Sācis savu karjeru kā sportists, turpinājis kā komjaunatnes līderis, iekšlietu sistēmas darbinieks un politiķis, nu jau vairākus gadus kādreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers ir pievērsies vienīgi uzņēmējdarbībai. Turklāt ārpus Latvijas, jo šeit viņu valsts līmenī ne pārāk mīlot.
Arī pats pret šeit notiekošajiem procesiem Čevers savos izteikumos nav īpaši saudzīgs – uzņēmēji ir pusdepresīvā stāvoklī, lats ticis nepareizi novērtēts, analītiķi, kas nav spējīgi domāt, bet mūsu ceļi… Tie ved uz nekurieni.
Kādu jūs redzat pašreizējo politekonomisko situāciju Latvijā?
Tā ir pietiekami smaga, runājot gan par politiku, gan par ekonomiku. Faktiski šī ir ceturtā reize Latvijas neatkarības pastāvēšanas vēsturē, kad mēs saskaramies ar krīzi. Pirmā bija deviņdesmito gadu sākumā, otrā – 1995. gadā, kad norisinājās banku krīze, trešā – 1998. gadā, saistībā ar notikumiem Krievijā, ceturtā – esošā, kas ir un vēl būs lielākā no visām.
Vieni šobrīd apgalvo, ka pie pašreizējās situācijas vainojama esot teju negaidītā globālā ekonomiskā krīze, otri – ka iepriekšējos gados nemākulīgi saimniekojusi Latvijas valdība. Cik lielā mērā, jūsuprāt, varēja prognozēt to, kas notiek pašreiz?
Tā patiešām ir globāla krīze, kas agri vai vēlu būtu notikusi, un ļoti daudzi pasaules ekonomisti to ir prognozējuši ar precizitāti līdz pat mēnesim. Stimulējot ekonomikas attīstību, aizmirstot par ražošanas sfēru, liels uzsvars tika likts uz tā sauktajām biržu spekulācijām, kur, palielinoties relatīvai naudas masai, nebija radīta pievienotā vērtība, un šis burbulis plīsa. Tas varēja notikt pirms diviem gadiem, vai arī pat pirms Irākas kara. Taču tas notika tagad – šā gada septembrī ASV, kur tas arī bija uzaudzēts. Tikai naivajiem, no analīzes attāliem cilvēkiem neradās jautājumi par to, vai šī krīze skars arī Latviju. Vai tad kāds varēja iedomāties, ka Eiropas finansisti nestrādā ar vēlmi nopelnīt ātro naudu, dolārus? Protams, viņi to darīja. Varbūt daudzos gadījumos tas nenotika «pa tiešo», bet gan caur ofšorkompānijām. Automātiski bija skaidrs, ka milzīgās finansiālās problēmas pārvietosies no Amerikas uz visu pasauli kā cunami vilnis. Un te rodas nākamais jautājums – vai tad Latvija nevarēja to prognozēt?!
Tiek lēsts, ka pašreiz tieši Latvija ir vienā no vissliktākajām situācijām…
Ir jāmēģina atrast saknes tam, kāpēc tā ir noticis. Mums bija viena no visstraujākajiem ekonomiskas kāpumiem, kas bija saistīts ar kokmateriālu, celtniecības, nekustamo īpašumu jomu utt. Jau sākot no neatkarības gadiem, cilvēkos tika ieaudzināta viena tēze – mēs būsim pakalpojumu sniedzēji. Šī tēze ir tik ļoti sadūmojusi prātus visiem – gan jauniešiem, gan pensionāriem, ka aizmirsta tiek viena būtiska pamatlieta – ja valsts neko neražo, tiek stimulēts straujš importa pieaugums. Šiem apstākļiem tika pakārtota visa Latvijas ekonomika, politika, partiju programmas – veidot Latviju kā pakalpojumu sniedzējvalsti. Turklāt faktiski visi tie līdzekļi, ko Latvijas valsts ieguva dažādu objektu privatizācijas ceļā, tika novirzīti nevis attīstībai, bet apēšanai.
