Bagātākās valstīs cilvēki ir vidēji laimīgāki; vienlaikus ir svarīgi izvērtēt, kā turība tiek pārvērsta labklājībā.

Tā uzsver Meiks Vikings (Meik Wiking), Dānijā bāzētā laimes izpētes institūta The Happiness Research Institute vadītājs un grāmatu The Little Book of Hygge, The Little Book of Lykke, The Art of Making Memories un The Key to Happiness autors. Uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem ir vērts pievērst uzmanību darbinieku labsajūtai, jo laimīgāki darbinieki ir produktīvāki, radoši, mazāk dienu pavada slimojot. Vairāk par laimi un laimīgu darbinieku lomu biznesā un valsts attīstībā M. Vikings stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Jūs esat The Happiness Research Institute vadītājs. Kā jūs definējat laimi un kā to pētāt institūtā?

Mums ir plašs skatījums par to, kas ir laime. Tā var būt gan tas, kā cilvēks piedzīvo savu dzīvi kopumā un cik apmierināts ir, gan arī saistīta ar to, kādas emocijas pieredz. Mēs cenšamies to sadalīt un skatīties uz dažādām dimensijām, komponentēm, bet esam ieinteresēti tajā, kā cilvēki pieredz savu dzīvi, cik laimīgi viņi ir. Veidojot pētījumus, mums patīk sekot līdzi cilvēkiem laika gaitā, piemēram, es varētu sekot desmit tūkstošiem cilvēku Rīgā nākamos desmit gadus un skatīties, vai viņi tiek paaugstināti darbā, atlaisti, apprecas, izšķiras, kā tas ietekmē viņu laimes līmeni.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

Arī Eiropas bagātākās valstis sāk pārskatīt savus izdevumus veselības aprūpē, domājot par to samazināšanu un efektivitāti. Par to liecina tas, ka vairākas Rietumeiropas valstis vai nu jau ir atteikušās, vai plāno atteikties no homeopātisko medikamentu kompensācijas.

2017. gadā to izdarīja Lielbritānija, bet Francijas veselības ministre Agnese Buzēna paziņojusi, ka pašreizējo kompensāciju homeopātiskām zālēm 30% apmērā 2020. gadā samazinās līdz 15%, bet 2021. gadā to pārtrauks vispār. Francijas pieejai grasās sekot arī Vācija. Jāpiebilst, ka Latvijā homeopātiskie medikamenti nekad nav tikuši kompensēti. Šādi valstu lēmumi liecina, ka sabiedrības novecošanās un ienākumu nevienlīdzība ir radījusi tik milzīgu slogu veselības aprūpes budžetam, ka arī bagātākās valstis nopietni sāk izvērtēt savu izdevumu efektivitāti. Francijas Veselības ministrija šā gada jūnijā savā paziņojumā ir norādījusi, ka homeopātiskie medikamenti nenodrošina pietiekamus ieguvumus sabiedrības veselībai, lai būtu attaisnojama to finansēšana no valsts budžeta. Tāpat norādīts, ka šīs zāles nav pierādījušas savu efektivitāti slimību ārstēšanā, kā arī to lietošana nav samazinājusi nepieciešamību pēc tradicionālajiem medikamentiem. Protams, pacienti, kas to vēlēsies, arī pēc 2021. gada varēs iegādāties homeopātiskos medikamentus, taču tos vairs neapmaksās valsts. Jāpiebilst, ka tas ir drosmīgs solis valstī, kur, saskaņā ar statistikas datiem, šos medikamentus lieto 60% iedzīvotāju. Jau izskan protesta balsis, tiek norādīts, ka tam būs arī ekonomiskas sekas, jo tādējādi tiek apdraudētas darbavietas šo zāļu ražotājā Boiron. Tomēr lēmums pieņemts, pateicoties ārstiem. Jau 2018. gadā 124 ārsti atklātā vēstulē laikrakstam Figaro vērsās pret homeopātisko zāļu apmaksāšanu no valsts budžeta. Kāds franču ārsts arī izteicies, ka ir nepieņemami laikā, kad valsts saprātīgos termiņos nevar visiem bērniem nodrošināt zobārsta pakalpojumus, līdzekļus izmantot «cukurūdens» apmaksai. Arī Vācijas Obligātās veselības apdrošināšanas Ārstu asociācija, kas pārstāv 150 000 mediķu, ir vērsusies ar aicinājumu pie veselības apdrošināšanas kompānijām neapmaksāt homeopātiskos pakalpojumus. Faktiski tas ir apliecinājums tam, ka, aizvien pieaugot izdevumiem veselības aprūpē, valstis aizvien rūpīgāk sāk izvērtēt šo izdevumu efektivitāti un pamatotību. Pozitīvi ir tas, ka tā nav tikai ierēdņu iniciatīva, bet ārstu sabiedrība ir tā, kas atklāti un skaļi pauž savu viedokli. Līdzīgs precedents, lai arī mazākā apmērā, ir bijis Latvijā, kad onkologu asociācija atklāti pauda sašutumu un neapmierinātību par Rigvir (kas gan nav homeopātisks medikaments) iekļaušanu kompensējamo medikamentu sarakstā. Šie gadījumi ir apliecinājums tam, ka efektivitāte veselības aprūpē ir ne tikai ierēdņu, bet vispirms arī ārstu lieta. Gribētos, lai arī Latvijā par to satrauktos ne tikai atbildīgais ministrs un ierēdņi, bet arī paši mediķi.

