Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

Vairāk nekā ceturtā daļa Vācijas iedzīvotāju ir imigranti vai ar imigrantu saknēm, liecina otrdien izplatītie 2019.gada oficiālie dati.

21,2 miljoniem jeb 26% no kopējā iedzīvotāju skaita ir "migrantu izcelsme", liecina 2019.gada mikrotautskaites dati, pavēstīja Federālais Statistikas birojs.

Pieaugums sastāda 2,1%, salīdzinot ar iepriekšējā gada datiem, un tas procentu izteiksmē ir mazākais pieaugums kopš 2011.gada, norādīja birojs.

Vislielākā atsevišķā grupa jeb 13% to vidū, kam ir imigrantu izcelsme, ir Vācijas iedzīvotāji, kas ieradušies no Turcijas vai kam Turcijā ir saknes.

Nākamajās vietās ir imigranti, kuru izcelsmes valstis ir Polija un Krievija vai kam saknes ir šajās valstīs.

Kopumā 65% visu imigrantu ir Eiropas saknes.

Vācijā par "migrantu izcelsmes" iedzīvotājiem tiek uzskatīti tie, kas vai nu paši nav Vācijas pilsoņi kopš dzimšanas vai tāds nav bijis vismaz viens no vecākiem.

Gada laikā ievērojami mainījušās Latvijas iedzīvotāju domas par to, kas valstij rada vislielākos draudus, liecina jaunākais Baltic International Bank Latvijas barometrs.

Pērn iedzīvotāju prātos dominēja bēgļu jautājums, savukārt 2016. gada novembrī veiktais pētījums atklāj, ka iedzīvotājus visvairāk uztrauc Latvijas ekonomiskā lejupslīde.

Aizvadītā gada pētījums atklāj, ka vairāk nekā puse (53%) iedzīvotāju bija satraukti par bēgļu jautājumu, kam stipri uz pēdām mina arī bažas par nelegālajiem imigrantiem (32%) un terorisma draudiem (18%). Savukārt gadu vēlāk iedzīvotāju domas ir būtiski mainījušās.

Šogad satraukumu par bēgļiem un patvēruma meklētājiem pauduši 30% iedzīvotāju, savukārt nelegālie imigranti un terorisma draudi tika minēti vēl ievērojami retāk. 2016. gadā Latvijas iedzīvotāji atzīst, ka reālākie draudi, viņuprāt, ir valsts ekonomiskā lejupslīde (34%), demogrāfiskās problēmas (31%), kā arī korupcijas uzplaukums (21%).

Zviedrijā radīta aplikācija, kas palīdz imigrantiem sazināties savā starpā un integrēties vietējā sabiedrībā, piesaistījusi investoru uzmanību. Tā pieejama arī Latvijā.

Aplikācijas «Panion» pirmā versija darbu uzsāka šā gada sākumā un līdz šim ir piesaistījusi 100 tūkstošus lietotāju. Platformas mērķis ir nākotnē sniegt iespēju lietotājiem piedāvāt meistarklases, dalīties zināšanās un prasmēs, tās lietotājiem gūstot arī nelielu peļņu.

Jaunuzņēmuma radītāja ir Melānija Aransone, kuras dzimtene ir Ņujorka, ASV. Viņa uz dzīvi Somijā, Malmē pārcēlās pirms pieciem gadiem un drīz vien atklāja, cik grūti ir iepazīt jaunus cilvēkus un atrast draugus, atrodoties vienā no valstīm, kur draudzību nodibināt esot visgrūtāk pasaulē.

Uzsākot pētniecības darbu Lundas Universitātē, Zviedrijā un, pastiprināti pievēršoties jautājumiem par imigrantu integrāciju, Melānija Aransone atklāja, ka nav vienīgā, kam tā ir problēma.

Šogad februāra beigās tirgus dalībnieku uzmanība pievērsta tam, ko par aktuālo situāciju ekonomikā un finanšu pasaulē saka slavenākais pasaules ieguldītājs – Vorens Bafets.