Paejot zināmam laika sprīdim, apsīka diskusijas par latu. Nē, ne jau par lata stabilitāti, bet gan par latu kā naudas vērtību. Šis jautājums bija aktuāls 1995. gadā, it īpaši pēc banku krīzes. Ļoti daudzi runāja, ka lats nav pietiekami pareizi novērtēts, ka tā vērtība ir stipri vien paaugstināta pret tā laika vērtībām. Pēc ieiešanas Eiropas Savienībā (ES) mēs, ceļojot pa pasauli vai mēģinot izprast dažādus ekonomiskos procesus, redzējām, ka lata vērtība nav tāda, kā mēs paši to slavinam, sakot, ka mums ir stingra un pat «cieta nauda». Šī nauda ir laba tam, lai stimulētu ārzemju preču piegādātājus, taču tā nekādā gadījumā nestimulē vietējo ražošanu, līdz ar to zaudējot starpvalstu konkurencē. Tikai nedomājiet, ka tagad, krīzes apstākļos, es aģitēju latu devalvēt – nē! Devalvācija būtu noziedzīga pret Latvijas iedzīvotāju, kurš ir veidojis savus uzkrājumus, slēdzis līgumus par savu īpašumu pirkšanu. Uzdevums numur viens parlamentam ir noturēt stabilu latu. Devalvācijas veikšana ir nokavēta – jau pirms pieciem sešiem gadiem to vajadzēja pieskaņot pareizajam kursam, taču daudziem bija gūti oponēt Latvijas Bankas teorētiķiem, speciālistiem.
Ir jārunā par vēl kādu problēmu – faktiski visus neatkarības gadus mūsu uzņēmēji ir cīnījušies kā vienpatņi. Valsts viņiem nekad nav palīdzējusi, uzskatot, ka viņiem pašiem jābūt spējīgiem konkurēt. Viņiem tika teikts – mūciet visi no Austrumu tirgus uz iekarojiet Rietumu tirgu. Uzņēmēji tā arī izdarīja, bet izrādās, ka Rietumos viņus neviens negaida. Izrādās, ka Latvijas valsts tur nevienu mūsējo nelobē. Nākamā kļūda tika pieļauta, neattīstot mazos un vidējos uzņēmējus – viņiem tika noteikti dažādi slogi. Pat tad, kad stājāmies ES, mēs parādījām savu politisko netālredzību, parakstot iestāšanās līgumu bez kaut kādiem pārejas momentiem, kas aizsargātu mūsu uzņēmējus. Mēs tur vienkārši ielīdām iekšā.
Uzņēmēji, saprotot, ka valsts viņu labā nedarīs neko, sāka cīnīties paši, kā vien spēja. Tie nedaudzie ražotāji, kas mums ir, līdz šim brīdim tā arī nav spējuši uzaudzēt nekādus taukus. Šobrīd politiķi ļoti cer uz jaunajiem uzņēmējiem, kuri būtu gatavi turpināt šo cīņu, taču visus neatkarības gadus mūsu valstī lielākie bubuļi, ar ko biedē bērnus, ir milicis, bandīts, politiķis un uzņēmējs. Visi, kas bija uzņēmēji, automātiski tika ielikti tādā kā zagļu kategorijā.
Visi uzņēmēji biezie?
Jā, biezo kategorijā. Palasot, piemēram, Delfi komentārus, rodas sajūta, ka vienīgais, kuram nedrīkst piederēt nauda, ir Latvijas uzņēmējs vārdā Bērziņš, Liepiņš vai Sudrabiņš. Viņš pēc savas būtības nedrīkst būt bagāts, jo viņš ir vietējais. Šī psiholoģija ir slimīga. Rezultātā tā nu ir sanācis, ka mūsu uzņēmēji visus šos gadus ir atradušies pusdepresīvā stāvoklī, jo visu laiku uz viņiem varēja mest ar akmeni tiešā un pārnestā nozīmē tikai tāpēc, ka viņi daudz strādā, ka riskē ar savu mantu.
Tajā pašā laikā mēs veidojām lielu ierēdņu slāni, pat ārprātīgi palielinot viņiem darba samaksu, salīdzinot ar citām jomām. Mēs esam pirmajā vietā ES ierēdņu skaita ziņā uz iedzīvotāju daudzumu. Es to būtu gatavs akceptēt, ja vien viņi būtu piedalījušies mūsu valsts tautsaimniecības attīstības prognozēšanā, mūsu interešu lobēšanā, ja viņi būtu paredzējuši ekonomikas stratēģiskās izmaiņas. Taču mēs tikai nesen uzzinājām, ka mūsu izglītības sistēma nekam neder, jo tie speciālisti, ko mēs lielā daudzumā mācām, tautsaimniecībai nav vajadzīgi.
