Vēlme apvienot skaisto ar praktisko ir bērnu apģērbu zīmola Wuf Kids stūrakmens.

Wuf Kids radītāji un veidotāji Madara un Toms Langes ģimenes uzņēmuma attīstībai pievērsās pirms aptuveni divarpus gadiem, kad radusies vēlme uzšūt kādu skaistu apģērba gabalu savai pirmdzimtajai meitiņai. Madara ir ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnēs, bet Toms Rīgas Tehniskajā universitātē studējis uzņēmējdarbību, līdzšinējā darba pieredze viņam bija saistīta ar tirdzniecības jomu. Abiem līdz šim nav bijis pieredzes apģērbu ražošanā un dizaina veidošanā, bet plecu pie pleca viņi saviem spēkiem attīsta savu uzņēmumu.

«Biznesa ideja radās ļoti spontāni. Kopā ar mammu, kura savulaik bija profesionāla šuvēja, aizbraucām uz auduma veikalu, vēlējāmies uzšūt kādas smukumlietiņas meitiņai. Rezultātā no veikala atbraucām gan ar audumiem, gan ar hobija klases šujmašīnu, lai gan pašām mums mājās jau bija padomju laika «taisnās vīles» šujmašīna. Tā tapa pirmās lietiņas pašu meitiņai, vēlāk nolēmu tās arī nobildēt un parādīt citiem savos facebook un instagram kontos. Uzreiz radās pieprasījums, un nekas cits neatlika kā kopā ar mammu censties to apmierināt. Pavisam drīz jau attapāmies – pieprasījums ir tik liels, ka jau jādomā kaut kas nopietnāks, jāiegādājas profesionāla tehnika un jāpiesaista papildu darba rokas. Patlaban kopā ar mammu ik dienas drēbes šuj vēl divas darbinieces,» stāsta Wuf Kids idejas autore Madara. Viņa atzīst, ka biznesu sāka, jūtu vadīta, neizpētot tirgus situāciju, nerakstot biznesa plānu. Tagad gan viņa jau apzinājusi vietējos ražotājus un to veikumu vērtē kā kvalitatīvu.

Latviešu radītā filma «Mammu es tevi mīlu» patlaban jau izrādīta vairāk nekā 70 festivālos, ir noslēgti veiksmīgi darījumi Āzijā par kino un DVD izplatīšanu, patlaban notiek pārrunas arī par lielāku televīzijas darījumu, stāstīja studijas Tasse Film producente Alise Ģelze.

«Mammu, es tevi mīlu» pasaulē soļus sper, sadarbojoties ar New Europe Film Sales.

Liela nozīme veiksmīgai sadarbībai ir personīgiem kontaktiem, kas rodas dažādos pasākumos un vietās, kur pulcējas nozares profesionāļi. «Kannas ir ikgadēja tikšanās vieta ar nozares kolēģiem un vienlaikus atskaites punkts – gan uz mūsu studijas paveikto, gan manas paaudzes kolēģu šajā laikā sasniegto,» stāsta studijas Tasse Film producente Alise Ģelze.

Viņa pirmo reizi Kannu tirgū piedalījās 2008. gadā jauno producentu seminārā «Producers on the Move». Producente norāda, ka tas ir bijis sākums profesionālo kontaktu veidošanai. Tieši šādā un līdzīgos semināros iegūtie kontakti bijuši noturīgākie un rezultatīvākie.

Noslēgusies Eiropas Padomes fonda Eurimages kārtējā sesija, kurā EUR 150 000 atbalstu saņēmusi Jāņa Norda spēlfilma Ar putām uz lūpām, kas ar Nacionālā Kino centra atbalstu top studijā Tasse Film, informēja Kristīne Matīsa, Nacionālā Kino centra vecākā referente.

Filmas uzņemšana sākusies 2016. gada februārī, pirmizrāde gaidāma 2017. gadā, galvenajās lomās – Vilis Daudziņš un Ieva Puķe.

Eiropas Padomes fonds Eurimages finansiāli atbalsta filmu projektus, kas top kā kopražojumi starp vairākām Eiropas valstīm, konkursa kārtībā projekti tiek izskatīti četras reizes gadā. Šobrīd fondā apvienojušās 37 dalībvalstis, Latvija tām pievienojās 2001. gadā. Kopš tā laika fondā Eurimages finansējumu izcīnījušas sešas ar Latvijas dalību veidotas pilnmetrāžas spēlfilmas (piemēram, Modris 2012. gadā un Jāņu nakts 2005. gadā), četras pilnmetrāžas animācijas filmas (starp tām Lote no Izgudrotāju ciema un Trīs musketieri, abas atbalstītas 2004. gadā), viena dokumentālā filma (Friči un blondīnes, atbalstīta 2007. gadā). Latvijas pārstāvis fondā Eurimages ir Nacionālā Kino centra vadītājas vietnieks Uldis Dimiševskis.