Pasaulē bagātāko monarhu saraksta galvgalī ierindojies Taizemes karalis, vēsta Forbes.

Viņš ar 30 miljardu vērtu īpašumu ir 67 reizes bagātāks par karalieni Elizabeti II. Pavisam planētas 15 bagātākās kronētās personas kļuvušas par 10 miljardiem USD nabagākas. Interfax norāda, ka bagātākās pasaules personas nabadzīgākas kļūst jau otro gadu pēc kārtas, to īpašumiem 12 mēnešu laikā samazinoties par 9 %. Par galveno neveiksminieku šajā sarakstā kļuvis Dubaijas sultāns, kura bagātība sarukusi par 60 % gada laikā. Kaut arī monarhi savus īpašumus manto kopā ar tituliem, nevienlīdzīgā ekonomikas atjaunošanās skārusi arī viņus.

Gada laikā nav mainījusies Lielbritānijas karalienes bagātība, kura gan neatrodas salīdzinoši augstā vietā reitingu sarakstā, kā arī vēl deviņu monarhu bagātība. Tajā pašā laikā kopējā monarhu īpašumu vērtība sarukusi līdz 99 miljardiem USD, kas pirms diviem gadiem bija par 32 miljardiem USD lielāka.

Latvija saskaras ar būtisku globālās ārējās vides nenoteiktību. Ir daudz dažādu faktoru, kas to veicina: plaisas pasaules kārtībā, kāda tā bija izveidojusies pēc aukstā kara, straujas klimata un tehnoloģiju pārmaiņas, pastāvīga urbanizācija un ekonomiskās aktivitātes ģeogrāfiskā koncentrācija, demogrāfiskās pārmaiņas un populisms.

Tie ir tikai daži no galvenajiem faktoriem, tāpēc grūti noformulēt nākotnē gaidāmo pārmaiņu bāzes scenāriju. Tomēr ārējo vidi veido un arī turpmāk veidos vairākas ilgāka termiņa tendences, kas politikas veidotājiem ļauj izdarīt svarīgus secinājumus. Šī raksta mērķis ir aplūkot atsevišķas globālās tendences, kuras varētu ietekmēt Latviju, un piedāvāt atbilstošus politikas pasākumus, ko nenāksies nožēlot.