Pirms gada savukārt mēs bijām stipri pārsteigti, ka mums ir dārgākais piens Eiropā. Tam par godu pat notika īpaša sanāksme pie premjera, kurā piedalījās Ekonomikas, Finanšu un Zemkopības ministrijas speciālisti, kas tā arī neatrada atbildi uz jautājumu, kāpēc mums tas piens ir dārgākais. Ar tādiem ierēdņiem mēs nonāksim absolūti dziļā purvā. Un vēl – laikā, kad visa pasaule jau uztraucās par notiekošo finanšu jomā un ekonomikā, premjeri un prezidenti braukāja viens pie otra, meklēja risinājumus, kā izvairīties no finanšu un ekonomikas kolapsa, mūsu valstī par to neviens nerunāja, jo problēmas taču esot ļoti tālu – aiz okeāna. Attieksme bija vienkārša – kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, kas notiek kaut kur Vācijā vai Francijā, jo te taču ir pilnīga miera osta. Mums ar tur notiekošajiem procesiem neesot nekāda sakara. Mūsu ierēdņi to vien dara, kā paļaujas uz pāris mēnešus novecojušiem datiem, ko dod Statistikas pārvalde.
Kā tādās situācijās rīkojas vienkāršs uzņēmējs, kuru ir skārušas ekonomiskās problēmas, kad viņam aptrūkstas nauda? Viņš mēģina apturēt savas firmas darbību, atbrīvoties no strādājošajiem, atsakoties pat no noslēgtajiem līgumiem, jo viņš ļoti labi saprot – par padarīto darbu viņš neko nesaņems, jo naudas plūsmas faktiski nav. Šādās situācijās cilvēki naudu sāk uzkrāt. Turklāt pat ļoti gudri un talantīgi cilvēki naudu sāk glabāt vienkārši burkā. Tā ir problēma, ar kuru šobrīd saskaras bagāti un nabagi cilvēki, policisti un bandīti, prokurori un tiesneši – nav skaidrās naudas. Vienam ir jāuztur uzņēmuma darbinieki, otram – divdesmit miesassargi, trešajam – ģimene, bet naudas nepietiek. Nedod Dievs, ja to nemeklēs bankā. Tas viss var novest pie zādzību un laupīšanu skaita palielināšanās mūsu valstī.
Tā ir perspektīva, kas mūs vēl sagaida?
Īstenībā mēs pat dūmus vēl neesam sajutuši. Taču arī par šo problēmu neviens nerunā.
Tajā pašā laikā ir nolemts samazināt policistu skaitu...
Mēs varētu to darīt, ja atlikušajiem maksātu lielāku algu, un tad mēs varētu prasīt, lai viņi strādā 24 stundas diennaktī, kā to dara mūsu premjers. Viņi to nedarīs patriotisku jūtu dēļ – to viņi jau darīja 1991. gadā un visus šos gadus, kaut kam ticēdami. Es nesaku, ka nevajag ticēt – valstij šādās reizēs ir jāpalīdz, bet par to ir jāsamaksā. Tiem cilvēkiem arī tomēr ir jāuztur savas sievas, bērni, mātes.
Ir skaidrs, ka viss ir absolūti negatīvi. Bet kā tad vajadzētu rīkoties šajā brīdī?
Vajadzētu paklausīties analītiķus, lai saprastu, ko runā ārzemju uzņēmēji, ar kādām problēmām viņi saskaras, kā vienu vai otru palīdzību no valsts prasa lielražotāji, koncerni pasaulē. Ja atceramies, šeit strādājošās komercbankas vērsās pie valdības un Latvijas Bankas ar lūgumu samazināt tām obligāto rezervju līmeni, lai dotu iespēju parādīties lielākam «dzīvās» naudas apjomam, lai paceltu likviditāti. Saprotu, ka tas ir ļoti sarežģīts jautājums: visa pasaule to darīja ļoti ātri, mēs – ar pusotra mēneša nokavēšanos. Var jau būt, ka tam ir objektīvi iemesli, kurus es nezinu, bet, ticiet man, es analizēju Latvijā notiekošos procesus apmēram pēdējos piecus gadus un arvien vairāk nonāku pie secinājuma, ka viņiem vajadzīgās analīzes nav bijis. Protams, var jau būt, ka šāda analīze ir, bet ar uzrakstu slepeni. Man gan šķiet, ka te vairāk var runāt par dumjumu un bezatbildību.