Pēc vairākiem gadiem Anglijā un ASV Zane Gusta izvēlējusies Latvijas laukus un attīsta ģimenes uzņēmumu , ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

No darba ārzemēs Z. Gusta pierunājusi atgriezties arī savu mammu Gintu Timbru, un abas radījušas zīmolu Lavandertoys – lina auduma dzīvnieciņus, kas pildīti ar lavandas ziediem. Trīs mēnešu laikā jancīgie, smaržīgie zvēriņi iekārtojušies vairāku Latvijas veikaliņu un salonu plauktos, tiem ir sekotāju pulciņš sociālajos tīklos un pat pirmie vairumpircēji. Taču Zanei galvā jau rosās jaunas idejas par daudzveidīgu lavandu saimniecību.

Atgriežas mājās

«Es ļoti agri kļuvu pieaugusi, jo mamma aizbrauca strādāt uz ārzemēm,» saka Z. Gusta. Viņa mācījusies Bulduru dārzkopības vidusskolā, taču nav pabeigusi, jo 17 gadu vecumā aizbrauca uz Angliju strādāt. Vidusskola pabeigta tālmācībā, pēc tam sekoja tūrisma vadības studijas Londonas koledžā. Aptuveni divus gadus viņa nodzīvojusi ASV, Maiami, kur strādājusi grīdas segumu tirdzniecības salonā. «Kad atgriezos Latvijā, mani daudzi nesaprata. Jā, Maiami ir daudz saules, laba alga, arī draugi… Taču es pat lāgā nevarēju sazvanīties ar mammu un tēti, jo man bija nakts, kad viņiem – diena. Tur draugi nesaprot jēdzienu – zelta rudens, kas ir tik izteiksmīgs Latvijā,» lēmumu atgriezties mājās pamato Zane. Jau Londonā viņai nav paticis, ka ceļā uz koledžu jāpavada pusotra stunda turp un tikpat – atpakaļ. Tie visi bija iemesli, lai atgrieztos. Sākumā bijis darbs kādā tūrisma aģentūrā, taču apnicis strādāt citiem. Pirms diviem gadiem kopā ar vīru pārvācās uz laukiem netālu no Liepājas. Pašu spēkiem izremontēja telpas dzīvnieku viesnīcai. Reģistrēja mazkapitāla sabiedrību Zoovilla. «Tas ir tikai hobijs, jo dzīvnieku viesnīcā nav tik daudz, lai to sauktu par biznesu,» viņa atzīst.

Pabeigts darbs pie režisora Jāņa Norda jaunās spēlfilmas Ar putām uz lūpām, kas no šā gada 10. novembra būs skatāma Latvijas kinoteātros. Filmas galveno lomu atveidotāji ir aktieri – Vilis Daudziņš un Ieva Puķe, bet radošā kolektīva kodolu veido komanda, kas strādājusi pie filmas Mammu, es Tevi mīlu.

Ar putām uz lūpām ir attiecību trilleris. Tas stāsta par aktiera Viļa Daudziņa atveidoto Didzi - bijušo policistu un kaujas suņu treneri, kurš dažu dienu laikā nonāk neapskaužamā situācijā. Viņš tur aizdomās sievu (aktrise – Ieva Puķe) par neuzticību, kamēr viņa mīļotie suņi inficējas ar kādu bīstamu slimību.

Līdzās labi zināmiem un pieredzējušiem aktieriem, kino debijā sevi piesaka arī jaunā Nacionālā teātra zvaigzne Raimonds Celms.

«Sabiedrībā par mīlu un attiecībām nereti tiek runāts caur rozā brillēm. Taču manā jaunajā filmā Ar Putām un Lūpām mīla un trakums iet roku rokā. Filma sniegs skatītājiem aizraujošu un neparedzamu notikumu virpuli, kurā varoņi, nonākuši mīlas krustcelēs, nereti uzvedas tā, kā saka par trakiem suņiem – «ar putām uz lūpām»,» tā par filmu stāsta režisors Jānis Nords.

