Covid-19 krīzes ietekmē darbaspēks Latvijā ir kļuvis pieejamāks, taču ilgstoša problēma ir tas, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst darba tirgus vajadzībām, intervijā aģentūrai LETA atzina Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes priekšsēdētāja Gunta Jēkabsone.

Viņa norādīja, ka krīzes ietekmē apmēram puse ārvalstu investoru samazināja darbinieku skaitu. "Tajā pašā laikā tā bija īstermiņa darbinieku skaita samazināšana un bija aptuveni 5% robežās. Ārvalstu investori nespēra lielus soļus, ticot, ka ekonomika atgūsies salīdzinoši drīz," piebilda Jēkabsone.

ĀIPL vadītāja sacīja, ka Covid-19 ietekmē darbaspēks ir kļuvis pieejamāks. "Darbaspēks ir kļuvis pieejamāks, varētu pat izteikt pieņēmumu, ka tas ir pietiekamā daudzumā skaitliski. Taču problēma ir tā, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst pieprasījumam. Tas ir izaicinājums," teica Jēkabsone.

Viņa uzsvēra, ka tādēļ ir vairāk jādomā par darbinieku pārkvalifikāciju. "Ir nepieciešams zināt, kādas prasmes un zināšanas ekonomikai ir nepieciešamas ilgtermiņā, jau apzināti veidojot apmācību programmas. Nodarbinātības valsts aģentūra varētu uzņemties lielāku lomu nākotnes darbaspēka salāgošanai ar tirgus vajadzībām. Darbaspēka jautājumā liels izaicinājums ir arī mobilitāte, cik vienkārši uzņēmējam ir piesaistīt darba rokas ārpus Rīgas," norādīja Jēkabsone.

Investoriem, lai lemtu par darbības uzsākšanu kādā valstī, būtiski ir tas, vai darbaspēks ir pieejams uzreiz, nevis kāda būs valsts politika nākotnē darbaspēka palielināšanai, diskusijā Kāda ir diagnoze ārvalstu investīciju videi Latvijā? uzsvēra Evolution Gaming pārstāve Zita Zilgalve.

Kad uzņēmumi plāno investīcijas, tas ir īss periods, lēmumi tiek pieņemti 3-4 mēnešu laikā un viens no galvenajiem aspektiem ir darbaspēks – kur to dabūt un kā ievest. Šie aspekti izslēdz domāt par tādiem punktiem, vai būs ilgtspējīgs darbaspēks vai izglītība, jo darbaspēku uzņēmumam vajag šobrīd, viņa uzsvēra.

«Latvija augsti kvalificētam darbaspēkam vairs nav lēta valsts, līdz ar to rodas jautājums, kas valsti padara atraktīvu investīcijām šobrīd?» viņa uzsvēra.

Līdz ar to, kā investori lūdzam valsti palīdzēt, lai darbaspēku var dabūt šodien un lai valsts šos darbiniekus nākotnē palīdzētu integrēt, piebilda Z. Zilgalve.

LASI VĒL:

Cemex: Negodīgas konkurences dēļ apturējām investīcijas

Pirms trīs gadiem latviete Marta Rožkalne vēl neplānoja Šrilankā uzsākt biznesu. Šodien viņa ir saimniece jau diviem restorāniem un neizslēdz iespēju nākotnē atvērt vēl kādu.

Pirmo reizi M.Rožkalne Šrilanku iepazina 2016. gada augustā, kad trīs nedēļas ceļoja apkārt pa salu. Iemīlēja tās dabu, kultūru un cilvēkus. Latvietei tā šķitusi kā paradīze - kalni, okeāns, safari. Nepagāja ilgs laiks, kad jau divu mēnešu laikā M.Rožkalne bija pārcēlusies uz Šrilanku.

"Sākumā mans plāns nebija atvērt šeit restorānu, jo pieredze tajā jomā man bija īsti nekāda, taču tad satiku savu esošo draugu, kura plāns bija atvērt pludmales restorānu/bāru skaistā sērferu ciemā - Arugam bay. Sāku apsvērt domu, ka mēs varētu kļūt par biznesa partneriem. Jau pēc divām nedēļām tika nokārtotas visas nepieciešamās formalitātes un lielie darbi varēja sākties," stāsta M.Rožkalne.

Brāļu Kronīšu kokapstrādes uzņēmuma pirmais klients bija kaimiņiene dzimtajos Sproģos, nelielā apdzīvotā vietā Neretas novadā. Šobrīd uzņēmums domā par paplašināšanos, tomēr viens no lielākajiem šķēršļiem ir kvalitatīvs darbaspēks.

