Lai nopelnītu 611 eiro pēc nodokļu nomaksas, ko patlaban vidēji mēnesī saņem pilna laika nodarbinātais, 2002. gadā būtu jāstrādā 3,5 mēnešus. Tomēr pirktspēja liedz ticēt veiksmes stāstiem par labklājības pieaugumu, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.
Tā darba ņēmēju iezīmēto pieaugošās darba samaksas tendenci akcentē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs, kā arī bijušais Mazo un vidējo uzņēmumu sadarbības padomes priekšsēdētājs un LTRK eksprezidents Andris Lasmanis.
«Būtiskākais ir nevis tas, cik cilvēks saņem, bet gan tas, ko par saņemto algu var nopirkt. Šo aspektu kaut kādu iemeslu dēļ «aizmirst» ne tikai politiķi, bet arī citādi «straujās ekonomiskās augšupejas apdziedātāji», bazūnējot par vareniem panākumiem iedzīvotāju labklājības celšanā,» tā situāciju komentē A. Lasmanis. Viņš atgādina, ka var jau ar administratīvām metodēm palielināt minimālo algu, bet jautājums – vai tā rezultātā cilvēks var nopirkt vairāk kilogramu maizes, kartupeļu? «Varbūt, samaksājot komunālos rēķinus, var kaut vai reizi doties uz restorānu?» jautājumus kā no pārpilnības raga ber A. Lasmanis. Viņaprāt, lai adekvāti novērtētu ienākumu pieaugumu ir jāvērtē tieši pirktspēja. «Deviņdesmito gadu sākumā par vienu latu varēja iegādāties, šķiet, pat vairāk nekā piecus maizes kukuļus, bet cik par 1,42 eiro šodien var iegādāties tāda paša svara un kvalitātes kukuļu? Cik maksāja komunālie pakalpojumi, piemēram, par 50 m2 dzīvokli Rīgā toreiz un cik – tagad? Atbildi katrs var ieraudzīt savos rēķinos un vienlaikus arī atziņā, ka naudas vērtība Latvijā piedzīvo pamatīgu kritumu jeb inflāciju. Diemžēl lielākoties mazo algu saņēmēji vienmēr ir pretējā situācijā, kur izdzīvošanas minimuma izmaksu, piemēram, par pārtiku un komunālajiem maksājumiem, pieaugums ir straujāks par algas pieaugumu,» norāda A. Lasmanis. Viņš nebrīnītos, ja minimālās algas saņēmējs pērn spēja atļauties mazāk nekā, piemēram, 2002. gadā. «Jā, jā mobilo tālruņu un citas elektronikas un elektrotehnikas, kā arī citu Āzijā ražotu preču (piemēram, apģērba) cenas ir pamatīgi kritušās, taču tās ir ilgtermiņa lietošanas, nevis ikdienas patēriņa preces un pakalpojumi, kuru cenas ir sekojušas pretējai tendencei. Pameklējiet vecus čekus un paskatieties, cik maksāja viena litra 2% piena paka piemājas veikalā pērn un tajā pašā 2002. gadā,» aicina J. Lasmanis.