Šobrīd daudz tiek diskutēts par to, kādām jābūt lielo valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību augstākā līmeņa vadītāju algām. Manuprāt, tām jābūt konkurētspējīgām tirgū – ne mazākām par lielu privāto uzņēmumu vadītāju algām, kas ir ap sešiem tūkstošiem latu mēnesī.
Lielajām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām apgrozījums ir daudzi miljoni latu gadā. Nevar būt tā, ka valsts kapitālsabiedrības vadītājam, neraugoties uz to, ka uzņēmums ir liels un atbildība ir milzīga, alga ir zema tikai tāpēc, ka viņš strādā valstij piederošā uzņēmumā.
Šķiet, ka sabiedrība uzskata, ka, strādājot valstij piederošā uzņēmumā, vadītājiem ir mazāk darba nekā vadot privātu uzņēmumu. Tomēr mainās tikai tas, kam vadītājs atskaitās par darba rezultātiem un kāda ir īpašnieku vīzija par uzņēmumu, kas vadītājam jārealizē, bet pēc būtības uzņēmuma vadīšana neatšķiras.
Viens no piemēriem – sabiedrībā daudz apspriestā a/s Air Baltic vadītāja Bertolda Flika alga. Manuprāt, tā ir pilnīgi adekvāta viņa veikumam. Lidmašīnas piloti saņem vairākus tūkstošus latu lielu algu. Vai tad uzņēmuma, kurā viņi strādā, vadītājam ir jāsaņem divreiz vai trīsreiz mazāka algu nekā darbiniekiem? Air Baltic ir starptautiska mēroga uzņēmums, kas konkurē pasaulē, un tur strādājošais darbaspēks ir mobils. To nevar salīdzināt ne ar vienu Latvijā strādājošu uzņēmumu. Savukārt, salīdzinot ar līdzīgām lidkompānijām Eiropā, uzņēmuma vadītāja alga ir pat neadekvāti maza.
Arī citas valsts un pašvaldību akciju sabiedrības lielākā vai mazākā mērā konkurē starptautiskā līmenī. Piemēram, a/s Latvijas Valsts meži arī darbojas starptautiskajā tirgū. Viņu koksne tiek eksportēta. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir jākonkurē ārējā tirgū, un uzņēmums ir jāsakārto tā, lai tas ir peļņu nesošs.
Ja mēs liedzam lielo uzņēmumu vadītājiem oficiāli saņemt algu, kas ir atbilstoša un taisnīga attiecībā pret viņu padarīto darbu, tad pastāv risks, ka viņi atradīs veidus, kā nopelnīt neoficiāli. Un, iespējams, nopelnīs daudz vairāk. Iznāk, ka, no vienas puses, mēs cīnāmies pret korupciju, bet tanī pašā laikā to veicinām. Mēs it kā netieši šiem vadītājiem pasakām: «Mēs tev maksāsim mazāk, nekā tu patiesībā esi pelnījis, jo tu jau, visticamāk, tāpat saņem kabatā!» Tas ir gan aizvainojoši, gan pazemojoši.
Algas apmērs ir jānosaka pēc tā, cik konkrētais cilvēks reāli nopelna uzņēmumam. Jo darbiniekam ir augstāks amats, jo viņam ir lielākas iespējas uzņēmumam nopelnīt daudz vairāk nekā ierindas darbiniekam vai arī nest daudz lielākus zaudējumus gadījumā, ja viņa darbs nav līmenī. Uzņēmumos, kam ir vairāku miljonu apgrozījums un vairāku miljonu peļņa, augstākā līmeņa darbinieki ar savu darbu uzņēmuma kasē ienes miljonus.
Sabiedrība uz lielajām algām neskatās no īpašnieka viedokļa, bet gan no skauģa pozīcijas – «viņam ir vairāk nekā man». Internetā varam lasīt tādus tekstus: «Es par 500 latiem iešu vadīšu Latvenergo.» Ja tu par 500 latiem vadīsi šādu uzņēmumu, tad cik saņems tie cilvēki, kas strādās tavā pakļautībā? Tas nozīmē, ka tavā komandā būs cilvēki, kas strādās par 480 un 470 latiem, un daudz mazākām algām. Visticamāk, ka par tādu algu nebūs ar mieru strādāt pat savas profesionālās prasmes adekvāti vērtējošs un sevi cienošs augstākās vai vidējās kvalifikācijas elektriķis. Profesionāļi apzinās savu vērtību un arī vēlas saņemt taisnīgu un labu algu. Tās ir tukšas un demagoģiskas frāzes par liela uzņēmuma vadīšanu par 500 latiem.
Kādam no malas varbūt izskatās, ka vadītājs jau neko nedara, tikai runājas. Taču vadītājam ir jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi, jāuzņemas milzīga atbildība. Tas ir smags darbs – nepārtraukti notiek sarunas un pārrunas, uzņēmuma interešu lobēšana, tiek panāktas un slēgtas svarīgas vienošanās.
Ja vadītāji nejutīsies novērtēti un vajadzīgi, tad viņi vai nu meklēs un atradīs darbu privātās struktūrās, vai arī meklēs citus ienākumu gūšanas veidus. Līdzīgi, kā notika ar teātru vadītājiem, kuri viens otram pārdeva konsultācijas, lai nopelnītu tik, cik viņiem pienāktos. Valdes priekšsēdētājam nav aizliegts saņemt konsultācijas no malas. Atrast ceļus, kā saņemt papildus, – tā nav problēma.