Kaimiņiene 2012. gadā lūdza uztaisīt koka karkasa siltumnīcu, un tā kalpo joprojām. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Kokapstrādes katedras absolvents Artis Kronītis uzskata, ka Latvijā kokapstrādei ir neizsmeļamas iespējas un paveicies uzreiz atrast savu nišu vietējā tirgū.

"Esam novērojuši, ka mūsu klienti mainās pēc sezonalitātes. Tuvojoties pavasarim, izjūtam lielāku interesi no privātmāju saimniekiem, kuri vēlas savā dārzā uzlikt koka karkasa siltumnīcu. Savukārt vasaras izskaņā, vairāk uz rudens pusi saņemam pieprasījumus no uzņēmumiem, piemēram, stādaudzētājiem, kuri savas sezonas laikā iekrājuši finanses un vēlas attīstīt savu saimniecību, šādam nolūkam pasūtot lielformāta angārus. Tiem ir izturīgākas, smagākas konstrukcijas, kas piemērotas lielākām slodzēm, bet vienalga paliekam uzticīgi kokam," stāsta A. Kronītis.

Pirms vairākiem gadiem diezgan optimistiski sākām investēt karjeru izstrādē, bet negodīgā konkurence padarīja mūsu darbu pilnīgi neefektīvu šajā jomā, diskusijā «Kāda ir diagnoze ārvalstu investīciju videi Latvijā?» sacīja SIA Cemex valdes loceklis Māris Gruzniņš.

«Mūsu kompānijai ir jāstrādā pēc likumdošanas, jāievēro visi nosacījumi - tik kravu jāpārvadā, cik atļauts, cilvēkiem tik stundas jāstrādā, cik drīkst un tas padara mūs nekonkurētspējīgus salīdzinot ar tiem, kas neievēro likumdošanu saistība ar to, ka daudzi nestrādā pēc prasībām,» viņš uzsvēra.

«Šobrīd vairs šajā nozarē neinvestēsim, kamēr pastāvēs ēnu ekonomika,» nolemts uzņēmumā. M. Gruzniņš gan uzsver, ka par šo jautājumu uzņēmums ir diskutējis Ekonomikas ministrijā, kā arī sniedzis virzienus, kuros skatīties. Turklāt, piemēram, tādu informāciju, cik iegūti minerālmateriāli, un citus datus visu var redzēt publiski, taču uzlabojumi nenotiek.

Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā Eiropas Savienībā, veselīgais dzīves ilgums Latvijā gan sievietēm, gan vīriešiem ir visīsākais visā Eiropā, un tas norāda uz to, ka daudz cilvēku slimot sāk darbaspējīgā vecumā un jau krietni pirms pensijas vecuma sasniegšanas vairāk laika pavada, cīnoties ar slimībām nekā darbā.

Par problēmu ne tikai spriež profesionālās mediķu organizācijas, bet vēsta arī visaptverošu pētījumu (State of Health in the EU Latvija Valsts veselības profils 2021) dati.

Sabiedrības veselība ir gan valsts drošības, gan tautsaimniecības pamats, un jebkuram, pat medicīniski vai ekonomiski īpaši neizglītotam cilvēkam, ir skaidrs, ka slimi pilsoņi nespēs pastāvēt par valsti, kā arī nespēs būt labi darbinieki un ražot produktus vai sniegt pakalpojumus, tāpat maksāt nodokļus, tādēļ veselības aprūpes risināšana šobrīd ir primārs jautājums. Nelaime, ka valsts budžetā jau tā ir pamatīgs robs un naudas meklējumos atkal nonākam pie lietas, kas pirmkārt var ieņēmumus radīt un to dara jebkurā valstī – uzņēmējdarbības vide un uzņēmēji, turklāt privātuzņēmējs var būt labs risinājums veselības aprūpē.

Pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciālu varētu kāpināt no esošajiem 2,5% uz vairāk nekā 5% gadā, tā Latvijas Bankas rīkotajās ekspertu sarunās "Kā panākt noturīgu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?" 13.martā sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš atzina, ka Latvija patlaban arvien vairāk atpaliek no kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas, un arī virzība uz Eiropas Savienības (ES) vidējo turīguma līmeni ir tik lēna, ka par šo mērķi varēs runāt nu jau vairāku paaudžu perspektīvā, ja savā darbībā neko nemainīsim.

Latvijas Bankas vērtējums liecina, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciāls ir ap 2,5% gadā - tātad, neveicot reformas un kardināli nemainot esošo situāciju, Latvijas ekonomika labākajā gadījumā bez krīzēm, satricinājumiem un politikas kļūdām, augs ap 2-3% gadā vidējā termiņā, uzsvēra Rutkaste.

Atslēga straujākai izaugsmei ir trīs faktoru mijiedarbībā - darbaspēks, kapitāls, zināšanas, tātad potenciālo izaugsmi var palielināt uzlabojot katru no šiem elementiem - pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, sacīja Rutkaste.