No politiķu vai konkrētu amatpersonu puses?
Es runāju par pilnīgi visām amatpersonām, kas ir atbildīgas par šo jautājumu lemšanu. Mēs ar jums domājam, ka viņi par mums domā. Bet patiesībā mums vajadzētu pajautāt, kāpēc mums šķiet, ka viņi par mums domā. Visas viņu darbības liecina, ka viņi par mums nav domājuši līdz šim. Savukārt tad, kad viņi sāka domāt, bija jau par vēlu.
Domāt par sevi vai arī kādu citu?
Es nevaru spriest, par ko viņi domā. Pat negribu minēt to. Mani uztrauc, ka mūsu amatpersonas nestrādā ar mūsu valsts tautsaimniecības un ekonomikas attīstības arhitektūru. Bez vīzijām nav nākotnes. Tas ir kā virzīties uz mērķi caur brikšņiem ar aizsietām acīm.
Mēs visi esam sapratuši, ka pastāv naudas aizdevumu problēma. Visi, izņemot valdību, jo tā brīnās. Turklāt pats dīvainākais ir tas, ka valdība brīnās kopā ar FKTK. Bet vēl traģiskāk ir, ka brīnās arī Latvijas Banka – kā nevar atrast naudu?! Mēs varētu saprast, ka nauda ir vienkārši jāatrod, ja būtu sākusies neliela reģionāla krīzīte kaut kur Latgalē vai Kurzemē vienai baņķelei no Bauru pagasta. Tad valdība varētu pakasīt pakausi un pateikt – nauda būs, ja mēs tevi pārņemsim. Taču naudas nav, jo krīze nav tikai Bauru pagastā – tā ir visur. Naudas nav arī tiem, kas līdz šim to ir aizdevuši attiecīgajai baņķelei. Savukārt valstij, pārņemot šo baņķeli, izrādās, ar 51% akciju ir par maz, lai gan vēl 34% nemaz nav balss tiesību. Es, tāpat kā daudzi citi, noticēju, ka valsts banku pārņems un ar to viss būs kārtībā. Taču izrādījās, ka divas nedēļas pēc bankas pārņemšanas vēl vispār nekas nav pārņemts, ka valstij nepieder pat minētais 51% akciju.
Kas tad, jūsuprāt, notika šo divu nedēļu laikā?
Es nezinu. Ir skaidrs tikai tas, ka pusotra mēneša laikā netika darīts nekas, lai situāciju stabilizētu. Pats traģiskākais ir tas, ka runa ir ne tikai par vienu baņķeli no Bauru pagasta, bet gan par visu banku sistēmu, kas trīcēja un drebēja visu to laiku, kamēr Latvijas valdība mēģināja atrast izeju. Visa mūsu banku sistēma ir ļoti sasaistīta. Visa mūsu valsts finanšu sistēma ir atkarīga no banku darbības. Tajā ir ļoti daudz nerezidentu, un izskatās, ka to ir aizmirsusi gan FKTK, gan Latvijas Banka. Ja mēs vienai baņķelei ierobežojam darbību, tad tas ir sitiens pa nerezidentiem. Tiek parādīts, kāds signāls tiek dots pārējiem nerezidentiem, kam nauda ir citās bankās. Ja bija vēlme panākt, lai nauda neaizplūst no bankas, tad, ziniet, to parasti dara ar pozitīvām metodēm, nevis sitot ar bomi pa galvu. Tāpat cilvēkam nevar uzdot jautājumus, sitot ar bomi pa mēli vai, vēl trakāk, stumdot iekšā kamerās. Tādās situācijās ir jārunā, jāpārliecina, jāpieņem adekvāti lēmumi. Nezinu, ar ko tas viss beigsies vienai bankai, bet man ir ļoti skumīgi, ka mēs neesam sapratuši – attiecīgā banka tādā stadijā, kādā tā ir šodien, nemaksā tik, cik tā maksāja vēl pirms pusotra mēneša. Man šķiet, ka pat aklajam Drošības policijā vai FKTK ir redzams, ka pašreizējās valsts aktivitātes šajā jomā rada pretējo efektu. Nervozitāte un stress ir iedzīts.