Šogad apritēs pieci gadi, kopš Kristīne Baranovska kļuva par Kalvenes kafejnīcas un viesnīcas «Spāres» īpašnieci. Viņas vadītā kafejnīca ne tikai kļuvusi populāra vietējo iedzīvotāju, garāmbraucēju un tūristu vidū, ēdināšanas pakalpojumi pieprasīti arī izbraukumos, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

K. Baranovska par kalvenieci sevi sauc 18 gadus, kad uz Kalveni pārcēlās no Gramzdas. «Nebiju vietējā, bet te ātri visus pieņem,» dzīvesvietu raksturo K. Baranovska. Pēc Kalvenes pamatskolas beigšanas mācījusies par reklāmas speciālisti, tad apguvusi transporta loģistikas zinības, vēl pēc tam izmācījusies par ekonomisti. Pilnīgi ar ēdināšanu nesaistītas jomas, taču tas viss noder uzņēmuma sadzīves organizēšanā. «Pa vasarām Kalvenē vienmēr atradu darbu, lai nopelnītu. Vienu gadu vasarā tiku pastrādāt šajā pašā kafejnīcā, kura tolaik piederēja Ilzei Jansonei, ar ko man bija labi kontakti saglabājušies vēl ilgi pēc tam. Kad mācījos, gāju praksē, man bija Liepājas posms. Arī pēc tās vasaras atgriezos pilsētā, kur pēc mācībām strādāju algotu darbu. Taču, kad mana meitiņa paaugās, sapratu, ka negribu vairs kādam citam naudu pelnīt, bet pati būt sev noteicēja. Atcerējos, ka Ilze jau agrāk man piedāvāja, vai negribu palikt šeit uz vietas par galveno, jo viņai lielākā daļa kolektīva brauca no Liepājas. Pēc gadiem sazinājāmies, un tā arī pārņēmu, vienojoties par sadarbību ilgtermiņā,» nonākšanu uzņēmējdarbības vidē atminas K. Baranovska, kurai tobrīd bija 23 gadi.

Režisora Jāņa Norda spēlfilma Mammu, es tevi mīlu (2013) atzīta par Eiropas labāko bērnu filmu 2014. gadā. Eiropas Bērnu filmu asociācijas (ECFA) piešķirto balvu filmas producente Alise Ģelze saņēma šonedēļ, Berlīnes kinofestivāla ietvaros rīkotā ceremonijā, informēja Kristīne Matīsa, Nacionālā Kino centra pārstāve.

Eiropas Bērnu filmu asociācija (European Children’s Film Association) šādu balvu piešķir jau ceturto gadu – visa gada laikā ECFA žūrija strādā deviņos dažādos bērnu filmu festivālos dažādās Eiropas valstīs, katrā no šiem festivāliem izvēloties vienu filmu savam nomināciju sarakstam. Gada beigās par žūrijas izveidotā saraksta filmām balso vairāk nekā 80 asociācijas biedri, nosakot gada labāko bērnu filmu. Balvas pasniegšana notiek Berlīnes starptautiskā kinofestivāla laikā.

Eiropas Bērnu filmu asociācija ir dibināta 1988. gadā un šobrīd tajā ietilpst vairāk nekā 80 biedru no 30 valstīm Eiropā un ārpus tās. Asociācija apvieno profesionāļus un organizācijas, kas strādā, veidojot filmas bērniem un jaunatnei.

Bijusī Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Bļodniece kopā ar mammu Parīzē noskatītu ideju īstenojušas Mārupē.

Viņas izveidojušas kopīgu ziedu veikalu.

B.Bļodniece stāsta, ka vairākus gadus gan pati, gan viņas mamma saviem dārziem pasūtījušas puķu stādus un katru pavasari pārvērtušas mājas par dendrārijiem - visas palodzes un stūri bija pilni ar stādiem.

"Pēdējais gads mums abām bija pārdomu laiks. No dzīves aizgāja mans tētis, mamma palika viena, bet vēl ne vecumā, kad būtu jādodas pensijā, vienlaikus man piedzima vēl viena meitiņa, kas nozīmēja, ka esmu mājās ar viņu. Viss tas kopā deva mums iespēju un vienlaikus radīja nepieciešamību pārdomāt nerealizētas ieceres. Atminējāmies, kādu sajūsmu mums radīja ceļojumā uz Parīzi ieraudzītais pavisam necilais ziedu veikaliņš netālu no Sēnas krasta. Tas bija lielā, baltā teltī paslēpies starp kokiem, no malas vispār nepateiktu, ka iekšā ziedu paradīze - ziedi tikai podos, visdažādākie - sākot no orhidejām un beidzot ar neredzētiem dabas brīnumiem," stāsta B.Bļodniece.

Stradu pagasta piemājas saimniecībā Pakalnieši jau vairākus gadus tiek ražots Pakalniešu siers.

