Sirsnīgi, mīļi, tautiski, bet ļoti piezemēti un bez mazākās intelekta atblāzmas. Tā diemžēl jāteic par Latvijas simtgades biroja iniciatīvu valsts svētkos dāvināt rakstainus cimdus un valsts dibināšanas dienu padarīt par cimdiņu dienu. It kā nepietiktu ar to, ka 4. maijs padarīts par Baltā galdauta svētkiem, un, kad jauniešiem jautā, vai zina, kas šī ir par dienu, tad jāklausās samocītas atbildes par klātiem galdiem.
Arī vēsturnieks Gustavs Strenga savā tvītā norādījis, ka 18. novembris ir pārāk nopietna diena un tad būtu jāliekas mierā ar cimdiņiem. Un ne jau rakstītos dūraiņos ir vaina, bet tajā, ka mēs ar sīkām, mīļām, bet ļoti sadzīviskām aktivitātēm piezemējam valstisku svētku jēgu un nozīmi. Es nedomāju, ka būtu nepieciešams kāds īpašs patoss un svētsvinīga patriotisma apliecināšana, kāds ir, piemēram, diezgan nejēdzīgais lāpu gājiens, kam kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem nav tā labākā pieskaņa.
Tā kā aptaujas liecina, ka no Latvijas valsts dibinātājiem lielākā daļa jauniešu labākā gadījumā zina vien Jāni Čaksti, tad gudrāks aicinājums par cimdiņu dāvināšanu būtu, piemēram, mudinājums apzināt Latvijas valsts dibinātājus, dāvināt citātus no Kārļa Skalbes Mazajām piezīmēm, izsekot līdzi hronoloģijai, kas notika no 1918. gada 18. novembra līdz 1920. gadam, kad sanāca Satversmes sapulce. Latvijas valsts dibināšana notika ļoti sarežģītā vēsturiskā situācijā, kad valsts teritorijā bija okupācijas karaspēks, burtiski pēc pāris mēnešiem postošas slepkavošanas uzsāka lielinieki, kam sekoja Pagaidu valdības pārcelšanās uz Liepāju un vēlāk uz kuģi Saratov, provāciskas valdības nodibināšana, tās krišana un Brīvības cīņas, kas ieguvušas nosaukumu Bermontiāde.