Attīstīto valstu vidusslāņa negatīvais viedoklis par globalizāciju

Pēdējā Eiropas un ASV vēlēšanu ciklā kandidāti ar nacionālistisku noskaņojumu un negatīvu viedokli par globalizāciju guva nozīmīgu sabiedrības atbalstu vai pat tika ievēlēti amatā. Visspilgtākais piemērs ir Donalda Dž. Trampa (Donald J. Trump) ievēlēšana ASV prezidenta amatā, sabiedrībai atbalstot viņa aicinājumu īstenot nacionālistiskāku ekonomisko politiku un solījumu pārskatīt svarīgāko ASV parakstīto tirdzniecības līgumu nosacījumus. Trampa administrācija jau izstājusies no Klusā okeāna reģiona partnerības (TPP), apturējusi sarunas par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP) ar Eiropas Savienību (ES), kā arī pārskata Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības nolīguma (NAFTA) noteikumus.

Ierasts, ka katra jauna gada sākumā Šveices kūrorta pilsētelē Davosā pulcējas pasaules varenie, lai spriestu par esošajiem un nākamajiem pasaules nozīmīgākajiem izaicinājumiem.

Nekāds izņēmums nav arī šis gads, kad turklāt Davosas Pasaules Ekonomikas forums svin savu 50. dzimšanas dienu.

Šogad galvenā foruma tēma bez lieliem pārsteigumiem ir saistīta ar klimata izaicinājumiem, un pietiekami daudzi šajā ziņā gatavi piesaukt pat vides krīzi. Tādējādi liela enerģija šoreiz tiks patērēta tam, lai domātu, kā mobilizēt pasaules biznesa un politiķu iesaistīšanos atbildēšanā uz klimata pārmaiņām.

Vēl Davosas galveno tēmu sarakstā ir jautājumi par ilgtermiņa parādu mazināšanu un ekonomikas spēju augt, lai tā atļautu lielāku "sociālo iekļaušanos". Attiecībā uz tehnoloģijām un rūpniecību tiks spriests par to, kā īstenot Ceturto Industriālās Revolūcijas vilni. Piemēram, lieli izaicinājumi saistīti ar darbinieku prasmju koriģēšanu. Proti, globālā nevienlīdzības problēma var saasināties vēl vairāk, ja ierindas cilvēki, kurus vislielākā mērā skars tehnoloģiju attīstība un automatizācijas vilnis, tiks nostumti kaut kur maliņā.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Pasaules nabadzīgāko valstu vidū dominē Āfrikas valstis, liecina jaunākais Global Finance Magazine pētījums.

Balstoties uz Starptautiskā Valūtas fonda apkopoto informāciju, apkopota informācija, ņemot vērā valstu IKP, balstoties uz pirktspējas paritāti uz vienu iedzīvotāju. Tajā iekļautas tādas izmaksas kā dzīvošanas izmaksas un inflācija.

Latvija sarakstā ierindojas 53.vietā.

Db.lv jau rakstīja, ka pasaules bagātāko valstu sarakstā turpina dominēt daudzas mazākās pasaules valstis.

Galerijā augstāk iespējams aplūkot, kuras ir 30 pasaules nabadzīgākās valstis!

Pasaules Banka ir apsolījusi ziedot rekordsummu 3,5 miljardu USD apjomā, lai palīdzētu pasaules nabadzīgākajām valstīm. Šī summa ir divas reizes lielāka nekā sākotnēji banka bija solījusies maksāt, raksta BBC.

Pasaules Bankas jaunais prezidents Roberts Zūliks (Robert Zoellick) apgalvo, ka šis ziedojums tiek veikts, lai iedrošinātu pasaules bagātākās valstis palielināt savus ziedojumu apjomus.

Pasaules Banka arī samazinājusi maksu par aizņēmumiem pasaules attīstības valstīm, to skaitā Ķīnai. Šāds solis tiek sperts pirmo reizi pēdējo 9 gadu laikā.

Kopumā šādi pasākumi tiek veikti, lai pieturētos pie Pasaules Bankas stratēģijas - paplašināt biznesa sadarbību ar 79 valstīm, kuras iedzīvotājiem ir vidēji augsti ienākumi, raksta BBC.