Kopš 2012. gada Ineta Dambrova piedāvā dažādus sierus, siera bumbas un sviestu ar kaņepēm. Recepte ģimenē ir nodota no paaudzes paaudzē. Kādreiz piens tika iegūts no pašu saimniecības govīm, bet šobrīd tas tiek ņemts no viņas brāļa lielfermas. «Kādreiz siers tika siets savām vajadzībām, tad ar to padalījāmies, piedāvājot draugiem, kaimiņiem un radiniekiem. Tagad mums jau ir vesela ražotne, kurai šogad nosvinējām sešu gadu jubileju. Viss dzīvē mainās, esmu no tiem cilvēkiem, kuri visur cenšas saskatīt tikai to labāko, tāpēc nebēdājos, ka gotiņu mums vairs nav. Tagad esam reģistrējušies kā piena pircēji un sierus ražojam tikai no iepirkta piena,» skaidro I. Dambrova.

Jānis Rutmanis ilgāk nekā dekādi strādā Holivudā kopā ar pasaulē atzītiem aktieriem un režisoriem; brīvajā laikā viņš dzied latviešu vīru korī.

Pēc vidusskolas beigšanas Jānis 90. gadu sākumā aizbrauca uz ASV. Viņam tobrīd bija tikai 18 gadu. ASV paguvis gan strādāt celtniecībā, «ceļot Čikāgu», gan mācīties psiholoģiju un tieslietas, kamēr nonācis līdz tam, kas pašu patiešām interesē – pasaules kino.

Ceļš līdz Holivudai

«Draugs, kas kā skaņu inženieris bija beidzis Kolumbijas TV un kino skolu, ieteica tajā iestāties arī man. Sazinājos ar šo skolu, kur tieši tobrīd bija atvērto durvju diena. Tālākais ceļš bija likumsakarīgs – pirmās studentu filmas ar draugu piedalīšanos, sanāca interesanti,» pirmā skolotāja atziņas atceras Jānis. Savukārt pirmais profesionālais darbs, pie kā strādājis, bijusi filma Rocky and Bullwinkle ar Roberta de Niro piedalīšanos.

Latvijas zīmola BeeKid drēbītes nēsā ne vien pašmāju bērni, bet arī ķipari Nīderlandē, Vācijā, Lielbritānijā un Krievijā; drīzumā tās būs pieejamas arī ASV .

Aptuveni gadu BeeKid apģērbus vairs neražo Latvijā, bet gan Lietuvā, jo vietējie ražotāji neesot spējuši nodrošināt pietiekamus apjomus, kavēti piegādes termiņi un bijis samērā augsts brāķa procents. «Esmu izbraukājusi visu Baltiju un Lietuvas ražotāji mani ir pārsteiguši ar kvalitāti, korektumu, laicīgiem termiņiem, komunikāciju. Teikšu godīgi, man ļoti žēl, ka neražojam Latvijā. Taču tas vienkārši nav iespējams. Es diemžēl nonācu pie secinājuma, ka nav vērts ražot Latvijā, jo tad neviens vietējais un arī ārzemēs to nevar nopirkt. Tas man ļoti apgrūtināja dzīvi, biznesa veidošanu un apjoma kāpināšanu,» stāsta Renāte Zandersone, SIA Bee- Kid īpašniece.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Exigen Services Latvia ģenerāldirektors Ivars Puksts. «Uzskatu, ka esam pirmais (jeb «pionieris») privātais datorprogrammēšanas pakalpojumu sniedzējs Latvijā, kura pirmsākumi meklējami jau 1989.gadā, kad tika nodibināts kooperatīvs Biržas sabiedrība, vēlāk, mainoties īpašniekiem, pārtopot par a/s Softwarehouse Rīga, a/s DATI un a/s Exigen Services Latvia. Kā pirmie Latvijā 1990.gadā sākām eksportēt IT sistēmu izstrādes pakalpojumus, iegūstot Vācijas Brēmenes pavalsts pašvaldības pasūtījumu brīvās profesijas pārstāvju sociālās apdrošināšanas sistēmas izstrādei. Savus pakalpojumus esam snieguši klientiem gandrīz visos kontinentos. Vienīgi Antarktīda ir mūsu «neieņemtais» kontinents,» stāsta I. Puksts.

Atvērts vēl viens kafijas namiņš «Kurts coffee» - tagad kafija tiek piedāvāta ne tikai Krišjāņa Barona ielā, bet arī skaistumkopšanas salonā «Auch» Cēsu ielā, kur strādā Kurta mamma Ketija Karlsone.

Kafijas namiņš «Kurts coffee» ir ģimenes bizness, kuru izveidoja Ketija un Ēriks Karlsoni. Kafijas namiņa mērķis ir ziedot tā peļņu sešus gadus vecajam Kurtam - puisēnam ar īpašām vajadzībām, jo viņš nestaigā, nerunā, bet mācās noturēt rokās priekšmetus.