Nule kā notikušajā Ārvalstu investoru padomes Latvijā organizētajā diskusijā ar visu Saeimā ievēlēto politisko partiju pārstāvjiem kā viens no uzņēmējiem vissāpīgākajiem jautājumiem izkristalizējās tieši darbaspēka nepieejamība.

Vairāki ārvalstu investori uzsvēra, ka lēmums par investīciju veikšanu tiek pieņemts aptuveni trīs līdz četru mēnešu laikā, bet darbaspēks ir nepieciešams tuvākajā pusgadā. Līdz ar to uzņēmējiem nav laika gaidīt uz politiķu piedāvātajiem ilgtermiņa risinājumiem. Investors šodien skatās un analizē, vai pēc pāris mēnešiem būs pieejams nepieciešamās kvalifikācijas darbaspēks vai nē.

Negatīvas atbildes gadījumā arī lēmums par investīcijām ir negatīvs. Visu partiju politiķi, izņemot Robertu Zīli, taujāti par īstermiņa risinājumiem uzņēmējiem, kuriem darbinieki ir vajadzīgi jau rīt, teica, ka tā ir tikai un vienīgi imigrācija. Proti, darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm, kas gan būtu kontrolēts process, taču ar atvieglotākiem noteikumiem nekā pašlaik. Jāteic, ka pašreizējo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP), kas ir atbildīgā institūcija par viesstrādnieku piesaisti, darbu ārvalstu investori vērtēja ļoti kritiski, norādot, ka nereti visu izšķir tā ierēdņa profesionalitāte, kurš pieņem tavus dokumentus un pieņem lēmumu. Šāda prakse, kad visu izšķir nevis likums, bet konkrētā ierēdņa profesionalitātes un zināšanu līmenis, ir absolūti nepieņemama valsts pārvaldes iestādei, kurai jāvadās pēc principa: viens likums, viena taisnība visiem.

Iepriekšējos gados investori uzkrājuši gana lielu kapitālu, kā rezultātā šobrīd arvien biežāk izvēlas iegādāties īpašumus bez banku kredītiem, norāda Ivars Gorbunovs, nekustamo īpašumu aģentūras SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs.

Šādu tendenci galvenokārt veicinājis EURIBOR pieaugums, kā ietekmē būtiski palielinājušās kredītu izmaksas, teic I.Gorbunovs, uzsverot, ka kopējā tirgus aktivitāte gan joprojām ir salīdzinoši augsta. Darījumu skaits un summas ir samazinājušās, taču nekustamais īpašums joprojām ir lielisks veids, kā ne tikai saglabāt un aizsargāt savus līdzekļus pret inflāciju, bet arī pavairot tos, un to novērtē arī investori, norāda I.Gorbunovs. Tajā pašā laikā eksperts gan nenoliedz, ka lielo ārvalstu ieguldītāju interese par Latviju un Baltiju pēdējos gados ir samazinājusies. Tirgus sniegtās iespējas izmanto vietējie Baltijas investori, iegādājoties īpašumus par saviem līdzekļiem vai izmantojot nelielu bankas līdzfinansējuma proporciju, atzīmē SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs, uzsverot, ka pērn arī Kivi Real Estate noslēdza 17 komercīpašumu pārdošanas darījumus un bankas līdzfinansējums iegādei tika izmantots tikai trīs darījumos.

Skarbā cīņā par investīciju piesaisti Latvija zaudē citām Eiropas valstīm ne pirmo gadu. Taču, kad kaimiņvalstīs tiek īstenoti vērienīgi ekonomiskie lēcieni, no savām kļūdām nemācāmies.

Pagājušajā nedēļā sabiedrības vērtējumam tika nodota ziņa: premjers Krišjānis Kariņš liedza ekonomikas ministram Ralfam Nemiro komandējumu uz Londonu. tādējādi atņemot iespēju tikties ar potenciālajiem investoriem no Indijas. Jāatgādina – runa bija par 400 miljonu eiro lielu ieguldījumu Latvijas biznesa vidē. Arī veselības un izglītības nozarēm trūkst simtiem miljonu, lai varētu funkcionēt, pārējām skaitliski mazāk, bet tādēļ ne mazāk akūti.

Latvijas būt vai nebūt labklājības valstij ir atkarīgs no ārvalstu investoriem. Pašmāju budžetā naudas attīstībai nav. Premjers K.Kariņš dižojas, ka naudas valstī ir vairāk kā jebkad, taču, spriežot pēc atvēlētās summas pamatnozarēm - veselības aprūpei, izglītībai, demogrāfiskās situācijas uzlabošanai -, naudas katastrofāli nepietiek.

