozēs pagaidām mānām paši sevi - esam smagākas ekonomiskās situācijas priekšā un to apliecina arī pasaules notikumi.

Likumdevējiem jāatceras: budžeta projekta pamatā pārāk optimistiska kopprodukta prognoze: noteikti nesasniegsim 2% IKP pieaugumu - LB prognoze ir tuvāka 0-0.5%, un tādā gadījumā 2009.gadā ieplānojot 1.85% deficītu, reāli jārēķinās ar deficītu -3.5-4%. Arī daudzi analītiķi citviet pasaulē – viņu vidū Starptautiskais Valūtas fonds, The Economist Intelligence Unit, nesagaida, ka kopprodukta pieaugums Latvijā nākamgad būs augstāks par 0.5%. Tieši tad, kad inflācija, kas līdz šim bija vienīgais šķērslis eiro ieviešanas kritēriju izpildē, sākusi mazināties, riskējam to pārkāpt budžeta deficītā. Turklāt jāapzinās, ka tautsaimniecības attīstības izredzes galvenajos eksporta tirgos un pašu mājās liek būt piesardzīgiem un rēķināties, ka izaugsme nākamajā gadā var būt pat lēnāka nekā 0.5% IKP.

Šo gadu iesākām ar 1% budžeta pārpalikumu - pēc 3 gadu vilcināšanās valdības kolēģi uzklausīja mudinājumus par pārpalikuma nepieciešamību. Šobrīd esam pie nulles, bet, tautsaimniecībai bremzējoties, gadu varam beigt ar -2% budžeta deficīta. Tātad gada laikā esam noslīdējuši par 3% punktiem, kas vēl vairāk liek bažīties.

Ar ko draud deficīts un kāpēc tas turpinātu mazināt Latvijas eksporta konkurētspēju? Budžeta deficīts nozīmē nepieciešamību aizņemties. Pasaules finanšu krīze naudas plūsmas ir stipri izkaltējusi: aizņemšanos ārzemēs par saprātīgu cenu ir padarījusi praktiski neiespējamu. Valdībai atliks aizņemties Latvijas komercbankās. Ja daļu komercbanku resursu paņem valdība un izmanto ikdienas tēriņiem – apēšanai, uzņēmēji ir zaudētāji pirmām kārtām, jo tādējādi tiek atņemta tautsaimniecības attīstības naudu. Proti, ja valdība un nevis Latvijas uzņēmēji komercbankās aizņemas 350-500-700 miljonus latu, rezultātā ceļas procentu likmes - tai skaitā jau izsniegtajiem kredītiem - , Latvijas uzņēmējiem šī nauda nav pieejama līdzšinējiem vai jauniem projektiem, neveidojas darba vietas, par tām netiek maksāti nodokļi, netiek saņemtas algas un atmaksāti kredīti. Bet ja krītas valsts nodokļu ieņēmumi, mazāk atliek pārdalīšanai tiem, kas saņem valsts maksātas algas, pensijas vai pabalstus. Nekādi neuzlabojas arī banku stāvoklis, ja palielinās kavēto vai neatmaksāto parādu skaits.

Latvija, kas tiešā veidā maz cietusi globālajos finanšu satricinājumos, varētu nākotnē raudzīties optimistiskāk, ja likumdevējs saklausītu brīdinājumu, ka budžeta sabalansēšana nav atliekama. Rezultātā ekonomiskā aktivitāte palielinātos, jo komercbankām atbrīvotos līdzekļi tautsaimniecības kreditēšanai, augtu arī Latvijas kā investīcijām pievilcīgas zemes statuss. Ar to jau var rēķināties ziemeļu kaimiņi igauņi, kuri lietišķi, bet tālredzīgi apstiprinājuši sabalansētu 2009.gada budžetu.

Reitingu aģentūras jau samazinājušas nākotnes redzējumu, vērtējot Latvijas spēju atdod parādus, viena nupat ārpus ierastā vērtēšanas kalendāra samazinājusi pašu reitingu. Savā ziņā to var uzskatīt par nesekmīgu atzīmi budžeta plānam, kurā paredzam deficītu. Var vaicāt, kam vēl ir jānotiek, par cik jākrītas reitingiem, lai saprastu, ka budžeta sabalansēšana – kā to jau izdarījuši igauņu kaimiņi – ir vienīgais pareizais ceļš tautsaimniecības globālās krīzes apstākļos?!