«Būtu muļķīgi neizmantot vietu un neatvērt Kurta kafijas namiņu tuvāk sev. Kā jebkurā salonā, arī šeit klientiem nepieciešams piedāvāt kafiju un kāpēc, lai tā nebūtu «Kurts coffee»,» stāsta K. Karlsone, kura salonā strādā par skaistumkopšanas speciālisti.

Viņa atklāj, ka kafijas namiņam Krišjāņa Barona ielā radušās problēmas ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD). «Viņiem nepatīk, ka mums ir izņemta atļauja, kas paredzēta izbraukuma tirdzniecībai. Kafijas namiņš ir pārnēsājams, bet teorētiski mēs tur strādājam visu laiku. PVD vēlas, lai tā būtu kā stacionāri piedeklarēta vieta,» stāsta K.Karlsone.

Meklējot veidus, kā palīdzēt mazulim, kurš mokās ar vēdergraizēm, Ivetai Šaicānei radās doma par pretkoliku jostiņu un citu sildošu produktu izstrādi

Pret sāpēm mammas cīnās dažādos veidos – izmanto ārstnieciskus pilienus, arī ideja par sildelementu likšanu bērnam uz puncīša, kad viņam ir kolikas, nav nekas jauns. «Palasot forumus, atrodami dažādi ieteikumi – likt uz vēdera ar gludekli sasildītus autiņus, linsēklu maisiņus utt.,» saka Iveta Šaicāne, SIA My Ferty (zīmols Nature for Baby) īpašniece. Iveta saka, ka viņas jostiņas ir viens no variantiem, kā mēģināt cīnīties ar zīdaiņu vēdersāpēm. Vaicāta, vai nosaukums «pretkoliku jostiņa» nav pārāk daudz apsološs, viņa teic, ka centusies to veidot aprakstošu. «Es tikai esmu pielāgojusi vienu no metodēm,» viņa saka. Pirms šā produkta izmantošanas Iveta jebkurā gadījumā iesaka konsultēties ar ģimenes ārstu, jo mazuļiem mēdz būt problēmas, kuras nevar risināt ar sildīšanu.

Sievietes, kuras prot prasmīgi lietot tehnoloģijas, palīdz mazināt vīriešu skaita pārsvaru darba tirgū, liecina starptautiskā IT uzņēmuma Accenture veikts pētījums

Accenture globālā pētījumā Accenture Digital Fluency Model skaidroti veidi, kā digitālā pratība varētu palīdzēt risināt sieviešu nevienlīdzības jautājumu. Kopumā aptaujāti gandrīz 5000 respondenti 31 valstī. Pētījuma dalībnieki atbildēja uz jautājumiem par digitālo ierīču pieejamību, tostarp viedtālruņiem un viedajām ierīcēm, to lietošanas ieradumiem, kā arī digitālo risinājumu, piemēram, tiešsaistes kursu izmantošanu darbam un mācībām. Tāpat ņemti vērā konkrēto valstu statistikas dati par interneta lietojumu, izglītību, nodarbinātību, algām un sieviešu skaitu vadības pozīcijās. Pētījums apliecina, ka digitālā pratība jebkurā sieviešu karjeras posmā kalpo kā katalizators – tas nozīmīgi ietekmē gan izglītību, gan nodarbinātību.

Sociālās jomas aktīviste Tatjana Tarasova Liepājā plāno attīstīt sociālo uzņēmumu, atverot īpašu kafijas kiosku Youth Cafe

Nelielais kiosks Rīgas ielā blakus Liepājas dzelzceļa stacijai ir savests kārtībā, apmēbelēts un ir apmācīti arī pirmie darbinieki, vēl atlicis tikai sagaidīt aprīkojumu, lai kafijas tirgotava liepājniekiem varētu sākt piedāvāt karsto dzērienu. Tatjana cer, ka pēc skata necilais kiosks sniegs lielu ieguldījumu to Liepājas jauniešu dzīvē, kuriem grūti atsperties darba tirgū bez pirmās darba pieredzes.