Galvenais faktors, kas apgrūtina pārtikas ražošanu Latvijā, ir nodokļu nesamērīgums starp Baltijas valstīm, intervijā norādīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Kā skaidroja Šure, Latvijas ražotāji nodokļos samaksā vairāk nekā tādi paši ražotāji Lietuvā un Igaunijā, tādēļ "konkurētspēja ir, kāda ir, - jeb tādas nav".

Vienlaikus viņa pieminēja, ka, lai gan izejvielu cenu krīze ir apstājusies un pierimusi, karš Ukrainā turpinās un ir daudz neskaidrību graudu un pārtikas cenās.

"Mūsu gadījumā svārstības pret šodienu izejvielām ir 10-20% atkarībā no reģiona, sausuma un klimatiskajām pārmaiņām. Labā ziņa ir tā, ka izejvielu cenas nav dubultā, kā tas bija pagājušajā gadā," teica LPUF pārstāve. Pēc viņas teiktā, patlaban visvairāk izejvielu dārdzību izjūt saldumu ražošana, konditoreja un kakao produkti.

Šure skaidroja, ka inflācijas rādītāji Latvijā un kaimiņvalstīs bija vieni no visaugstākajiem Eiropā, jo valstu atkarība visās jomās, tostarp enerģētikā, no Krievijas bija vislielākā.

Latvijā jau ir iestājusies situācija, kad darbaspēka nepieejamība sāk ierobežot investīciju piesaisti, pirms Latvijas valdības un Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) augsta līmeņa tikšanās uzsvēra padomes valdes priekšsēdētāja Jūlija Sundberga.

«Mēs jau daudzus gadus runājam par to, ka nepietiekams darbaspēka pieejamības jautājums var ierobežot investīcijas Latvijā. Diemžēl tagad šis brīdis ir klāt. Mēs patiešām jau redzam, ka nepietiekams darbaspēks ierobežo investīcijas. Pašlaik darbinieku trūkst visās jomās - gan augstāk kvalificētu, gan zemāk kvalificētu,» uzsvēra Sundberga.

Viņa pauda, ka ārvalstu investori no valdības beidzot vēlas sagaidīt konkrētu rīcību, lai šo problēmu risinātu.

«Ziņa valdībai ir ļoti konkrēta - mums ir nepieciešama rīcība, mums ir jāieved darbaspēks un tas jādara organizētā veidā. Nesen publiskotajā ēnu ekonomikas pētījumā ir aplēsts, ka Latvijā pašlaik ir jau 10 000 - 15 000 nelegālu darbinieku. Mēs šādā veidā nevaram turpināt. Ja šie skaitļi turpinās augt, situāciju jau būs visai grūti kontrolēt,» teica Sundberga.

Progress saistībā ar risinājumiem darbaspēka pieejamības jomā pēdējā laikā nav vērojams, par problēmām regulāri politiķu vidū tiek spriests, taču reāla, mērķtiecīga rīcība neseko, Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) pētījuma "Ārvalstu investīciju vides indekss 2019" ietvaros notiekošajā ekspertu diskusijā atzina eksperti.

"Situācija darbaspēka jomā ir kritiska, un pēc idejas mēs runājam par darbaspēka neesamību," atzīst "PwC" Latvijas biroja vadītāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska.

Tomēr, pēc viņas teiktā, šīs jomas jāsadala divos problēmu blokos - īstermiņa un ilgtermiņa problēmas.

"Ilgtermiņā mēs varam runāt par izglītības un veselības jomu attīstību, taču īstermiņā jārunā, ka darba rokas mums vajadzīgas tūlīt, un diemžēl ar dažādiem produktivitātes uzlabojumiem mēs nespējam panākt virzību. Iepriekšējā gadā esam runājuši ar politiķiem par mobilitātes programmām, taču virzība šajā jautājumā nav vērojama," viņa pauž.

Tādēļ būtu nepieciešama rīcība no politiķu puses, jo uzņēmēji, ja tas būs iespējams, atradīs variantus, kā ievest darbaspēku un nodarbināt, bet tam jānotiek godīgi, konkurētspējīgi un prognozējami, piebilda FICIL vadītāja.

Gada beigas ir ierasts laiks kopsavilkumiem un nākotnes prognozēm. Nekustamo īpašumu attīstība Rīgā zināmā mērā ir miglā tīta, jo to nākamgad ietekmēs vairāki šobrīd ne sevišķi precīzi prognozējami faktori, taču mēs vismaz zinām, no kuras puses šos izaicinājumus gaidīt. Un ir arī tādas jomas, kur varam cerēt uz pozitīvām pārmaiņām.