Jauno 2010. gadu pasaules finanšu-ekonomiskā sabiedrība sagaidīja ar īstu atvieglojuma sajūtu un optimismu. Pagājušajā 2009. gadā galvenajiem finanšu tirgiem beidzot izdevās atjēgties pēc trieciena, ko tiem nodarīja visā pasaules vēsturē lielākā finanšu krīze.

2009. gadā pasaules akciju tirgū cenas kompensēja lielāko 2008. gada zaudējumu daļu (sk. tabulu). Obligāciju tirgum 2009. gadā izdevās kompensēt gandrīz visus ciestos zaudējumus, jo šeit cenas atgriezās pie pirmskrīzes līmeņiem. Bet pasaules banku sistēma, kaut arī vēl joprojām ir stipri ievainota (un nav pilnīgi atguvusi savas funkcijas, īpaši kreditēšanas sfērā), vairs nestāv uz sabrukuma robežas. Lai arī krīze turpināja izdarīt triecienus uz šo sistēmu arī 2009. gadā – Amerikā vien gada laikā bankrotēja 140 bankas (salīdzinot ar tikai 25 bankām 2008. gadā) – tas nespēja satricināt sistēmas pamatus.

2008. gadā beigās pasaules vadošo valstu vadību paustā apņemšanās glābt sistēmu veidojošās bankas tika izpildīta - pat neskatoties uz glābšanas izmaksām. Pēc visa spriežot, šis lēmums bija pareizs. Iespējams, tieši tas ļāva izvairīties no 1929. gadam līdzīga ekonomiskā haosa pasaules mērogā. Pateicoties lielam valsts atbalstam un citām nozarēm, nacionālo ekonomiku lielākā daļa 2009. gada otrajā pusē atgriezās pie izaugsmes. Un kaut arī pasaules IKP 2009. gadā tomēr zaudēs ap 1% (pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara), pozitīvas tendences ir acīmredzamas.

Db.lv publicē Latvijas Krājbankas Investīciju pārvaldes Galvenās analītiķes Olgas Ertuganovas prognozes par to, kāds Latvijai būs 2008.gads.

"Iekšzemes kopprodukts

Šai sakarā vēl lielākas bažas izraisa stagnācija apstrādes rūpniecībā. Šogad apstrādes rūpniecības īpatsvars Latvijas ekonomikā turpināja samazinājies un 2007. gada 3. ceturksnī bija tikai 10.7%, ko sekmēja gan joprojām strauji pakalpojamu sektoru pieauguma tempi, gan arī lejupslīde pašā apstrādes rūpniecības nozarē. Ņemot vērā, ka rūpniecība ir galvenā eksportējošā nozare Latvijā, nākotnes eksporta perspektīvas ir vēl pesimistiskākas. Jau tagad eksporta rādītāji nav īpaši iepriecinoši, jo vairākas nozarēs eksporta pieaugums ir novērots tikai eksportētās preces sadārdzināšanas dēļ, nevis pateicoties apjomu pieaugumam.

Dace Oliņa ir pirmā profesionāle no Austrumeiropas, kam uzticēts vadīt farmācijas kompānijas Roche filiāli Rietumos.

Kopš aizvadītā gada vasaras Dace Oliņa ir F.Hoffmann - La Roche, viena no pasaules lielākajiem oriģinālmedikamentu ražotājiem, filiāles vadītāja Somijā. Pirms tam bijusi Roche vadītāja Baltijas valstīs, šajā amatā viņa nonākusi uz trim gadiem rotācijas kārtībā. Šāda izvirzīšana Rietumu korporācijai nav tipiska, jo Dace ir austrumeiropiete un piedevām vēl arī sieviete.

«Stikla griesti Rietumu biznesa pasaulē pastāv, sieviešu vadības līmenī nav daudz,» viņa atzīst. Roche, kur strādā 80 tūkstoši darbinieku visā pasaulē, līdzīgos amatos Rietumeiropā ir vēl tikai divas sievietes — Norvēģijā un Francijā. Arī dalījums «Austrumeiropa un Rietumi» biznesā nekur nav pazudis. «Ne tikai tāpēc, ka vienas valstis ir nabagākas, citas bagātākas, bet pavisam atšķirīgs ir arī domāšanas veids,» saka Dace.