Holdinga kompānijas Berkshire Hathaway vadītājs nācis klajā ar savu ikgadējo vēstījumu uzņēmuma akcionāriem, kas tradicionāli ietver dažādas viņa pārdomas par šā brīža situāciju. Tāpat kāri tiek tverti viņa padomi par investīcijām un dzīvi kopumā. DB jau rakstījis, ka ikgadējā V. Bafeta vēstule kļuvusi par lasāmvielu, kura lielākā vai mazākā mērā būtu jāizburto cauri katram sevi cienošam investoram; savukārt Volstrītā tā kļuvusi pat par obligāto lasāmvielu. Protams, Bafeta tekstus palīdz lasīt arī tas, ka viņš mēdz izteikties visai asprātīgā un kolorītā manierē.

Leģendārais investors šogad atkārtojis savu pēdējo gadu laikā pausto pārliecību, ka ASV investīcijām joprojām ir lieliska vieta. V. Bafets uzsvēra, ka ASV ekonomikas nākotni pēdējā laika politiskie notikumi satracinājuši tomēr nav un piebilda, ka par «ASV lieliskumu» lielā mērā atbildīgi ir bijuši talantīgi un ambiciozi imigranti. «Tev nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, cik labi mūsu sistēma tomēr ir strādājusi. Vienkārši paskatieties apkārt. Skatieties uz 75 milj. māju, kas pieder pašiem to īpašniekiem, bagātīgo lauksaimniecības zemi, 260 milj. transportlīdzekļu, hiperproduktīvajām rūpnīcām, lieliskajiem medicīnas centriem, talantu pilnajām universitātēm. Viss tas reprezentē neto peļņu amerikāņiem, salīdzinot ar neauglīgo zemi, primitīvajām struktūrām un mazajām jaudām 1776. gadā. Sākot no nulles ASV ir uzkrājusi bagātību 90 triljonu dolāru apmērā,» V. Bafets, runājot par ASV, saglabā optimismu. «Jā, būs īslaicīgi bagātības uzkaršanas pārtrūkuma brīži. Tās audzēšana gan nestāsies. Es atkārtoju to, ko esmu jau teicis un turpināšu teikt nākotnē: mazuļi, kas šobrīd dzimst ASV būs laimīgākā «to raža» vēsturē», pārliecināts ir V. Bafets.

Demogrāfisko procesu dēļ nākotnē var rasties draudi pirmā pensiju līmeņa sistēmas pastāvēšanai.

Šādu viedokli pirmdien Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) rīkotajā sanāksmē par pensiju sistēmas aktualitātēm pauda "KPMG Baltics" darbinieks, ekonomikas doktors un eksperts pensiju jautājumos Edgars Voļskis.

Voļskis skaidroja, ka pēdējo divu desmitgažu laikā ir kritusies dzimstība, kas ved pie tā, ka trūkst nodarbināto, kuri veic iemaksas pirmajā pensiju līmenī. Pēc eksperta aplēsēm, tālākai pirmā pensiju līmeņa sistēmas funkcionēšanai līdz 2023.gadam vajadzēs papildus 100 000 darbinieku, un ļoti ticams, ka šī problēma būs "risināma tikai ar imigrāciju".

Pēc Voļska paustā, pašreizējā demogrāfiskā situācija ved pie tā, ka pašreizējais strādājošo skaits pret pensionāru skaitu radīs līdzekļu nepietiekamību pirmā pensiju līmeņa sistēmas uzturēšanā. Eksperts skaidroja, ka pirmais pensiju līmenis nevarētu pastāvēt, ja iepriekš deviņdesmitajos gados nebūtu izveidots uzkrājums sociālajā budžetā. Viņaprāt, bez pēdējo desmitgažu laikā pieņemtajiem lēmumiem pensiju pirmā līmeņa uzkrājumu veicināšanai Latvija patlaban atrastos līdzīgā situācijā kā Francija, proti, valstij būtu problemātiski izmaksāt pirmā līmeņa pensiju uzkrājumus saviem iedzīvotājiem.

