Dienās, kad likumdevējs sāk izskatīt
2009.gada budžeta projektu ir vietā uzslava par valdības labi iesākto – deficīts
samazināts no 5% līdz 1.85% no iekšzemes kopprodukta (IKP), un beidzamais brīdis
brīdinājumam: darbs nav galā, budžets jāsabalansē par katru cenu! Ieplānots
budžeta iztrūkums nozīmēs, ka Latvijas tautsaimniecības pieauguma tempu
atjaunošanās varētu ievilkties un pirmie zaudētāji no tā būs Latvijas uzņēmēji.
Latvijas
Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs
Budžeta pamatā liktajās kopprodukta prognozēs pagaidām mānām paši sevi - esam
smagākas ekonomiskās situācijas priekšā un to apliecina arī pasaules
notikumi.
Likumdevējiem jāatceras: budžeta projekta pamatā pārāk optimistiska
kopprodukta prognoze: noteikti nesasniegsim 2% IKP pieaugumu - LB prognoze ir
tuvāka 0-0.5%, un tādā gadījumā 2009.gadā ieplānojot 1.85% deficītu, reāli
jārēķinās ar deficītu -3.5-4%. Arī daudzi analītiķi citviet pasaulē – viņu vidū
Starptautiskais Valūtas fonds, The Economist Intelligence Unit,
nesagaida, ka kopprodukta pieaugums Latvijā nākamgad būs augstāks par 0.5%.
Tieši tad, kad inflācija, kas līdz šim bija vienīgais šķērslis eiro ieviešanas
kritēriju izpildē, sākusi mazināties, riskējam to pārkāpt budžeta deficītā.
Turklāt jāapzinās, ka tautsaimniecības attīstības izredzes galvenajos eksporta
tirgos un pašu mājās liek būt piesardzīgiem un rēķināties, ka izaugsme nākamajā
gadā var būt pat lēnāka nekā 0.5% IKP.
Šo gadu iesākām ar 1% budžeta pārpalikumu - pēc 3 gadu vilcināšanās valdības
kolēģi uzklausīja mudinājumus par pārpalikuma nepieciešamību. Šobrīd esam pie
nulles, bet, tautsaimniecībai bremzējoties, gadu varam beigt ar -2% budžeta
deficīta. Tātad gada laikā esam noslīdējuši par 3% punktiem, kas vēl vairāk liek
bažīties.
Ar ko draud deficīts un kāpēc tas turpinātu mazināt Latvijas eksporta
konkurētspēju? Budžeta deficīts nozīmē nepieciešamību aizņemties. Pasaules
finanšu krīze naudas plūsmas ir stipri izkaltējusi: aizņemšanos ārzemēs par
saprātīgu cenu ir padarījusi praktiski neiespējamu. Valdībai atliks aizņemties
Latvijas komercbankās. Ja daļu komercbanku resursu paņem valdība un izmanto
ikdienas tēriņiem – apēšanai, uzņēmēji ir zaudētāji pirmām kārtām, jo tādējādi
tiek atņemta tautsaimniecības attīstības naudu. Proti, ja valdība un nevis
Latvijas uzņēmēji komercbankās aizņemas 350-500-700 miljonus latu, rezultātā
ceļas procentu likmes - tai skaitā jau izsniegtajiem kredītiem - , Latvijas
uzņēmējiem šī nauda nav pieejama līdzšinējiem vai jauniem projektiem, neveidojas
darba vietas, par tām netiek maksāti nodokļi, netiek saņemtas algas un atmaksāti
kredīti. Bet ja krītas valsts nodokļu ieņēmumi, mazāk atliek pārdalīšanai tiem,
kas saņem valsts maksātas algas, pensijas vai pabalstus. Nekādi neuzlabojas arī
banku stāvoklis, ja palielinās kavēto vai neatmaksāto parādu skaits.
Latvija, kas tiešā veidā maz cietusi globālajos finanšu satricinājumos,
varētu nākotnē raudzīties optimistiskāk, ja likumdevējs saklausītu brīdinājumu,
ka budžeta sabalansēšana nav atliekama. Rezultātā ekonomiskā aktivitāte
palielinātos, jo komercbankām atbrīvotos līdzekļi tautsaimniecības kreditēšanai,
augtu arī Latvijas kā investīcijām pievilcīgas zemes statuss. Ar to jau var
rēķināties ziemeļu kaimiņi igauņi, kuri lietišķi, bet tālredzīgi apstiprinājuši
sabalansētu 2009.gada budžetu.
Reitingu aģentūras jau samazinājušas nākotnes redzējumu, vērtējot Latvijas
spēju atdod parādus, viena nupat ārpus ierastā vērtēšanas kalendāra samazinājusi
pašu reitingu. Savā ziņā to var uzskatīt par nesekmīgu atzīmi budžeta plānam,
kurā paredzam deficītu. Var vaicāt, kam vēl ir jānotiek, par cik jākrītas
reitingiem, lai saprastu, ka budžeta sabalansēšana – kā to jau izdarījuši igauņu
kaimiņi – ir vienīgais pareizais ceļš tautsaimniecības globālās krīzes
apstākļos?!
Sekojiet ziņām