Pieļauju, ikviens no mums kaut reizi pie sevis nodomājis, cik ļoti paveicies ir attīstīto Eiropas valstu pensionāriem – viņiem ir labas pensijas, viņi var atļauties ceļot un valsts par viņiem rūpējas. Tiesa, tikai retais no mums izprot, ka patiesībā tas ir pašu pensionāru nopelns, kamēr viņi bija darbspējīgā vecumā. Valsts nopelns drīzāk ir tas, ka sabiedrībā ir izdevies izkopt tālredzīgu domāšanu, kas paredz šodien veikt investīcijas nākotnei.
Vācija ir tikai viens no piemēriem, kur veselība un dzīves kvalitāte, nevis manta, ir prioritāte, un līdzīga vērtību skala ir arī Skandināvijā un attīstītajās ES valstīs. Turpretī Latvijā sabiedrības vērtību skalā pārliecinoši prioritāra loma ir mantiskām vērtībām, nevis rūpēm par veselību, dzīvību un nodrošinājumu nākotnei. Tādēļ loģisks ir jautājums, uz kuru būtu vērts atbildēt gan valstiskā līmenī, gan katram iedzīvotājam pašam sev: Par ko liecina sabiedrības vērtību sistēma, ja mantai, īpašumam tiek piešķirta lielāka nozīme nekā veselībai un dzīvībai?
Uzskatāmu ieskatu mūsu sabiedrības vērtību skalā sniedz dati par apdrošināšanu Latvijā, kur dzīvības apdrošināšanā parakstītās prēmijas sastāda tikai apmēram piekto daļu no visām parakstītajām prēmijām. Pārējo jeb lielāko parakstīto prēmiju apjomu sastāda nedzīvības apdrošināšana (transporta apdrošināšana, īpašuma apdrošināšana, u.c.).
Iedzīvotāji apdrošina kustamo un nekustamo īpašumu, baidoties to pazaudēt, bet nedomā par pašu galveno – savu un ģimenes locekļu veselību, dzīvību un nākotni. Mūsdienās nereti mājokļi tiek iegādāti, piemēram, uz kredīta, kam ir viens apgādātājs. Kas notiks ar ģimeni, ja šis cilvēks vairs nespēs turpināt maksājumus par īpašumu? Turpretī, piemēram, Eiropas Savienības kopējos apdrošināšanas rādītājos redzama cita aina: dzīvības apdrošināšana sastāda 60% no visām parakstītajām prēmijām, bet nedzīvības – 40%. Turklāt Vācijā, Nīderlandē, Zviedrijā un citās attīstītajās ES valstīs, dzīvības apdrošināšana kopā ar veselības apdrošināšanu sastāda vairāk nekā 70% no visām apdrošināšanas prēmijām. Kaut arī pieprasījumu pēc transportlīdzekļu un īpašuma apdrošināšanas Latvijā lielā mērā ietekmējuši noteikumi kredītsaistību izpildei, jāatzīmē, ka šāda tendence valstī ir ilggadēja un īpaši izplatīta jauniešu vidū. Un tieši ekonomiskā krīze un prognozētais pensiju sistēmas krahs ir mācību stunda, kas cilvēkiem liek arvien vairāk domāt par uzkrājumu veidošanu.
Kopējās situācijas valstī izvērtējums un dažādu pētījumu rezultāti liecina, ka lielai daļai sabiedrības nav izpratnes par pensiju sistēmu, uzkrājumiem, dzīvības apdrošināšanu, kas paredzēta kā iespēja pašam būt noteicējam par savas dzīves kvalitāti (bērnu studijas, vecumdienas u.c.). Identiska ir situācija attiecībā uz veselības apdrošināšanu: tikai tad, kad saduramies ar sarežģīto un lielai sabiedrības daļai nepieejamo veselības aprūpes sistēmu, sākam novērtēt veselības apdrošināšanu. Proti, vairāku pēdējā laikā izskanējušu pētījumu rezultāti liecina, ka sabiedrības vērtējumā veselības aprūpes sistēma Latvijā neatbilst iedzīvotāju vajadzībām un tās pakalpojumi ir dārgi. Šajā kontekstā vērts pieminēt ASV pētījumu datus, kuri uzskatāmi parādījuši, ka neapdrošinātas personas saslimšanas gadījumā ārstu apmeklē aptuveni trīs reizes retāk nekā apdrošinātas personas – pašsaprotami, tādēļ, ka neapdrošinātai personai ārstēšanās var izmaksāt ļoti dārgi.
Rezultātā varam secināt, ka izšķirošais faktors ir nevis ienākumu līmenis vai produkta cena, bet - galvenokārt domāšana, kas nav orientēta uz nākotni. Tiesa, pasaules prakse liecina, ka liela nozīme ir arī dzīvības apdrošinātāju ieguldītajam darbam (laika un finanšu resursi) sabiedrības izglītošanā un informēšanā par produktiem, kā arī pašu produktu attīstīšanā, ņemot vērā konkrētā reģiona specifiku, sabiedrības mentalitāti, tirgus situāciju u.c. Nav šaubu, ka ir nepieciešams veikt skaidrojošu darbu ilgtermiņā, lai paaugstinātu sabiedrības zināšanas un izpratni par iespējām un ieguvumiem, ko sniedz dzīvības apdrošināšana.
Kā jau minēju, situāciju, kad cilvēks sevi nostāda aiz viņam piederošām mantiskām vērtībām, lielā mērā veicinājušas vērienīgās kredītsaistības, ko cilvēki pēdējo gadu laikā uzņēmušies. Respektīvi, ir mākslīgi radīta «milzīga» atbildība par tajā laikā pārvērtētajiem īpašumiem, vienlaicīgi samazinot iespējas ar atbildību izturēties pret sevi pašu – jo liela daļa iedzīvotāju finanšu resursu tiek veltīti mantas ieguvei un sargāšanai. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka tā kopumā ir mūsu tautas mentalitāte un domāšanas veids – koncentrēšanās uz šodienu, apzināti aizmirstot par rītdienu. Vienīgais, ko atliek novēlēt katram no mums un mums visiem kopā, pēc iespējas ātrāk izvērtēt reālo situāciju, savas iespējas šodien un nākotnē.