Būtisks ieraksts CV

Tirgojot kafiju, uzkodas un suvenīrus, jaunieši iegūs praktiskās iemaņas un tik svarīgo ierakstu CV par pirmo darba pieredzi. Jauniešiem būs iespēja kioskā darboties no mācībām brīvajā laikā, strādāt šeit varēs arī jaunās māmiņas, kurām vēl nav darba pieredzes vai nav, kur atgriezties pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Kiosks kā sociālā biznesa projekts darbosies līdzās jauniešu centram House of Hope. Abi projekti ir saistīti arī gluži fiziski, jo kiosks atrodas blakus vēsturiskajai ēkai, kur tagad apmeties no Karostas pārceltais jauniešu centrs – ēkas iekārtošana pabeigta tikai pērn novembrī. Jau desmit jauniešu izgājuši apmācības, lai spētu darboties ar kases aparātu, tāpēc Tatjana ir gatava drīzumā dot starta šāvienu kafijas kioska atvēršanai. Viņa ar šo projektu vēlas aizpildīt robu jauniešu nodarbinātības ceļā – bez pirmās pieredzes vai rekomendācijām atrast darbu ir sarežģīti, viņa vērtē no jauniešu stāstītā. Ar jauniešiem Tatjana sarunājas bieži, tā ir viņas ikdiena jau vairākus gadus, kopš caur dziļi personīgu pieredzi Tatjana izveidoja jauniešu centru Karosta Kids.

«Līdz šim lielāko daļu naudas piešķīra jumta organizācija SOS Kinderdorf International. Taču, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, mūs vairs neuzskata par trešās pasaules valsti, un asociācijas vadība noteikusi, ka abiem Latvijas ciematiem līdz 2020. gadam jākļūst pašfinansētiem. Būs vajadzīga diezgan liela naudas summa, tāpēc lūgsim lielāku maksu pašvaldībām, kuru bērni dzīvo pie mums. Pašreiz to maksājumi nenosedz pat pusi no kopējām izmaksām. Tāpat esam sākuši ziedojumu vākšanas kampaņu Neviens nav vainīgs, bet bērns bez ģimenes nav laimīgs un ceram uz sabiedrības atbalstu,» laikrakstam Diena stāsta 74 bērnu aizbildnis, Īslīces SOS bērnu ciemata direktors Gatis Matuļēvičs.

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka SOS bērnu ciematos cilvēku ne tikai izaudzina, bet arī gādā par viņa karjeru, piedāvājot iespēju izglītoties augstskolā: «Primāri jāmēģina tikt budžeta grupā - ja nevar, tad papildus ikdienas izdevumiem sedzam arī studiju maksu, taču ar ļoti stingriem noteikumiem - vidējai atzīmei jābūt virs sešām ballēm, nedrīkst būt parādu un nedrīkst ņemt akadēmisko gadu. Ar jaunieti pirms studijām noslēdzam līgumu, un, ja viņš nepabeidz augstskolu un nenoliek man uz galda diplomu, visa nauda asociācijai jāatdod,» saka G. Matuļēvičs.

Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka daudzi no ciemata izaugušie devušies peļņā uz ārzemēm, taču daudziem tas netraucējot uzturēt saikni ar «mammu», svētku reizēs atbraukt ciemos. Jaunieši nezaudējot arī savstarpējās saiknes - vairāki šobrīd kopīgi īrējot dzīvokļus. Gatis ir informēts par katra jaunieša dzīvi - šajā ziņā viņam palīdz sociālais pedagogs.

Apvienojot mātes un meitas radošo lidojumu un spējas, radīts interjera un aksesuāru zīmols Puffy Decor

Zīmols izveidots 2016. gada rudenī, tas aptver gan dažādus mājas iekārtošanas elementus, piemēram, segas, pledus, grozus, paklājiņus, gan ziemai atbilstošus aksesuārus pieaugušajiem un bērniem – garās šalles, apaļšalles un cepures. Produktu pagatavošanai tiek izmantoti dabīgās merīnvilnas pavedieni.

Merino aitas vilnas tirgus vidējā cena ir 50 eiro par kilogramu. Vienam vidēji lielam pledam nepieciešami četri kilogrami, un preces cenu palielina arī ieguldītais roku darbs. «Pagaidām cilvēki Latvijā nespēj aptvert, kādēļ produkts maksā tik, cik tas maksā, tāpēc mūsu mērķis ir vietējos cilvēkus izglītot par šī materiāla izcelsmi, labajām īpašībām. Tikai izprotot tās, būs iespējams saprast materiāla pievienoto vērtību,» teic Jana.

No meitu un mammu kleitu komplektu kolekcijas apģērbu zīmols Linden Leaf pārorientējas uz sieviešu kleitām un atver otru veikalu Vecrīgā.