Jau vairākus gadus globālais Mercer pensiju indekss izcēlis Nīderlandi un Dāniju kā valstis ar labākajām pensiju sistēmām pasaulē. Kas tās padara par “veiksmes stāstiem” un ko no tām varam mācīties Latvijā?

Konsekvents valsts atbalsts, iedzīvotāju izglītošana, ilggadējas krāšanas tradīcijas un darba devēju iesaistīšanās ir vieni no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dānijā un Nīderlandē vecumdienām uzkrāj ievērojami vairāk iedzīvotāju nekā citās pasaules valstīs. Lai stimulētu arī Latvijas iedzīvotājus domāt par nodrošinātām vecumdienām, nepieciešams gan izpratnes veicināšana, gan darba devēju aktīvāka iesaiste, kā arī mācīšanās no veiksmīgām pensiju sistēmām Rietumvalstīs.

Pensijas pirmais līmenis – uzkrāj par valstī nodzīvoto vai nostrādāto

Arī Nīderlandē un Dānijā pensiju sistēmas sastāv no trīs līmeņiem, kur 1. līmenis ir valsts nodrošināta pensija. Tās apmērs ir atkarīgs nevis no samaksātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā tas ir Latvijā, bet gan no laika, ko persona ir nodzīvojusi vai strādājusi kādā no valstīm. Katrs nostrādātais vai nodzīvotais gads ļauj cilvēkam uzkrāt 2 % no valsts pensijas. Vienlaikus Nīderlandē tiek ņemti vērā arī iedzīvotāju dzīves apstākļi, piemēram, vientuļš pensionējies holandietis var saņemt pensiju līdz 70 % apmērā no minimālās mēnešalgas, kas šodien sasniedz apmēram 1300 eiro. Savukārt laulātie vai personas ar dzīvesbiedru var saņemt līdz 50 % no minimālās mēnešalgas.

Šā gada jūlijā Igaunijas investīciju banka LHV Latvijā ir reģistrējusi vēl divus ieguldījumu fondus - LHV Persian Gulf Fund un LHV World Equities Fund. Tas ir vēl Latvijā nebijis veids, kā ieguldīt pasaules akciju tirgos un gūt peļņu ar naftu bagātajā Persijas līča reģionā.

„Kuveita, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti, Bahreina un Omāna ir Persijas Līča Padomes valstis ar spēcīgu ekonomikas izaugsmi, kas atrodas mums eksotiskā reģionā. LHV piedāvā unikālu iespēju ieguldīt visās šajās valstīs, izvēloties LHV Persian Gulf Fund, kas savu darbību uzsāka 2008. gada martā un Latvijā publiskā apgrozībā parādīsies no 2008. gada augusta,” skaidro LHV Latvijas nodaļas vadītājs Māris Rambaks.

Persijas līča valstis investoru acīs kļūst aizvien pievilcīgākas, gan spēcīgās demogrāfijas un ekonomikas attīstības, gan bagātīgo naftas un gāzes atradņu dēļ. Nafta un gāze padara šīs mazās valstis aizvien bagātākas, kamēr Rietumu pasaule cieš no kredītu krīzes, augstās naftas cenas, pieaugošajām finansēšanas izmaksām un patēriņa samazināšanās. Arī nākotnē Persijas līča valstīs turpināsies straujāka ekonomikas izaugsme nekā vidēji Rietumu pasaulē.

Nesen Latvija iesniedza Eiropas Komisijā (EK) Atveseļošanas fonda plānu, kura izmaksas ir 1,82 miljardi eiro un kuru finansēs Eiropas Savienība (ES) no finansējuma, ko EK tās vārdā aizņemsies finanšu tirgos.

Kopumā dalībvalstu plānu finansēšanai EK plāno aizņemties 672,5 miljardus eiro (2018. gada cenās).

Šajā rakstā pievērsīšu uzmanību būtiskākajiem šī finansējuma piesaistes un atmaksas aspektiem un šo plānu relatīvajiem apmēriem.

