Padomju gados visiem zināms bija oficiālās varas īstenotās politikas viens no galvenajiem principiem — visiem ir jādzīvo vienādi, turklāt vienādi slikti… Šī vēsturiskā nianse nāk prātā, redzot valdības ieceri veikt zināmas nianses sociālo iemaksu jomā.
Proti, iemaksu griestus gan ieviest neviens nevēlas, toties izmaksu gan. Tas nozīmē, ka, piemēram, zaudējot darbu, vienādi lielus bezdarbnieku pabalstus ir izredzes saņemt gan cilvēkam, kurš gadiem ilgi ir maksājis sociālā ndokļa veidā lielas summas, gan arī personai, kad ir strādājis un pelnījis ievērojami mazāk.
Vispirms jau šajā gadījumā ir jarunā par tiesiskās paļāvības principa absolūtu trūkumu. Laikā, kad Latvijā bija tā saucamie treknie gadi, kad reāli bez darba bija faktiski tikai tie darbspējīgie iedzīvotāji, kas vienkārši negribēja strādāt un nauda sociālajā budžetā plūda kā pa reni, šāda veida griestus noteikt nevienam pat prātā nenāca. Savukārt tagad, kad lielo summu maksātāji nonāk bezdarbnieka lomā, valdība atceras, ka būtu labi ieviest griestus, lai tādējādi taupītu valsts naudu. Pie kā šāda politika var novest? Vienīgi pie tā, ka nākotnē, kad mūsu ekonomika par spīti daudz dažādiem valdības lēmumiem tomēr izrādīs atveseļošanās pazīmes, gan juridiskās, gan arī fiziskās personas meklēs dažādus oficiālus un neoficiālus ceļus, kā pēc iespējas vairāk samazināt nodokļu veidā maksājamo summu apjomu, ko, starp citu, dara jau šobrīd. Un vismaz tīri cilvēcīgi viņus varēs saprast, jo, minētās normas realizācijas gadījumā, cilvēks Latvijā vairs nejutīsies drošs par to, ka saņem jebkādu atgriezenisko saiti no tās naudas, ko samaksā valstij.