Tātad, jūsuprāt, šo baņķeli no Bauru pagasta glābt neizdosies?
Ja būs tāda lēkāšana, kā to dara mūsu finanšu darboņi, tas viss var beigties traģikomiski. Turklāt ne tikai mums, bet arī mūsu mazbērniem. Mēs jau esam pieraduši, ka daudzas problēmas risina uz mūsu maciņu rēķina, bet trakākais ir tas, ka tagad to var sākt darīt ar mūsu mazbērnu maciņiem. Nedod Dievs, ja netiks saprasts, ka banku sistēma nav bodīte, kur pārdod plastmasas dakšiņas, bet gan visas mūsu valsts ekonomikas asinsrite. Tāpat ceru, ka visa tā bankas pārņemšana nebūs bijusi ieplānota ar joku jau pašā sākumā. Pretējā gadījumā te būtu darbs mūsu drošības dienestu darbiniekiem, jo būtu skaidrs – kāds nav pildījis savus pienākumus. Es tagad runāju ne tikai par bankas vadītājiem, bet arī par ierēdņiem, kas pusotru mēnesi kaut ko ne tā ir stāstījuši valdības vadītājam un sabiedrībai.
Apzināti vai neapzināti?
Te atkal runa ir par to, kā veidojas mūsu ierēdņu konglomerāts, kurš pat sevi apkalpot nespēj. Tas man atgādina ļoti vecu cilvēku, kurš pat uz labierīcībām nevar aiziet bez citu palīdzības. Tāda ir mūsu analītiķu kopa, kas bez Ivara Godmaņa sitiena ar dūri pa galdu nespēj loģiski padomāt. Es stipri šaubos, vai kāds bankā strādājošais apzināti darītu kaut ko, lai tā nogrimtu.
Pietiekoši augstu stāvoši banku eksperti ir izvirzījuši jautājumu, vai šo jūsu piesaukto banku no Bauru pagasta valstij vispār vajadzēja sākt glābt...
Man nav skaidrs, kāpēc savu skatījumu par mūsu banku sistēmu, par latu sniedz kaut kādi eksperti no aizjūras, no Skandināvijas. Viņi pat runā nevis par savām problēmām, bet gan par Latviju kā Skandināvijas iekšējo tirgu. Varbūt viņiem vairāk vajadzētu domāt par savām bankām? Viņi ir tādi paši ierēdņi, kādi Latvijas valstī jau daudz ir redzēti, tikai ar vienu atšķirību – viņiem ir paveicies dabūt labāk apmaksātu darbu. Dod Dievs visām bankām šo laiku izturēt, jo pašreizējās krīzes apstākļos visi sēž vienā laivā. Interesanti, ka pēdējā laikā uz dažādām pārraidēm no banku puses populāri ir sūtīt nebūt ne pirmās personas – lai vēlāk varētu pateikt, ka viņš nemaz nav bijis kompetents par attiecīgo tēmu runāt, ka viņam tādu pilnvaru nemaz nebija. Interesanta ir arī sagadīšanās, ka cilvēks, kurš ilgus gadus vadīja FKTK, tagad ir labā amatā bankā Zviedrijā. Mūsu valstī šādas sakritības ir visai bieži.
Un tomēr – kāda tad, jūsuprāt, ir izeja no esošās situācijas?
Pirmām kārtām vajadzētu domāt ne tikai par naudas dabūšanu, bet arī par ticības atgūšanu sabiedrībā, un to var izdarīt tikai ar praktiskiem soļiem. Ir būtiski, lai cilvēki saprastu, ka saimnieki šajā zemē ir Latvijas valdība, Latvijas Banka, FKTK, ka tas, ko viņi ir pateikuši, ir kā marmorā iecirsts. Nevajag vairāk tautu tracināt – tas jau ir izdarīts.