Vispirms jāatzīmē, ka minētā summa ir jāsadala divās daļās. 360 miljardi eiro no EK aizņēmuma tiks tālāk aizdoti dalībvalstīm. Tās būs tās valstis, kuras būs izvēlējušās savus Atveseļošanas fonda plānus izveidot maksimāli lielus, tos finansējot ne tikai no ES piešķirtā neatmaksājamā finansējuma (granta), bet arī no ES šīm dalībvalstīm piešķirtā aizdevuma. Šajā gadījumā valstis saņemto aizdevumu atmaksās pakāpeniski un sāks to darīt tikai pēc noteikta laika (provizoriski pašlaik tiek diskutēts, ka pēc desmit gadiem). Šo aizdevuma atmaksu, savukārt, EK izmantos, lai atmaksātu tās aizņēmumu no finanšu tirgiem. Kaut arī aizdevums valstij ir uzskatāms par drošu, pastāv iespēja, ka valsts savas saistības noteiktā laikā nespēj segt. Tādā gadījumā EK savas saistības pret finanšu tirgiem sedz uz ES budžeta rēķina un pēc tam atgūst finansējumu no attiecīgās dalībvalsts. Šāda finansēšanas shēma nav jauna un ir līdzīga tai, kādu ES ir izmantojusi arī līdz šim, piemēram, aizdodot naudu Latvijai iepriekšējās krīzes laikā.

Pēdējā laikā tiek plaši diskutēts jautājums par cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu Latvijā ar arvien jūtamāku ievirzi attaisnot tās izbeigšanu, atstājot šī jautājuma izlemšanu cukurfabriku īpašnieku ziņā.

Pirmkārt, ja paši cukuru neražosim, mums tas būs jāiepērk, vismaz par 25 – 30 miljoniem latu gadā, palielinot jau tā nenormālo importa pārsvaru pār eksportu. Kāpēc būtu jāieved tas, ko mēs paši varam saražot? Kāpēc būtu vajadzīgs kārtējais malēniskais risinājums. Latvijā cukuru ražo par trešdaļu mazāk nekā ir tā patēriņš un tas nekādi nedeformē cukura tirgu. Lai cukura ražošanu samazina valstis, kurās tā ir krietni lielāka par pašu vajadzībām, piemēram, Vācija, kas ražoja par 40% vairāk cukura, nekā vajadzīgs pašapgādei un tāpēc liekais cukurs bija jāeksportē maksājot par to eksporta subsīdijas. Kāpēc Latvijai par to būtu jācieš? Kāpēc mums jābūt peramajam zēnam par citu pārkāpumiem? Nesaprotami, kāpēc mūsu valsts vadītāji un atbildīgie darbinieki to nav pratuši izskaidrot ES vadītājiem. Bet varbūt, atsevišķu personu savtīgo interešu dēļ, kā tas pavīd dažās ziņās, to nav gribējuši. Varbūt vēl tagad var protestēt pret šo Latvijai netaisnīgo lēmumu un panākt nosacījumu mīkstināšanu.

Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs nedēļas nogalē brīdinājis, ka ASV zaudē savu ietekmi pasaules ekonomikas arēnā, vēsta thelocal.se.

Borga komentārs saistīts ar to, ka pasaules bagātākās valstis - taču ne ASV - apsolījušas miljardus Starptautiskā Valūtas fonda glābšanas fondam.

«Tas mazina ASV ietekmi fondā un pasaules ekonomikā,» paziņojis Borgs.

Piektdien G20 valstu grupa apsolīja 430 miljardus ASV dolāru, lai stiprinātu SVF krīzes fondu. Tas ir vairāk nekā 400 miljardi ASV dolāru, ko bija lūgusi SVF vadītāja Kristīne Lagarde.

Visdāsnākie no krīzes fonda donoriem ir starp eirozonas valstīm, kas kopā solījušas 200 miljardus ASV dolāru.

Zviedrija piekritusi ziedot 10 miljardus ASV dolāru. «Nelielai valstij kā Zviedrija ir būtiski parādīt, ka esam daļa no pasaules ekonomikas,» uzsvēris Borgs.