Kopumā aizejošais gads nekustamā īpašuma nozarei ir bijis labvēlīgs. Nekustamo īpašumu attīstītājiem nav trūcis iespēju pārdot jaunos mājokļus: pircējiem ir bijis operatīvi pieejams banku finansējums un “Altum” apsaimniekotās valsts atbalsta programmas, un pandēmijas laikā ne vienam vien pieauguši uzkrājumi, ko, uztraucoties par inflāciju, gribas gudri ieguldīt. Tā kā akciju tirgus daudziem šķiet sarežģīts, cilvēki izvēlas gadsimtiem senu un pārbaudītu ieguldījumu veidu – nekustamo īpašumu, bieži vien – jaunajos projektos, rēķinoties, ka ekspluatācijas izmaksas jaunam mājoklim ir krietni mazākas labākas energoefektivitātes dēļ un vidējā termiņā nebūs vajadzīgas papildu investīcijas, kas ir neizbēgamas vecākā mājoklī. Tāpat līdz ar Covid-19 ienākšanu mūsu ikdienā daudz vairāk novērtējam funkcionalitāti un ērtības, ko var sniegt mājoklis: ja jāvada sapulce, bet koncentrēties traucē kaimiņa televizora skaņas, cilvēki ātri vien pieņem lēmumu par dzīves telpas uzlabošanu.

Aerodium saistītais uzņēmums Gaisa sporta sertifikācijas centrs (GSSC) vairs nepastāv. Par Eiropas Savienības un valsts atbalsta līdzekļiem būvētais gaisa tunelis Jelgavā pārdots izsolē, jo Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) uzsāka tiesvedību. Augstākajā tiesā šā gada 17. oktobrī LIAA prāvu zaudēja bez pārsūdzības iespējām.

Par sešus gadus ilgo tiesāšanos ar LIAA, tās sekām un savu viedokli par aģentūras direktoru Andri Ozolu intervijā Dienas Biznesam stāsta viens no Aerodium īpašniekiem – Ivars Beitāns.

Kā sākās Aerodium, un kad uzrakstījāt projektu LIAA par gaisa tuneļa būvniecību Jelgavā?

Aerodium sākās 2005. gadā. Mēs bijām tie, kas nopirka no Kanādas ražotājiem – Aerodium Canada – pirmo tuneli. Uzbūvējām to Siguldā, pēc tam nopirkām otro tuneli, palaidām olimpiādē. 2007. gadā atnāca pie mums ļaudis, kuri izstrādāja projektus LIAA. Tā arī piedāvāja, ka ir viens projekts, kurā bija plānots tunelis. Viņiem tajā brīdī jau bija atrasts ģenerāluzņēmējs, vajadzēja atrast tehnoloģijas ražotāju. Es piedāvāju šo darbu uzticēt kanādiešu uzņēmumam. Lidošanas centru projekti, vienkāršoti runājot, sastāv no tuneļa tehnoloģijas un no ēkas. Projekta rakstītāji piekrita, ka Aerodium Canada ir labs potenciālais tehnoloģijas piegādātājs. Kanādieši arī piedāvāja tobrīd ļoti inovatīvu risinājumu – tuneli, kuru var ātri nojaukt un uzlikt citā vietā. Tehnoloģiju varēja darbināt trijos dažādos veidos – gan kā atvērto variantu, gan kā daļēji slēgtu, gan kā pilnībā slēgtu iekārtu. Tādu, kā to paredzēja konkrētais projekts, mēs to arī nopirkām no Kanādas. GSSC man bija 37% no daļām. Es piedalījos uzņēmuma vadībā, bet nebiju ne vienīgais, ne arī lielākais akcionārs, kas bija valdē. 2008. gadā mēs tuneli bijām uzstādījuši un pabeiguši.

Kā sasniegt Latvijas izaugsmi ilgtermiņā un sekmēt labklājības līmeņa pieaugumu? Tam nepieciešama ekonomikas transformācija uz augstākas pievienotās vērtības produktu radīšanu, aktīvāka rīcība eksporta tirgos un plašāka digitālo risinājumu izmantošana iekšējā tirgū, secina Ekonomikas ministrija.

Ekonomikas transformācijai būs nepieciešams arī augstas kvalifikācijas darbaspēks, bet samazināsies zemas un vidējās kvalifikācijas darbavietu skaits. Šo transformāciju un produktivitātes līmeņa pieaugumu lielā mērā nodrošinās tautsaimniecības pārorientēšanās no zemu un vidēji zemu tehnoloģiju nozarēm uz vidēji augstu un augstu tehnoloģiju nozarēm. Līdz ar to prognozējam, ka palielināsies augstākās kvalifikācijas darbavietu īpatsvars, bet saruks vidējās un zemas kvalifikācijas profesiju īpatsvars.