Laikā, kad mūsu valsts uzņēmēji arvien biežāk sūdzas par darbaspēka trūkumu teju visās uzņēmējdarbības jomās, tikai neliela daļa no tiem ir gatavi pieņemt darbā tādu sabiedrības grupu pārstāvjus kā imigranti, bijušie ieslodzītie, jaunās māmiņas un citi. Tajā pašā laikā pasaules pieredze liecina, ka dažādības veicināšana sekmē ne tikai efektīvāku darbinieku piesaisti, bet arī sniedz konkrētajam biznesam finansiālu ieguvumu.

Ārvalstīs darba devēji par dažādību sāka rūpēties jau pirms vairākām desmitgadēm, bet tematam īpaša uzmanība tika pievērsta pēc tam, kad vairākas tiesas prāvas sakustināja globālo biznesu jaunās tūkstošgades sākumā. Cilvēki, kuri sūdzējās par dzimumu diskrimināciju savā darba vietā, saņēma kompensācijas daudzu miljonu ASV dolāru apmērā. Nav brīnums, ka ap to laiku visas lielās Volstrītas kompānijas sāka aktīvi strādāt pie dažādības sekmēšanas savos uzņēmumos.

Viena no pasaules ietekmīgākajām finanšu konsultāciju kompānijām McKinsey & Company 2015. gada sākumā publicēja pētījumu par darbinieku dažādības ietekmi uz uzņēmuma biznesa sniegumu. Eksperti norādīja, ka viens no dažādībai atvērta uzņēmuma ieguvumiem ir iespēja sekmīgāk piesaistīt izcilākos talantus. Arī tāds globālais milzis kā Procter&Gamble savā dažādībai veltītajā ziņojumā kā vienu no būtiskākajiem dažādības vadības īstenošanas ieguvumiem min tieši talantu piesaisti. Dažādības vadība ir izšķiroši svarīgs faktors, lai organizācija spētu pielāgoties strauji mainīgajā globālā tirgus vidē. Atslēga ir darbinieki, kuri, pateicoties savai pieredzei, spēj efektīvāk reaģēt uz daudzveidīgāku klientu grupu vajadzībām. Kādā Forbes pētījumā 85% globālo uzņēmumu piekrita apgalvojumam, ka daudzveidībai ir izšķiroša nozīme inovāciju veicināšanā.

Rakstot par ES fiskālās politikas aktualitātēm, kas jau pēc pāris gadiem ietekmēs mūsu dzīvi arī Latvijā (DB 05.12.), manī raisījās pretējas izjūtas. No vienas puses, ir optimisms, ka, gudri reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, dzīve tiešām var kļūt cerīgāka un labāka. Visa veida ģeopolitiskās, etniskās un sociālekonomiskās fobijas un frustrācijas var arī saprātīgi analizēt, apzināt reālās problēmas un radīt sakacinātajam elektorātam mierinošas un skaidri komunicējamas politiskās iniciatīvas. Piemēram, «imigranti atņem mums darba vietas» argumentu var neitralizēt ar kvalitatīvu arodapmācību un mūžizglītību.

Gudra fiskālā politika nozīmē fokusētu, pragmatisku un reizē arī patiesi empātisku sociālo politiku un attiecīgus ES un pašmāju budžeta tēriņus. Šāda politika ir ne vien iespējama, bet arī neizbēgami nepieciešama, jo «alternatīvas» ir apokaliptiski scenāriji līdz pat Eiropas lielā sasnieguma – vienotā tirgus – sabrukumam un pašas ES fragmentācijai, ja vienotā tirgus labumi un ES politikas iespējas netiks pilnvērtīgi komunicētas un izmantotas tālāk līdz pat tantei Bauskā.