Otru veikalu apģērbu zīmola Linden Leaf radītāja Sanda Liepiņa-Liepa izlēma izveidot tūristu dēļ, kuri Vecrīgā ir sastopami biežāk nekā K. Valdemāra ielas tālākajā centra pusē. «Jau divus gadus piedalos Kalnciema ielas tirdziņā un tur sastopu daudz tūristu. Esmu sapratusi, ka arī viņiem patīk manas kleitas un dāmas no citām valstīm ir gatavas tās pirkt. Manas pircējas ir aizvedušas kleitas uz Jaunzēlandi, Austrāliju, Ķīnu, Kanādu, tas nozīmē, ka man ir izdevies trāpīt dažādām gaumēm,» viņa saka.

Sanda novērojusi, ka tūristi visbiežāk izvēlas vienkāršākās kleitas un ne itāļi, ne skandināvi nav mežģīņu cienītāji. Viņa gan pieļauj, ka tas tāpēc, ka tūristi, kuri atbrauc uz Latviju, ir vienkāršāki un pauž to, arī iepērkoties.

Ņemšanās ap konfederātu «Aļošu» lieliskās Virdžīnijas pavalsts godājamajā Šarlotsvilas pilsētā ASV ir ar vēsturiskām atsaucēm, kompleksiem un emocijām tik pārbagāts pasākums, ka turienieši varētu pārfrazēt krietnos Lennenbergas ļaudis un teikt mūsējiem: sūtiet mums savu 16. martu, un mēs jums sūtīsim savu ģenerāli Robertu Lī. Tāpēc man šai komentārā nav pretenziju uz vēsturisko patiesību vai izšķiršanu, kuram tur ir vai nav taisnība. Izcelšu tikai vienu aspektu – lielu ASV kompāniju šefu atklanīšanos no sadarbības ar ASV prezidentu jeb aiziešanu no Ražotāju padomes (American Manufacturing Council) un Stratēģijas un rīcībpolitikas foruma (Strategic and Policy Forum).

Lai cik kārtās arī negruzdētu Šarlotsvilas nemieru tīrelis, šiem kompāniju vadītājiem plašā spektrā no sporta inventāra līdz IT un farmācijai ir nepatika pret Donalda Trampa pielaidīgumu attiecībā uz rasismu. Rasisms nepārprotami ir Šarlotsvilas nemieru un arī politiskā skandāla motīvu augšgalā, un tas savukārt sakņojas citā D. Trampa un acīmredzot arī viņa elektorāta ievērojamas daļas iezīmē – nepatikā pret citādo, pret svešo vispār. Tā tad pamatā arī ir lielo kompāniju šefu sāpe un nepatika pret D. Trampu, kas bija vērojama jau pirms Šarlotsvilas – rokas nost no citādības! Citādais ir mūsu biznesa sviests un maize. Un runa nav par bezjūtīgo kapitālu, kas izžmiedz sulu no etnisko minoritāšu taksistiem un aizvilina svešatnē pusplikus, bet talantīgus, programmētājus, tāpēc, piemēram, Uber un Intel nepatīk vēršanās pret imigrantiem.

Šā gada 9.martā Bārbija svinēja savu 60 gadu jubileju.

Pasaulslavenā lelle radīta 1959.gadā, un tā atspoguļota gan kā princese, gan prezidente, astronaute, zooloģe un daudzās citās vairāk nekā 200 profesijās.

«Mana Bārbijas filozofija bija vienkārša: lai, spēlējoties ar lelli, mazā meitene varētu saprast, ka var kļūt, par ko vien vēlas. Bārbija vienmēr ir uzsvērusi, ka sievietei ir izvēle,» skaidro Ruta Hendlere, Bārbijas radītāja.

Pirmā Bārbijas sērijas afroamerikāņu lelle bija Frānsija, kas radīta 1967. gadā (kolekcionāri to bieži dēvē par melno Frānsiju).

Bārbija ir bijusi pasaules vadošo modes mākslinieku mūza, un zīmolam ir bijusi sadarbība ar vairāk nekā 75 citiem starptautiskiem zīmoliem un jaunajiem dizaineriem, piemēram, Moschino, Matty Bovan, Nasir Mazhar, Roksanda Ilincic un Karl Lagerfeld.