“Konkurētspēja ir izšķiroša Latvijas ekonomikas izrāvienam, tomēr bez strukturālām izmaiņām un bez produktivitātes celšanas nebūs iespējams mainīt Latvijas izaugsmes trajektoriju. Būtisku ietekmi uz straujāku nozaru un visas tautsaimniecības izaugsmi rada jaunāko tehnoloģiju ieviešana, jaunu produktu un pakalpojumu attīstīšana, kā arī digitālo risinājumu plašāka izmantošana un procesu efektivitātes uzlabošana. Taču tikpat nozīmīgs faktors straujākas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā ir arī darbaspēka pieejamības jautājumu risinājumiem. Tāpēc jau šodien svarīgi ir pielāgot iedzīvotāju izglītības piedāvājumu esošā un nākotnes darba tirgus vajadzībām, kas stiprinās uzņēmēju konkurētspēju un veicinās tautsaimniecības pārstrukturizāciju no zemas uz vidēju un augstu tehnoloģiju nozarēm, kā arī nodrošinās iedzīvotāju labklājību,” uzsver ekonomikas ministre Ilze Indriksone.

Ar vietējo darbaspēku vakances aizpildīt nevar

Sliktā ziņa – darbaspēku no ārvalstīm piesaista nevis Latvija, bet caur citām Eiropas Savienības valstīm to dara Lietuva un Polija, uzmanību uz tendenci vērš Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Būvniecība ir nozare, kurā jau vairākus gadus ir visakūtākais darbaspēka trūkums. Augstāko punktu darbaspēka nepietiekamība varētu sasniegt laikā, kad Latvija īstenos tādus projektus kā Rail Baltic un Liepājas cietuma būvniecība, kur būs vajadzīgs liels apjoms darbaspēka, prognozē B. Fromane.

Jau šobrīd darbaspēka trūkst un darbinieki no trešajām valstīm tiek piesaistīti, bet tas ir ilgstošs un sarežģīts process. «Administratīvi birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku nodarbināšanai ir utopija, kas mazina valsts kontroli pār cilvēkiem, kas Latvijā tiek nodarbināti,» stingros noteikumus viesstrādnieku nodarbināšanā Latvijā komentē B. Fromane.

Vairums no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm medikamentiem piemēro zemāku pievienotās vērtības nodokļa likmi, Latvijā piemērotā šī nodokļa likme — 12% ir ne tikai augstākā Baltijā, bet pat visā Austrumeiropā, liecina a/s BDO Latvia pētījums.

Latvijā PVN likme medikamentiem ir viena no augstākajām ES, tāpat kā Dānijā, Īrijā, Bulgārijā.

«Attīstītās valstis (Somija — 10%; Beļģija – 6%, Luksemburga – 3%, Zviedrijā pat 0% ) piemēro salīdzinoši daudz zemāku samazināto PVN likmi nekā Latvija, neskatoties uz to, ka var atļauties ieviest arī lielāku samazināto PVN likmi, jo iedzīvotāju dzīves līmenis ir salīdzinoši augstāks. Šo valstu iedzīvotāji būtu spējīgi nest arī nedaudz lielāku nodokļu nastu, taču ES dalībvalstis nesteidzas šīs likmes palielināt,» pētījuma datus komentē a/s BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis.

Viņš norāda, ka pat salīdzinājumā ar Baltijas valstīm Latvija ir PVN rekordiste – kamēr Lietuvā un Igaunijā kompensējamajām zālēm piemēro samazināto 5 un 9% PVN, Latvijā tas ir 12%. Būtiski zemāka PVN likme zālēm ir Austrumeiropas — jaunajās ES dalībvalstīs Ungārijā, Polijā. «Jāņem vērā, ka medikamentu aplikšana ar pievienotās vērtības nodokli pat dažādās Eiropas Savienības valstis ir ļoti atšķirīga un pat sarežģīta, jo ir tādas grupas, kurām tiek piemērota šī nodokļa standarta likme, piemēram, bezrecepšu medikamentiem, ir tādi medikamenti, kuriem tiek piemērota pazeminātā PVN likme un pat ir tādas zāles, kurām šī PVN likme ir 4% vai pat 0%,» kopējo ainu medikamentu aplikšanā ar PVN skaidro J. Zelmenis. Viņš norāda, ka ir valstis, piemēram, Dānija, Īrija, Bulgārija, kurās visas zāles apliek ar valstīs esošo PVN standartlikmi, ir tādas valstis, kā piemēram, Itālija un Francija, kur daļu medikamentu apliek ar 10%, otru ar daudz zemāko 4% vai pat 2,1% likmi.

Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) uzraudzības misijas vērtējumā secināts, ka Latvijas ekonomika ir stabila, bet to negatīvi var ietekmēt demogrāfijas problēmas, ārējie riski, kas kļūst arvien spēcīgāki, un finanšu sistēmas reputācijas riski.