Gudra jeb šai gadījumā piemērotāk būtu teikt – vieda - politika ir nevis tradicionālā tirgus un sociālo iztrūkumu kompensēšana, nomētājot problēmu ar naudu, bet gan motivējošu, iesaistošu atbalsta instrumentu radīšana. Turklāt valdība un publiskais sektors ir aizvien mazāk kompetents noteikt, kas tieši šie instrumenti ir. Tāpēc inovācijas ekonomikā, arī sociālekonomiskās nelīdzsvarotības izlīdzināšanas konkrētie veidi lielā mērā ir jāatstāj pašu cietušo jeb to interešu grupu un iesaistīto industriju ziņā. Tiesa, jānotiek tam ir ar ļoti modru, empātisku un politiskā atbalsta instrumentu radīšanā un pielāgošanā elastīgu publiskā sektora klātbūtni.

Rakstu sērijas noslēgumā laikraksts Diena pēta, kuri ir ieguvēji un kuri – zaudētāji, Baltkrievijai organizējot nelegālās imigrācijas plūsmu uz kaimiņvalstīm.

Vismaz 5000 nelegālajiem migrantiem 2021. gadā saskaņā ar oficiālajiem datiem tranzītā caur Baltkrieviju izdevies nokļūt Vācijā. Tomēr reālie skaitļi, visticamāk, ir ievērojami lielāki nekā oficiālie un plašsaziņas līdzekļos minētie.

"Turcijas teritorijā ir ļoti daudz sīriešu, kuri uzskata – viņi varētu dzīvot arī labāk, taču nevis Turcijā, bet gan Eiropā," laikrakstam Novaja Gazeta pauž tūrisma firmas darbiniece. "Zinu, ka kopš maija Baltkrievijas konsulāts Ankarā pieņēma no viņiem pa 800 iesniegumiem dienā vīzu saņemšanai. Atteikumu vispār nebija. Un kad saka, ka bēgļu nometnē pie robežas ir divi tūkstoši cilvēku, man smieklīgi to klausīties. Kādi divi tūkstoši?! Ļoti daudz cilvēku līdz šim brīdim dzīvo hoteļos un nogaida. Milzīgs daudzums jau pārgājis robežu bez jebkādiem pavadoņiem, caur purviem. Un cik daudzi palikuši šajos purvos – baidos, ka nekad nesaskaitīsim. Tikai vienam manam partnerim, ar kuru strādāja firma, nomira septiņi cilvēki pēdējos divos mēnešos, neņemot vērā tos, kuri vienkārši vairs neizgāja uz sakariem – vai nu nomira, vai arī tomēr pārgāja robežu. Un kad piezvanīju šim cilvēkam, kurš pie mums sūtīja klientus, un teicu: "Klausieties, varbūt tomēr viņus sūtīt legāli, bet nevis caur purviem – droši vien varianti pastāv?" viņš atbildēja: "Man nospļauties, vai viņi nomirst vai ne, naudu viņi jau samaksājuši."

Eiropas Komisija (EK) trešdien paziņoja par plāniem pārskatīt Eiropas Savienības (ES) patvēruma noteikumus, lai godīgāk pārdalītu atbildību par nelegālo imigrantu sadali bloka dalībvalstu vidū.

Mums ir jāreformē mūsu Eiropas patvēruma sistēma, preses konferencē paziņoja EK pirmais viceprezidents Franss Timmermanss. Pašreizējā sistēma nedarbojas, viņš piebilda.

Tā sauktā Dublinas regula ir tikusi kritizēta kā novecojusi un negodīga attiecībā uz valstīm, kurās ieradies liels skaits nelegālo imigrantu, pirmkārt, Itāliju un Grieķiju.

Dublinas regula nosaka, ka patvēruma pieprasījumi jāizskata tajā ES valstī, kurā viņi ir ieradušies vispirms, bet, ja tie devušies tālāk bloka teritorijā, viņi nosūtāmi atpakaļ.

Tas nav nedz godīgi, nedz ilgtspējīgi, uzsvēra EK viceprezidents, norādot, ka šie noteikumi esot milzīgs slogs nelegālās imigrācijas visvairāk skartajām valstīm.

Pievienots uzņēmuma komentārs.

Žurnālista un blogera Denisa Bartecka eksperiments šoreiz aizvedis viņu uz Dreiliņiem.

