Pirmstermiņa vēlēšanu satriecošais iznākums Lielbritānijā, kas bija apgriezti proporcionāls premjeres Terēzas Mejas aukstasinīgajām reālpolitiskajām kalkulācijām, uz izbrīnu paņēma arī mani. Jādomā, ka vēlēšanu nakts rezultātu ienākšana Dauningstrītā izraisīja pamatīgāku viļņošanos nekā uz brīdi uzrautās uzacis kādā Ziepniekkalna savrupnamā, tomēr šeit nu mēs esam – līdzšinējās politkalkulāciju metodes nedarbojas, bet kaut kā taču par to politiku jādomā ir.
Gan jau profesionāli politologi to formulēs precīzāk, bet man pašlaik Eiropas elektorātā notiekošais atgādina ēšanas paradumu maiņu. Gan Lielbritānijas parlamenta apakšpalātas ārkārtas vēlēšanās, kas ir šo pārdomu katalizators, gan Francijas prezidenta vēlēšanās pirms tam un Francijas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pēc tam ir acīm redzama pārbīde elektorāta politiskajās izvēlēs no, teiksim tā, kompleksajām pusdienām uz brīvu – absolūti brīvu! – ēdienkarti.
Nezinu, kurš un kur tieši ir ieviesis, manuprāt, neveiksmīgo apzīmējumu «biznesa pusdienas», bet vismaz politiskās ēdienkartes sakarā biznesa pusdienu jeb faktiski komplekso pusdienu laiks ir aizgājis. Vietā ir nācis radikāls izvēlīgums. Es nesaku, ka turpmāk mums sava politiskā sadzīvošana un partiju labējais vai kreisais dalījums ir radikāli jāpārstrukturē, bet jārēķinās ar šo tendenci ir. Proti, ir kļuvis pieņemami no apjomīgas kūkas paņemt tikai garnējumu vai – tikai svecītes. Un tad vēl sacelt jezgu, kāpēc nav daudz vairāk svecīšu. Šai jaunajā situācijā argumentēt par to, ka vispār jau runa ir par kūku, nevis par svecītēm, acīmredzot ir bezjēdzīgi.
Britu vēlēšanu gadījumā interesantais jauninājums ir leiboristu pozīciju nostiprināšanās par spīti T. Mejas it kā saprotamajiem aprēķiniem, ka viņu pārstāvniecībai parlamentā būtu jāiet mazumā. Kas šai gadījumā ir melnais gulbis? Jaunieši! Pēkšņi britu jaunieši kļuva tik aktīvi kā nekad, un viņu izvēle krita par labu kreisajiem. Bet ne jau to kreisuma dēļ.
Lai atceramies aizkustinošos kadrus pirms mazāk nekā gada, kad jaunieši ziņu reportāžās raudāja pēc Brexit referenduma, ka vecūkšņi ir viņiem nolaupījuši nākotni – nākotni plaukstošā, kosmopolītiskā Eiropā. Tolaik viņi nedomāja, ka referendums var pavērsties tik dramatiski, un jauniešu aktivitāte nebija sevišķi augsta. Bet nu viņi ir sakreņķējušies, saņēmušies un izgāž savu neapmierinātību... pār tiem, kas vēl pirms gada, kad viņi bija itin pasīvi savu politisko pienākumu pildīšanā, faktiski stāvēja par viņu interesēm.
Tas, ka britu jaunatne nosvērās par labu leiboristiem, nenozīmē, ka tas ir kreiss elektorāts. Nē, tas nozīmē, ka viņi izdarīja izvēli ‒ «mums, lūdzu, tikai zaļos zirnīšus; nē, nē – nekādu brokoļu un bekona». Mums, lūdzu, tikai garnējumu!
Neieslīgstot detaļās par to, ka vispār jau dzīve ir sarežģīta padarīšana, partiju politikas veiksmīgums acīm redzami kļūst atkarīgs no spējas ļoti operatīvi reaģēt uz ļoti fokusētām elektorāta prasībām. Vienalga, vai tās būtu pa labi, pa kreisi, uz augšu vai uz apakšu.