SVF eksperti atzinuši, ka Latvijas ekonomika visā visumā ir stabila, valsts parāds ir zems un turpina samazināties, fiskālā un kārtējo maksājumu konta deficīti ir samērīgi, inflācija ir mērena un jaunā valdība ir apņēmusies veicināt labklājības izaugsmi.

Pēc SVF aplēsēm, šogad ekonomikas izaugsme Latvijā gaidāma nedaudz virs 3%, jo ārējā vide ekonomikai vairs nav tik labvēlīga. Lai gan pērn iekšzemes kopprodukts pieauga par 4,8%, vidējā termiņā ekonomikas izaugsmes temps saglabāsies 3% līmenī, kas ir spēcīgs rādītājs, lasāms ziņojumā.

SVF norāda, ka Latvijas ekonomikas elastība kopš globālās finanšu krīzes ir būtiski uzlabojusies.

Par ilgtermiņa prognožu lielāko risku SVF Latvijas ekonomikai norāda demogrāfijas problēmas, jo sarūk un noveco darbaspēks, kas ilgtermiņā samazinās produktivitātes pieaugumu un negatīvi ietekmēs ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi un dzīves līmeni.

Pagājušajā sezonā, kad Eiropas trases un citas izklaides iespējas Latvijas iedzīvotājiem nebija tik brīvi pieejamas, slēpotāju skaits vietējās trasēs sasniedza rekordlielu skaitu, klientu netrūkst arī šosezon.

Lai gan apmeklētāju skaits Latvijas lielākajās slēpošanas trasēs šajā sezonā ir nedaudz mazāks nekā iepriekšējā, klientu skaits ir atgriezies pirmspandēmijas līmenī, norāda nozares pārstāvji. Tādu sezonu kā iepriekšējo, visticamāk, vairs nekad nepiedzīvosim, taču ir pilnīgi skaidrs, ka pagājušais gads un situācija valstī ir atkal atmodinājusi kalnu kultūru Latvijā, jo interesentu šobrīd ir daudz vairāk nekā pirms pandēmijas, spriež Milzkalna pārstāve Elīna Putene.

Duāla ietekme

Esam novērojuši, ka cilvēku apmeklējumi kļuvuši biežāki, pastāvīgāki un mērķtiecīgāki, secina E. Putene. “Pērn gandrīz četrus mēnešus, neatkarīgi no dienas, laika un laikapstākļiem, visi kalna apmeklējuma laiki bija izpārdoti. Par 50 vietām, kas tika piedāvātas katrā no setiem, vienlaicīgi cīnījās vairāki tūkstoši interesentu. Neskatoties uz to, ka apmeklētāju šogad ir mazāk nekā pērn, šī sezona noteikti mūs iepriecina,” spriež E. Putene.

SIA Ewart Woods Cēsīs rada dažādas koka detaļas - sadzīves un interjera priekšmetus, kurus īpaši iecienījuši ārvalstu pircēji.

Uzņēmums izveidots pirms trīs gadiem, bet sākotnēji tas nodarbojies ar vecu māju demontāžu un seno materiālu izmantošanu. «Bija ideja no vecajiem kokmateriāliem radīt mēbeles, bet arvien tas nav īstenojies. Sākām radīt citas lietas un bizness aizgāja tā, ka neatlika vairs laika pieķerties kam citam,» atceras uzņēmuma SIA Ewart Woods īpašnieks Maksims Jekimovs, kurš pēc profesijas ir ceļu būves inženieris. Kopumā uzņēmējdarbības uzsākšanā investēti pāris tūkstoši eiro no personīgajiem līdzekļiem.

Uzņēmums ražo dažādus koka dizaina elementus. Arī produktu mērķauditorija ir visdažādākā. Sākotnēji viena no plašākajām bija fotogrāfi, kuriem uzņēmums no aptuveni 200 veidu eksotiskajiem kokmateriāliem ražoja zibatmiņas, kā arī dažādu formu un krāsu kastītes. Šo gadu laikā koka zibatmiņas pārdotas jau vairāk nekā 10 000 eksemplāros. M.Jekimovs norāda, ka zibatmiņu ražošana bija tā, kas apturēja no lielu mēbeļu ražošanas. Šobrīd koka zibatmiņas ir izkonkurējuši uzņēmuma radītie dīvānu malas paliktņi. «Mēs ražojam ļoti daudz dažādus produktus un mēģinām tos tirgot. Pirms pāris mēnešiem sākām ražot arī tualetes papīra turētājus, kas ieguvuši popularitāti. Pirmajā tirgošanas dienā jau pārdevām aptuveni 10. Latvijā mēs neko nepārdodam. Tikai, ja ir individuāli pasūtījumi. Nereklamējam un nepārdodam. Latvijā parāda šādus produktus un pircēji pavaicā – kāpēc tik dārgi? Ārzemnieki neko neprasa,» skaidro M.Jekimovs. Uzņēmuma īpašnieks norāda, ka aptuveni 99% produkcijas tiek eksportēti, bet Latvijā izveidojusies sadarbība ar dāvanu firmām.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Latvijas uzņēmums «Vivid Tech» radījis un ieviesis jaunu tehnoloģisku inovāciju mazumtirdzniecības nozarē - interaktīvas cenu zīmes ar skārienjutīgu displeju.