Ieskats sociālajā tīklā Facebook publicētajā D. Bartecka materiālā:

Ik nedēļu no Latgales autobuss ved cilvēkus uz galvaspilsētu. Uz darbu. Uz lielu Latvijas kompāniju. Kompāniju, kuru zina ikviens. Cilvēki brauc strādāt smagu, fizisku darbu. Sešas dienas nedēļā. Ar nereālu darba grafiku. Ar nožēlojami zemu algu. Cilvēki brauc uz verdzību, turklāt brīvprātīgi. Un ne vienu reizi vien. Brauc ar autobusiem, kuri pastāvīgi kursē vairākas reizes nedēļā. Es solīju izmēģināt šo darbu pats un pastāstīt, kā tas bija.

Laikraksts Diena rakstu sērijā turpina pētīt mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā notiekošos procesus. Pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Daudz šķēpu lauzts ap civilizētās pasaules sankcijām pret Baltkrieviju. No vienas puses, kopš 2006. gada Rietumi ievieš virkni ierobežojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem, represijām, vēlēšanu rezultātu viltošanu. No otras puses, eksistē izteikta pretdarbība, kā rezultātā virkne Baltkrievijas individuālu personu, organizāciju un kompāniju neiekļūst melnajos sarakstos, ko lielā mērā var uzskatīt par valsts vadītāja Aleksandru Lukašenko atbalstošo spēku un lobistu panākumu.

Sankcijas ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar kā palīdzību ES, ASV, Lielbritānija, Kanāda un citas valstis var ietekmēt demokrātiskos procesus noteiktā valstī. Tomēr vēl līdz šim pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Latvijas tautsaimniecība 2016. gada sākumā par mata tiesu ir izvairījusies no tehniskās recesijas (pēc negatīva iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 2015. gada 4. ceturksnī - vien 0.1% izaugsme 2016. gada 1. ceturksnī), prognozes turpmākajai izaugsmei atkal pārskatītas lejup.

Sliktajiem pēdējā laika rezultātiem ir savi skaidrojumi – Eiropas Savienības (ES) fondu ciklu pārrāvums, vāja ārējā vide un citi faktori, tomēr ietekme ir arī iepriekš nepadarītajiem mājasdarbiem. Kopējais noskaņojums gan ir tāds, ka nekas, gan jau beigsies šo faktoru iedarbība, un tad atkal izaugsme atjaunosies. Neapšaubāmi, izaugsme būs. Jautājums vien par tās apjomu un noturīgumu, kas gan rada bažas.

Sabiedrības, mediju un ekonomikas politikas veidotāju uzmanības fokuss ikdienā galvenokārt vērsts uz aktuālajiem, bet bieži īstermiņa notikumiem, kas arī loģiski, jo tos vieglāk pasniegt, izskaidrot. Nepamet sajūta, ka valstī joprojām trūkst redzējuma par lielo ekonomikas kopbildi ilgtermiņa perspektīvā. Lai arī ir neskaitāmi ilgtermiņa plānošanas dokumenti (kas būsim godīgi – nav diez ko populāri un maz ticams, ka sabiedrība tos vispār ir lasījusi), nepamet sajūta, ka ekonomiskās politikas veidotājiem nav skaidras vīzijas par to, kur gribam būt pēc dažām desmitgadēm un vēl svarīgāk – nezinām pareizos paņēmienus vīzijas īstenošanai.

Dažādība nav tikai statistika par to, cik sieviešu vai dažādu tautību cilvēku strādā uzņēmumā – tas ir resurss, kas ļauj palīdzēt labāk saprast savus klientus un biznesam augt

Tā uzskata Indijā dzimusi norvēģu rakstniece, dažādības vadības eksperte un konsultāciju kompānijas Seema dibinātāja Lovelēna Rihela Brenna (Loveleen Rihel Brenna) un pētniece, konsultante un biznesa antropoloģe Agnese Cimdiņa. Viņas norāda – dažādi pētījumi liecina, ka dzimumu un etniskā dažādība uzņēmumos palielina efektivitāti, bet nenoliedz, ka dažādības vadība ir izaicinājums – vadītājam jāsaprot dažādi kultūras aspekti, lai šis process būtu veiksmīgs.