Varbūt novēloti, bet valdība šobrīd dara diezgan daudz lietas labā. Es, šķiet, arī saprotu, kāpēc mūsu valstsvīri tik ļoti streso. Ne tikai tāpēc, ka tuvojas Jaunais gads. Ir atsevišķi zemūdens akmeņi, ko perfekti saprot valdības vadītājs un finanšu ministrs. Taču es negribu jaukties pietiekami sarežģītā sfērā, kas skar finanšu sistēmas stabilitāti Latvijas valstī. Ļoti ceru, ka Latvijas valstij izdosies dabūt aizņēmumu – ne tikai tāpēc, lai stabilizētu finanšu sistēmu, bet lai dotu vismaz cerību stariņu, ka mūsu banku sistēma atdzīvosies un mēs visi neizputēsim. Mani uztrauc tas, ka savulaik visus tracināja ziņas par pārsimts tūkstošiem latu, tagad nevienu neuztrauc miljonu dalīšana, bet, kad runa sākas par miljardiem, visi izturas tā, ir kā runa būtu par tūkstoša aizņemšanos no kaimiņa.
Acīmredzot runa ir par iedzīvotāju prātiem neaptveramām summām...
Es vairāk domāju par to, kā šī nauda tiks atdota, jo kurš atdos, tas tāpat jau ir skaidrs – mēs ar jums. Uzskatu, ka šajā situācijā vajadzētu apturēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu, bet gadījumā, ja kāds daudz bļaustīsies šajā sakarā, paskatīties, ar ko vispār nodarbojas aģentūra Jaunie trīs brāļi, kādi ir tās noslēgtie līgumi ar visādiem ārzemju ekspertiem. Tāpat vajadzētu tikt skaidrībā, kāpēc bibliotēkas būvniecības līgumā ir iekļauts punkts par sankcijām darbu pārtraukšanas gadījumā. Par to visu kādam vajadzētu atbildēt. Es neesmu no tiem, kas uzskata, ka bibliotēku nevajadzētu celt. Tomēr situācijā, kad ir iestājusies absolūtā tumsa, to gaismu no Gaismas pils neredzēs pat Pārdaugavā – tā būs tikpat tālu kā Polārzvaigzne debesīs.
Šobrīd naudu vajadzētu patērēt sociālās spriedzes noņemšanai, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kuri ir paņēmuši kredītus sava vienīgā dzīvokļa vai mājiņas iegādei. Vajag palīdzēt darbspējīgiem un līdz šim visus rēķinus kārtīgi maksājušajiem cilvēkiem, kuriem šodien ir radušās īslaicīgas finansiālās problēmas. Tāpat jādomā, kā risināt bezdarba problēmu, it īpaši ņemot vērā, ka tūlīt atgriezīsies slavenie uz Īriju un Angliju aizbraukušie tautieši. Varbūt arī ir pienācis pēdējais laiks padomāt par normālu tranzīta ceļu izveidošanu, taču nav jēgas būvēt piecu joslu ceļu katrā virzienā no Rīgas uz Siguldu. Tas ir tāpat kā būvēt ceļu uz kaimiņvalsti, zinot, ka tur nekad nebūs robežpunkta. Naudu vajag iedot zinātniekiem, ieguldīt inovācijās, lai tiktu attīstīts tas, ar ko mēs varam konkurēt.
Visu jūsu minēto un vēl daudzu citu iemeslu dēļ ļoti negatīva sabiedrības attieksme šobrīd ir pret valdību, pret vadošajām partijām. Kādu jūs redzat politisko spektru, politisko eliti pēc nākamās Saeimas vēlēšanām?
Politiķus Latvijā nekad nav mīlējuši. Savukārt pašreizējā situācijā visām Saeimas partijām vajadzētu apvienot spēkus un pārstāt «ēsties» savā starpā, lai viņi paši drīz nekļūtu par bezdarbniekiem.
#1/6
Ziedonis Čevers
#2/6
Ziedonis Čevers
#3/6
Ziedonis Čevers
#4/6
Ziedonis Čevers
#5/6
Ziedonis Čevers
#6/6
Ziedonis Čevers