Pirmās 50 cenu zīmes jau ir uzstādītas veikalā «Spirits and Wine», bet jūnijā interaktīvās cenu zīmes būs pieejamas jau visos četros šajos veikalos Rīgā. Interaktīvās cenu zīmes sniedz informāciju par preces cenu, kā arī ļauj klientam iepazīties ar dzēriena garšas buķetes niansēm, receptēm, stāstu par dzēriena tapšanu un tā pirmsākumiem, kā arī ar konkrētās preces atlikumu veikalā.

«Vivid Tech» pārstāvis Andris Lūkins atklāj, ka šāda ideja radusies jau pirms vairākiem gadiem, bet izstrādes process ildzis aptuveni trīs gadus: «Nekur pasaulē mazumtirdzniecības jomā nav sastopams kas tāds. Jā, ir veikali, kuros papīra cenu zīmes aizstāj digitālas lentas, bet neko vairāk kā informāciju par preces cenu tās nesniedz.» Veikals «Spirits and Wine» ir pirmais, kurš šo tehnoloģiju ievieš mazumtirdzniecības nozarē.

Pēdējie gadi enerģētikā bijuši dažādu satricinājumu pārpilni, tomēr 2023. gadu varam dēvēt par stabila pagrieziena gadu uz valsts enerģētisko neatkarību un energoresursu portfeļa paplašināšanu, kā arī Latvijas elektroapgādes kritiskās infrastruktūras izturības testu.

Saules ģenerācija sākotnēji straujāk attīstījusies tieši sadales sistēmā – līdz 2023. gada beigām, kā iepriekš prognozēts, "Sadales tīklam" pieslēgto elektrostaciju un mikroģeneratoru kopējā jauda pārsniedz 300 MW, kas atbilstošos laikapstākļos ļauj saražot ap 30-40% no attiecīgā brīža patēriņa, tā veicinot Latvijas energoneatkarību un zaļo ražošanu. Sadales sistēmai pieslēgto saules elektrostaciju kopskaits gada beigās sasniedzis ap 700, bet mikroģeneratoru – ap 19 000.2023. gads parādīja arī to, cik būtiski ir stiprināt elektroapgādes infrastruktūras drošumu.

Šogad saskārāmies ar vairākām pamatīgām dabas stihijām – plūdiem janvārī, vētru oktobrī un snieglieci decembrī, ko veiksmīgi pārvarējām, un divu pēdējo dabas stihiju seku likvidēšanā varējām pat doties palīgā saviem kaimiņiem igauņiem. Vēl pirms pieciem gadiem arī Latvijā šādā sniegliecē iedzīvotājiem būtu bijis jārēķinās ar daudz ilgākiem elektroapgādes pārtraukumiem. Šogad, pateicoties līdzšinējām vidējā sprieguma kabelizācijas programmām un preventīvai trašu tīrīšanai, elektroapgādes traucējumi skāra salīdzinoši nelielu klientu skaitu, un neviens atsevišķs elektroapgādes pārtraukums klientiem nepārsniedza 24 stundas. Tas ir arī apliecinājums, ka savulaik izvēlētā elektrotīkla apkalpošanas stratēģija – savas Remontu un būvniecības daļas izveide – ir bijusi pareiza.

Kanādas autodetaļu ražotājs Magna International šonedēļ Slovēnijā oficiāli atklājusi jaunu krāsošanas rūpnīcu, paziņojušas Slovēnijas amatpersonas.

Valsts premjerministrs Marjans Sarecs sacījis, ka jaunā ražotne ir tikai sākums Magna investīcijām valstī. Kopējais investīciju apjoms sasniedz 146,5 miljonus eiro. Jaunā ražotne nodarbina 200 darbinieku, un testa ražošanu tā sāka jau martā. Tiek prognozēts, ka nākamo trīs gadu laikā ražotnē tiks pieņemti darbā vēl 200 cilvēki, taču tuvāko gadu laikā kopējais darbinieku skaits sasniegs vismaz 1000.

Magna šo ražotni sāka būvēt 2017.gada oktobrī, skaidrojot, ka projekts papildinās Magna Steyr ražotni, kas atrodas 75 kilometru attālumā un nespēj izpildīt visus pasūtījumus.

Magna International kopumā strādā 28 valstīs, un piegādā detaļas autobūves uzņēmumiem.