Lai nodrošinātu to, ka pasaules ekonomika «neiekrīt atpakaļ krīzē», nepieciešams spert izšķirošus politiskus soļus, citējot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pausto, raksta BBC.

Vienlaikus ar bažām par atkārtotas recesijas risku OECD, kas pārstāv pasaules bagātākās valstis, pazemināja šo valstu izaugsmes prognozes. Tiek lēsts, ka OECD valstu ekonomikas nākamgad augs par 1,4%, lai arī iepriekš, šā gada maijā, tika paredzēta izaugsme 2,2% apmērā. Izaugsmes prognoze samazināta 34 OECD dalībvalstīm. Tāpat paredzēts, ka eirozonas ekonomika 2013. gadā piedzīvos 0,1% lejupslīdi, lai arī šogad maijā tika paredzēta 0,9% izaugsme.

Eirozonas krīze būs dziļāka un ilgstošāka nekā paredzēts iepriekš, norāda OECD. Eirozonas parādu krīze un ASV fiskālās nedienas rada lielāko risku globālajai ekonomikai, uzsvēra organizācijas pārstāvji.

Ceturtdien nolēmu aizbraukt ciemos pie tēva. Uz jautājumu, kā tad viņam iet, saņēmu lakonisku atbildi: D****. Garlaicīgi. Futbola pa TV nav. Jopcik ar ārā! Čempi arī atcēla. Par olimpiādi gan vienalga, tur normāla futbola nav.

Covid-19 ir skāris un ietekmējis visas dzīves jomas. Arī sportu. Sporta industrija bija viena no stūrgalvīgākajām un ilgi nespēja pieņemt lēmumu par savu dīkstāvi. Bija mēģinājumi spēlēt pie tukšām tribīnēm, dezinficēt skatītāju vietas pirms sporta pasākumiem, noteikt atsevišķus reģionus, kurus vīruss skāris mazāk un tur aizvadīt spēles, taču jau no paša sākuma tas, ka sports varētu palikt vīrusa neskarts, izskatījās kā naiva cerība, kurai nebūs lemts piepildīties. Patiesībā sporta pasaule vēl aizvien nespēj sadzīvot ar šo notikumu pavērsienu, brīžiem ar pilnīgi nepamatotu optimismu spekulējot par čempionātu atsākšanās termiņiem un turnīru norises datumiem. Ja cilvēki vēl var mainīt savu ikdienas paradumu sportot, tad pats sports nevar atļauties apstāties.

Pasaules bagātāko valstu sarakstā dominē mazās valstis, savukārt pirmais trijnieks, salīdzinot ar pērno gadu, nav mainījies, liecina jaunākais Global Finance Magazine pētījums.

Pamatojoties uz Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda datiem, žurnāls apkopojis informāciju un izveidojis pasaules bagātāko valstu sarakstu, ņemot vērā IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes.

Pirktspējas paritāte ņem vērā tādus izdevumus kā dzīvošanas izmaksas un inflācijas rādītājus.

12 no 25 bagātākajām valstīm atrodas Eiropā.

Galerijā augstāk iespējams uzzināt, kuras ir pasaulē bagātākās valstis!

#1/25

25. Francija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 41,4 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#2/25

24. Beļģija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 42,9 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#3/25

23. Islande

IKP uz vienu iedzīvotāju: 44,6 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#4/25

22. Omāna

IKP uz vienu iedzīvotāju: 44,9 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#5/25

21. Dānija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 45,8 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#6/25

20. Kanāda

IKP uz vienu iedzīvotāju: 45,98 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#7/25

19. Taivāna

IKP uz vienu iedzīvotāju: 45,99 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#8/25

18. Vācija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 46,16 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#9/25

17. Zviedrija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 46,4 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#10/25

16. Austrija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 46,9 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#11/25

15. Austrālija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 48,3 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#12/25

14. Īrija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 48,79 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#13/25

13. Nīderlande

IKP uz vienu iedzīvotāju: 48,8 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#14/25