Vairāk par dažādības vadību un nepieciešamību pēc dažādības L. Rihela Brenna un A. Cimdiņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 19. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Eiropas Savienībai (ES) ir jāizstrādā rezerves plāns gadījumam, ja Turcija izstājas no vienošanās par nelegālo imigrantu plūsmas apturēšanu, trešdien mudināja Grieķijas imigrācijas ministrs Jannis Muzals.

«Mēs esam ļoti satraukti, mums katrā gadījumā ir nepieciešams plāns «B»,» laikrakstam Bild sacīja ministrs.

Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušolu svētdien brīdinājis Briseli, ka Ankara izstāsies no vienošanās par imigrantu plūsmas ierobežošanu, ja ES līdz oktobrim neieviesīs bezvīzu režīmu ar Turciju.

Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Steinmeiers noraidījis jebkādu «šantāžu», laikrakstam Rheinische Post sakot: «Tas ir absurds. Pastāv nosacījumi bezvīzu politikai, un tie ir zināmi visiem.»

Saskaņā ar Briseles un Ankaras martā panākto vienošanos Grieķija var nosūtīt atpakaļ uz Turciju visus nelegālos imigrantus, kas, sākot ar 20.martu, ierodas tai piederošajās salās, šķērsojot Egejas jūru. Vienošanās arī paredz, ka ES uzņems vienu Sīrijas bēgli no Turcijas teritorijas apmaiņā pret katru sīrieti, ko Ankara uzņems atpakaļ no Grieķijas.

Pērn ārvalstu izcelsmes iedzīvotāju skaits Vācijā sasniedzis jaunu rekordu, liecina trešdien publiskotie statistikas dati.

Vācijas Federālā statistikas biroja dati liecina, ka ceturtā daļa Vācijas iedzīvotāju jeb 20,8 miljoni cilvēku ir ar imigrantu saknēm.

Par cilvēkiem ar ārvalstu izcelsmi tiek uzskatīti citu valstu pilsoņi un Vācijas pilsoņi, kas pilsonību ieguvuši naturalizācijas ceļā, kā arī pilsoņi, kuriem vismaz viens no vecākiem nav dzimis kā Vācijas pilsonis.

Salīdzinājumā ar 2017.gadu pērn Vācijas iedzīvotāju skaits ar ārvalstu izcelsmi pieaudzis par 2,5%.

Statistiķi norada, ka 13,5 miljoni cilvēku ar ārvalstu saknēm nav dzimuši Vācijā, bet ir pirmās paaudzes imigranti.

Gandrīz puse aptaujāto sacījuši, ka uz Vāciju pārcēlušies ģimenes apstākļu dēļ, bet apmēram piektā daļa norādīja, ka lēmums saistīts ar profesionāliem apsvērumiem.

Dienvidāfrikas policija otrdien veic pastiprinātu patrulēšanu Johannesburgas centrā, šādi reaģējot uz kārtējo pret ārzemniekiem vērstās vardarbības vilni.

Pēc pūļa plosīšanās aizvadītajā naktī Aleksandras rajonā, dedzinot un izlaupot veikalus, pilsētas tukšajās ielās redzami mētājamies ķieģeļi, akmeņi un gumijas lodes.

Aleksandrā joprojām lielā skaitā koncentrēti policijas spēki, un ik pa laikam tiek raidītas gumijas lodes, lai izklīdinātu pūļus.

Paredzēts, ka otrdien policija tiksies ar kopienas līderiem.

Aleksandrā, kur pirmdien notika demonstrācijas, to dalībniekiem paužot nepatiku pret ārzemnieku klātbūtni, otro nakti pēc kārtas turpinājušās nekārtības.

«Pēc veikalu izlaupīšanas un īpašuma bojāšanas Johannesburgā un apkārtnes rajonos» aizturēti vairāk nekā 90 cilvēki, teikts pirmdienas vakarā izplatītajā valdības paziņojumā.