Šomēnes, kad Rīgā ieradīsies Eiropas kino grandi, liela uzmanība ir pievērsta arī vietējam kino, pret ko valsts kļūst vēlīgāka, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filma pieaugušajiem Akmeņi manās kabatās pretendē uz Oskaru kategorijā Labākā animācijas filma, Jāņa Norda filma Mammu, es tevi mīlu turpina gūt starptautiskas atzinības, bet tās režisors nosaukts starp pirmās Izcilības balvas kultūrā laureātiem, Andra Gaujas debijas mākslas filma Izlaiduma gads sacēlusi vētru vietējo kinocienītāju vidū. Pie skatītājiem šogad nonākušas arī vairākas citas jaunas spēlfilmas, piemēram, Jura Kursieša pilnmetrāžas lente Modris, Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa Džimlai Rūdi Rallallā, Aika Karapetjana M.O.Ž., virkne dokumentālo darbu, tajā skaitā Kristas Burānes pilnmetrāžas filma Māra par režisori Māru Ķimeli, un animācijas filmu, no kurām vērienīgākā ir Latvijas, Luksemburgas, Lietuvas un Dānijas kopražojums Zelta zirgs, kura pamatā ir Raiņa luga. Pilnmetrāžas animācijas filmas režisori ir Reinis Kalnaellis un Valents Aškinis.

Līdzīgi kā visās jomās, arī saziņā šobrīd esam kļuvuši digitālāki. Tā, piemēram, pašreizējais aktīvo Facebook lietotāju skaits jau pārsniedzis 2 miljardus, Youtube izmanto vairāk nekā 1,5 miljardi lietotāju, savukārt Instagram vietnē pulcējušies nu jau 800 miljoni. Zīmolu komunikācijā šī tendence ir jāņem vērā un jāizmanto tās sniegtie ieguvumi.

Viena no jaunākajām un aktuālākajām lietām, ko šobrīd izmanto uzņēmumi, ir viedokļu līderu piesaiste. Citiem vārdiem sakot, zīmols ne tikai pats stāsta par sevi, bet uztic to darīt arī kādai sabiedrībā zināmai personībai (Instagram slavenībai, blogerim, Youtube zvaigznei u. c.), kas noteiktos informācijas kanālos spēj uzrunāt un ietekmēt lielu daļu auditorijas.

Kas jāievēro, lai viedokļa līderu jeb zīmola vēstnešu iesaiste būtu pēc iespējas efektīvāka?

Match jeb svarīgi, lai jums saskan

Pats svarīgākais un būtiskākais priekšnoteikums ir atrast personību, kas būs īstais zīmola vēstnesis. Svarīgi, lai šim cilvēkam uzņēmuma ražotā produkcija būtu nepieciešama un atbilstoša viņa dzīvesstilam un vērtībām. Ne mazāk nozīmīgi ir raudzīties, lai viņa izteiksmes veids un komunikācijas platforma būtu saskaņā ar to, ko vēlas ieraudzīt konkrētais uzņēmums. Ja uzņēmums vēlas, lai par tā produkciju tiek vairāk stāstīts un skaidrots, tad par zīmola vēstnesi jāizraugās cilvēks, kuram padodas tekstu radīšana un kura veidotajā saturā ieklausās tās sabiedrības grupas, kas uzņēmumam ir svarīgas un ko tas vēlas uzrunāt. Savukārt, ja uzņēmums vēlas kāpināt savu atpazīstamību un būt vairāk saredzēts, jāizvēlas tāds zīmola vēstnesis, kuram tuvākais un ērtākais izteiksmes veids ir attēli vai video. Tātad – uz ekopulvera izmēģināšanu aicināsim kādu vides aktīvisti-mammu, kas ar pieredzi dalīsies savā blogā, savukārt par stilīgu kafejnīcu ļausim runāt fotogrāfam-gardēdim un krāšņiem Instagram attēliem.

Liepājniece Ilze Šupstika pamet labi atalgotu darbu, lai no sirds nodotos tam, par ko kādreiz teica «nekad», radījusi bērnu apģērbu zīmolu Little lion

Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.

Ministriju pārstāvji tikai tēlo dialogu ar sociālajiem partneriem, jo, kad jāpieņem lēmumi, tad uzņēmēju paustie argumenti vairs nekrīt nekādā svarā

Neskatoties uz uzņēmēju protestiem, valdība ir atbalstījusi grozījumus likumā Par nodokļiem un nodevām, kas paredz uzņēmumu valdes locekļu personīgu materiālu atbildību par uzņēmuma nodokļu parādiem jau no nākamā gada. Par šo iniciatīvu vēl galavārds jāsaka Saeimai, tomēr jau pašlaik lielai daļai uzņēmumu vadītāju ir iemesls justies neomulīgi. Noteiktais nodokļu parādu sliek-snis – 18 tūkstoši eiro, kuru sasniedzot uzņēmumu valdes locekļiem var nākties atbildēt ar savu personīgo maku – varbūt ir liels mazajam vai mikro- uzņēmumam, bet kādam lielākam uzņēmumam, nemaz nerunājot par pavisam lielajiem, tas ir vien tāds sīkums, kas pat neietver visu to nodokļu apjomu, ko konkrētais uzņēmums viena mēneša laikā samaksā.