12. Bahreina

IKP uz vienu iedzīvotāju: 52,8 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#15/25

11. Saūda Arābija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 56,3 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#16/25

10. Šveice

IKP uz vienu iedzīvotāju: 56,8 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#17/25

9. ASV

IKP uz vienu iedzīvotāju: 57 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#18/25

8. Honkonga

IKP uz vienu iedzīvotāju: 57,7 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#19/25

7. Apvienotie Arābu Emirāti

IKP uz vienu iedzīvotāju: 67,2 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#20/25

6. Norvēģija

IKP uz vienu iedzīvotāju: 67,6 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#21/25

5. Kuveita

IKP uz vienu iedzīvotāju: 71,6 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#22/25

4. Bruneja

IKP uz vienu iedzīvotāju: 80,33 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#23/25

3. Singapūra

IKP uz vienu iedzīvotāju: 84,8 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#24/25

2. Luksemburga

IKP uz vienu iedzīvotāju: 94,2 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

#25/25

1. Katara

IKP uz vienu iedzīvotāju: 146 tūkstoši ASV dolāru

Foto: Freeimages

Skatīties pārējos attēlus

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Pēc tam, kad pasaules lielākais apģērbu mazumtirdzniecības veikals Inditex SA paziņoja par strauju pārdošanas apjomu pieaugumu, tā akcijas cena palēcās par 6%, tādējādi palielinot Spānijas modes karaļa Amancio Ortega bagātību par 3,7 miljardiem ASV dolāru, raksta Bloomberg.

A. Ortega jūnijā bagātības ziņā pārspējis ASV investīciju guru Vorenu Bafetu, kļūstot par pasaulē otro bagātāko cilvēku, un patlaban atrodas vien 9,5 miljardu dolāru attālumā no pasaules bagātākās personas – Microsoft dibinātāja Bila Geitsa, liecina Bloomberg miljardieru indekss.

A. Ortega sāka celt savu Spānijas modes impēriju kopā ar savu ģimeni 1963.gadā, savā mājā ražojot sieviešu halātus un citas drēbes. Pirmo Zara veikalu viņš atvēra 1975.gadā un pēc desmit gadiem nodibināja Inditex.

Kompānija akcijas biržā sāka kotēt 2001.gadā, un kopš tā laika viņš dividendēs ir iekasējis vairāk nekā 4 miljardus eiro dolāru, no kurām lielāko daļu investējis komercīpašumos lielākajās ASV un Eiropas pilsētās.

Šodien var droši apgalvot, ka pasaules lielākā 2007.–2009. gadu finanšu krīze ir beigusies un tā aiziet vēsturē. Tomēr tas nepavisam nenozīmē to, ka visas mūsu finanšu sistēmas problēmas ir atrisinātas un ka pārskatāmā nākotnē to nesatricinās jaunas spēcīgas kataklizmas.

Bezprecedenta pasākumi finanšu sistēmas atbalstīšanai, ko veica pasaules varas 2008.–2009. gados (proti: tirgū ieplūdinātie triljoni dolāru un eiro), deva savus augļus. Pateicoties sistēmas piepildīšanai ar likviditāti, pārskatāmā nākotnē nav gaidāma jauna krīze pēc līdzīga scenārija (sk. Pasaules margin call). Taču tās nebūt nenozīmē, ka pārskatāmā nākotnē sistēmu nesagaida jauni un nopietni pārbaudījumi. Tādēļ ka iziešana no krīzes bija «mākslīga», pasaules finanšu sistēma atklāja, ka tā atrodas sev nezināmā, visai smagā situācijā. Un tas pirmkārt attiecas uz pasaules jaunu parādu «ainavu». Par valsts atbalsta vērienīgo pasākumu rezultātu kļuva krass deficītu un valsts parādu pieaugums, tai skaitā arī lielākajām pasaules ekonomikām. Kaut arī pirms krīzes daudzas valstis dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, tik spēcīgu deficītu un valsts parādu pieaugumu mūsu finanšu-ekonomiskā sistēma vēl nebija piedzīvojusi.