Dienas Bizness

  • 30 ceturtdiena,
    marts

    Nanija, Ilgmārs

  • Eiro kalkulators

     EUR  LVL
  • Valūtu kursi

    GBP: 0.8639

    USD: 1.0748

Dzīvesstils

Vai nākotnē vairums biroju būs tādi kā Google?  9

Open AD arhitekte, dizainere Zane Tetere-Šulce kopā ar māsu dizaineri Elīnu Teteri arhitektūras biroju izveidojusi pirms 11 gadiem. Tā veikumu saraksts ir plašs un daudzveidīgs – privātmājas, restorānu interjers, biroju iekārtojums un daudz kas cits. Garš ir arī paveiktā novērtējumu – vietējo un ārvalstīs gūto balvu un atzinību – saraksts.

Fragments no DB intervijas:

Vai nākotnē vairums biroju būs tādi kā Google, kur ir daudz dažādu izklaides elementu? Kāpēc, jūsuprāt, tāda tendence vispār ir parādījusies?

Zane: Šobrīd visi runā par activity based workplace (no angļu val. – uz aktivitātēm bāzēta darba vide, kura vērsta uz kolektīvas produktivitātes paaugstināšanu. Pamatā ir atvērta tipa darba telpu iekārtošanas pieeja, fleksibla struktūra, kur darbinieks nav piesiets konkrētai darba vietai – DB). Šajā virzienā esam strādājuši, ar to saskārušies jau pirms laba laika. Protams, savulaik vairāk balstījāmies paši uz savu izpēti, intuitīvi, nevis pieaicinot speciālistus – antropologus, sociologus. Tādā veidā esam izveidojuši gan McCann Erickson, gan Inspired biroju.
Šobrīd Open AD strādā pie viena liela projekta – biroja telpu iekārtošanas sadarbībā ar kompāniju Haworth, kura piedāvā izpētes pakalpojumus. Pagaidām precīzi  neminēšu, ne kam, ne kur šīs telpas iekārtojam. Sadarbojāmies ar ārkārtīgi feinu angļu speciālistu, kurš veica priekšizpēti. Tā notika aptuveni divus mēnešus, iesaistot visus tā uzņēmuma darbiniekus, kas šo biroju lietos, bija daudz prāta vētru. Darbs, ko viņš paveica, bija patiešām pamatīgs. Tas gan nav šis gadījums, bet kopumā – tālāk ir jautājums, kam sakars ar kopējo izglītotības līmeni, mērķiem – vai klients, lietotāji ir spējīgi novērtēt to, ko ir pasūtījuši, un vai ir gatavi tiešām sekot šiem pētījumiem par sevi ikdienā.
Gribētu dzirdēt to Google cilvēku, kuri šo visu ir aizsākuši, viedokli par atvērto biroju, kur  darbiniekam tiek nodrošināts pilnīgi viss, kur viņš gluži kā marionete tiek ielikts arvien lielākā un lielākā krātiņā, lai gan viņam pašam liekas, ka viņam tiek pasniegts ļoti daudz, ka par viņu rūpējas. Patiesībā tas ir vērsts tikai viena mērķa sasniegšanai – paturēt cilvēku pēc iespējas ilgāk vienā vietā. Tiek darīts viss, lai draugi būtu turpat, lai tur ēstu, strādātu, tusētu, atpūstos. Esmu redzējusi, ka ārzemēs pat aiziet vēl tālāk – ir vieta bērniem, ir slimnīca. Var sanākt pat tā, ka ģimenes tiek veidotas darbā, jo viss tiek viltīgi veidots ap to.
Interesants aspekts ir tas, ka, pieminētā Google tagad mēģina no tā visa iet prom, rēķinoties ar cilvēcisko aspektu. Ja telpu apdzīvošanā dod pārāk lielu vaļu, brīvību, vienā brīdī tas viss var nonākt nekontrolētā situācijā.
Tomēr šajās tendencēs labais ir tas, ka pirms biroja izveides notiek iedziļināšanās cilvēka vajadzībās, ieradumos, uzņēmuma procesos.

