Valsts karogu nemainīšu    8

BMX par puišeļu dullošanos daudzus gadus uzskatījušas ne vien kaimiņu tantes, bet arī valsts, kura šī sporta veida attīstību bija atstājusi praktiski tikai entuziastu ziņā. Arī pats Māris Štrombergs tam ir klajš piemērs, jo šī sportista trasi uz zelta medaļu lielā mērā bruģējis Māra tēvs.

Šobrīd Māris Štrombergs savu karjeru veido Amerikas Savienotajās valstīs, kur viņš piedalās Nacionālās riteņbraucēju līgas un Amerikāņu Riteņbraucēju asociācijas rīkotajos čempionātos. Tādēļ nav brīnums, ka tajās retajās reizēs, kad Māris ierodas Latvijā, olimpiskais čempions kļūst par vispārējās ziņkārības objektu, slavenību, kuru daudzi ķer aiz piedurknes.

«Pēkšņā popularitāte ir diezgan smags pārbaudījums... īpaši tādam zaļam gurķim kā es,» smejas Māris. «Uzreiz pēc uzvaras Ivo Lakučs man tā arī teica — aizbraucot mājās, čalīti, tev ies traki. Un tā arī bija! Sākot ar faniem, kuri vēlējās kopīgu fotografiju, beidzot ar saviesīgiem pasākumiem, kas atņēma laiku treniņiem. Pirmajā laikā man vispār nekam neatlika laika, jo viss, kas notika — intervijas radio un televīzijā, apbalvošanas, pasākimi — notika Rīgā,» stāsta sportists. «Man gan īpaši nepatīk saviesīgie pasākumi. Visi tie klubi, zelta jaunatne...Nē, es neesmu no sportistiem, kuriem patīk zīmēties,» atzīst Māris.

Tiesa, vislielāko uzmanību Māris izpelnās ne jau Rīgā, bet dzimtajā Valmierā. «Valmierā man ir uzsaukta pica Čili picā, McDonaldā pārdevējs man ir lūdzis, lai parakstos uz tikko izsistā čeka. Nē, es nesūdzos, tas, protams, ir patīkami, taču, nogurdinoši. Pirmkārt, popularitate uzliek pienākumu. Es nevaru atļauties... piedzerties, sakauties, sašmucēties... Es gribu jaunajiem rādīt piemēru, jo zinu, ka daudzi uz mani skatās. Otrkārt, uz ielas bieži nāk klāt cilvēki, spiež roku, apsveic ar uzvaru, lūdz autogrāfu. Tādēļ, aizbraucot uz Ameriku, kur mani neviens nepazīst, es varu atpūsties. Beidzot miers un klusums!»
Jāpiebilst, ka maija sākumā tieši Valmierā tiks atklāt BMX muzejs, kurā būs apskatama Artūra Matisona, Ivo Lakuča un Māra Štromberga trofejas, tostarp olimpiskā zelta medaļa un divritenis, kas to palīdzējis iegūt.

Ar entuziasmu par maz
Martā Māris nosvinēja savu 22. dzimšanas dienu. Lai gan lielākā dzīves daļa — 16 gadi — veltīti divritenim, Māris neuzskata, ka sports viņam būtu laupījis bērnību. «Kad vecāki savus bērnus ved sportot, viņi protams vēlas, lai tiktu sasniegti vislabākie rezultāti. Dažkārt esmu redzējis, kad pēc sacensībām, kurās mazais kaut ko nav izdarījis kā nākas, vecāki pie finiša viņu strostē. Tā nav pareizi! Galvenais —, lai pašam bērnam patiktu. It īpaši pirmajos gados. Man, piemēram, ļoti patika,» smaida Māris. «Bērnībā diezgan veiksmīgi trenējos arī basketbolā, taču mana izvēle bija BMX,» saka sportists, uzsverot — viņš ir «par» individuālajiem sporta veidiem. «Protams, komandu sporta veids ir vieglāks: ja neiet tev, ies citam un kopumā komanda nebūs zaudētāja.

Taču šāda attieksme sportistu izlaiž, mazina gribasspēku un cīņas sparu. Negribu būt sliktais, bet teiksim godīgi...hokejs tas ir augstākais, kas mums ir. Basketbolā? Nu, nav to rezultātu. Futbolā? Graujoši. Taču tas viss prasa milzīgus ieguldījumus, milzīgas kontraktu summas. Domāju, ka Latvijai jāatīsta individuālie sporta veidi, kuros startē lieli fanātiķi,» klāsta olimpiskais čempions. «Tiesa, altruistu laiks ir beidzies,» lietišķi piebilst Māris. «Ja Latvijā nekas nemainīsies, BMX nav nākotnes. Var jau teikt, ka es, vai Ivo Lakučs ir klajš piemērs tam, ka arī ar pliku entuziasmu var tālu tikt, taču nauda, kas BMX attīstībā tiek ieguldīta citās pasaules valstīs, nav salīdzināma ar Latvijas situāciju. Un bez naudas mēs vairs ilgi nespēsim konkurēt.» Tieši tādēļ, lai pievērsu valsts un privātā kapitāla uzmanību BMX finansēšanas problēmām, tikko nodibināta arī Māra Štronberga aģentūra, kas centīšoties popularizēt sporta veidu un meklēt naudu jauno sportistu atbalstam.

Pašiem savs muzejs
Iespējams, daudziem varētu šķist, ka startējot ASV, Mārī ir mazinājiem patriotisms, taču sportists apgalvo pretējo: «Visās sacensībās manam vārdam līdzās ir arī Latvijas vārds. Es popularizēju Latviju par kuras eksistenci daudzi amerikāņi pat nezina. Turklāt tā ir forša sajūta, kad latvietis ar labiem panākumiem startē valstī, kas ir BMX dzimtene,» smaida sportists. Un, ja Mārim piedāvātu nomainīt pavalstniecību, pārcelties uz dzīvi ASV? «Šobrīd saku — es valsts karogu nemainīšu!,» prāto Māris. «Protams, viss atkarīgs no piedāvātās naudas. Ja tie būtu astronomiski cipari, es sāktu domāt. Taču es neesmu gatavs mainīt pilsonību, esmu latvietis un tāds arī palukšu,» saka sportists.