No jūsu iepriekšējās pieredzes – vai šāds modelis strādā?
Zane: Tas noteikti strādā, bet modeļi ir dažādi. Ir agresīvāki, piemēram, ietverot brīvo galdu principu, kur cilvēkam tiek iedots tikai skapītis viņa mantām, un viņš katru dienu sērfo pa biroju un izvēlas, pie kura galda strādāt. Turklāt tie ir gan augstie, gan zemie galdi, pie kuriem var strādāt, sēžot vai stāvot. Plānojums drīzāk tiek veidots pēc funkcijām, nevis pa departamentiem. Birojā ir arī slēgtās telpas, ir vienvietīgās, divvietīgas telpas, ir pārrunu, tikšanās vietas. Vide tiek organizēta tā, ka divi cilvēki, pārvietojoties pa biroju, noteikti satiksies noteiktā punktā, tur apstāsies un aprunāsies. Tās ir nejaušās tikšanās, kas ir būtiskas organizāciju ikdienā, jo tad notiek informācijas apmaiņa. Tie ir agresīvi paņēmieni.
Ir jāskatās, vai uzņēmuma pamatfunkcija ļauj šādu modeli pielietot. To ir būtiski uztvert, izprast arī konkrēta uzņēmuma, organizācijas vadībai – vai darbinieks būs spējīgs adaptēties šādai videi, vai profesija, sfēra to ļauj. Piemēram, ja cilvēks strādā, izmantojot trīs monitorus, kas lielā mērā ir stacionāri, tad piedāvāt šādu principu būtu diezgan muļķīgi.
Arī mēs pašreiz aktuālā biroja projekta kontekstā nonācām pie secinājuma, ka droši vien agresīvā metode nederēs. Tas gan varētu būt atvērtā tipa birojs, būs darba vietās, ar kurām dalīties. Būs arī dažas mazākas telpas, kurās notiks slēgtāka komunikācija. Akustikai ir ļoti liela nozīme. Lai nodrošinātu kvalitatīvu akustiku, jārēķinās ar lielāku budžetu. Tā nav pat ekstra, pasaulē tā ir norma, ka cilvēkam ir kvalitatīvi darba apstākļi, ka skaņa tiek pareizi virzīta, nav atbalss, var normāli parunāt pa telefonu, nebļaujot pa visu telpu. Par to ir jādomā un par to arī ir jāmaksā. Pie mums tomēr vidējais klients varbūt nav tik gribošs vai varošs šādu servisu saviem darbiniekiem nodrošināt. Tā diemžēl ir realitāte.
Elīna: Izdošanās ir iespējama, ja vadība to vēlas. Ir bijuši piemēri, kad piedāvājam kaut ko progresīvu, taču uzņēmuma vadītājs to uzskata par liekām izmaksām vai sarežģījumiem.
Mūsu pieredzē ir arī cits piemērs – pirms vairākiem gadiem sadarbojāmies ar Laimu, kur pasūtītājs bija  progresīvi domājošs. Viņš vēlējās atvērtu, gaisīgu biroju, kur cilvēki ir spiesti pārvietoties, piemēram, aiziet līdz printerim, nevis tikai pastiept roku, tādējādi tie ir spiesti izkustēties gan fiziski, gan garīgi, un savstarpēji tikties – tā kustībā radot enerģiju un idejas. Šobrīd tas, ko intuitīvi vēlējās klients, ir modernas, globālas tendences.
Zane: Tomēr tas ir arī bēdīgs piemērs. Doma bija lieliska, labi sastrādājāmies, taču paradokss – brīdī, kad ilggadēja darbiniece svaigā, estētiskā birojā ierodas ar savu kafijas vārāmo ierīci, šķīstošo kafiju, čībām, dažādām saimnieciskām lietām, un sakrauj to visu uz galdiem, visa jēga pazūd. Tas bija lielisks piemērs mums, domāju, arī uzņēmuma vadībai, ka ir jārēķinās ar darbiniekiem, to gatavību pieņemt jauno. Šis bija gadījums, kad nebijām pieaicinājuši attiecīgu speciālistu, strādājām face to face tikai ar vadību.
Taču pirmajām sarunām jānotiek tieši ar darbinieku, lietotāju. Tajā brīdī atklātos, vai viņiem ir nepieciešamas mīļās ģimenes bildes uz galda, vai ir svarīga sava kafijas krūze, vai viņš būs ar mieru aiziet no viena stāva uz otru, uz virtuvi, vai ēdīs turpat darba vietā. Ar šādām cilvēciskām lietām ir jārēķinās, ir kopīgi jāvienojas, cik lielā mērā ir iespējams piekāpties. No komandas veidošanas puses skatoties, tas ir optimāls variants, jo iesaistītie cilvēki kļūst līdzatbildīgi par rezultātu, tas ir izdevīgi. (Smejas.)

Visu interviju Padarīt par līdzatbildīgu lasiet 17. marta laikrakstā Dienas Bizness.

Saistītie raksti

Jaunākās ziņas kategorijā

Darbaspēka deficīta slāpēšanu saista ar darbinieku importu

Darbaspēka deficīta slāpēšanu saista ar darbinieku importu  58

Darbaspēka deficītu Latvijā varētu slāpēt ar viestrādnieku piesaisti, vienlaikus samazinot birokrātisko slogu uzņēmējiem un termiņus, kuros darbiniekus no ārzemēm var importēt Lai arī šā gada februāra vidū spēkā stājās apjomīgi...

Reklāma