Arhitekts Austris Mailītis šogad kopā ar domubiedriem un kolēģiem saņēma Arhitektūras gada balvu par Ķīnas svētajā kalnā uzcelto Šaoliņas lidojošo mūku teātra ēkas projektu. «Man tas ir paradoksāls ainavu, arhitektūras un mākslas projekts,» tā par veikumu saka arhitekts

Fragments no intervijas, kas publicēta 20. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Kā paši mūki uztvēra šo projektu? Bija kādas atsauksmes?

Tikos ar vairākiem mūkiem. Viens bija kungfu lielais skolotājs. Viņš bija atbalstošs šim projektam. Starp citu, viņš vada arī vienu no tām lielajām skolām. Bija gods tikties arī ar Šaoliņas klostera abatu, kas ir augstākā garīgā persona dzenbudismā. Viņš arī skaitās Ķīnā politiski augsta persona. Parādīju viņam projektu, pastāstīju, kādas ir idejas, mazliet parunājām… Viņš izstāstīja par to, kas ir lidošana Ķīnas kultūrā un dzenbudismā, daoisma kultūrā, mītus par levitējošajiem mūkiem. Vārdu sakot, deva savu svētību iecerei.

Kā Šaoliņas projekts ir ietekmējis jūsu arhitektu darbnīcas tālāko ceļu?

Projekts noteikti palīdz vairot mūsu publicitāti un atpazīstamību gan pasaulē, gan Latvijā. Fotogrāfs Ansis Starks uztaisīja bildes, mēs tās izplatījām. Līdz ar to radās liela interese no profesionāliem arhitektūras un dizaina medijiem, kas tad arī atspoguļoja projektu gan drukātajos izdevumos, gan interneta versijās. Atpazīstamība vairojas.

Mēs jau nodarbojamies ar dažādām lietām – viss ir ap kultūru un mākslu. Pašlaik strādājam pie izcilā diriģenta Haralda Medņa mājas rekonstrukcijas projekta. Māja atrodas Madonas pusē, Praulienā. Viņš pats [20. gadsimta] 30. gados to uzcēla. Interesanti, ka 30. gados mājas fotogrāfija bija ielikta mācību grāmatā kā ilustrācija mūsdienīgai latviešu lauku sētai. Mēs cenšamies māju saglabāt rekonstrukcijā. Protams, cik nepieciešams, izveidot mūsdienu prasībām atbilstošu pieejamību, infrastruktūru, bet saglabāt to, kāda bija to laiku tipiska jaunsaimnieku māja. Mājā būs ekspozīcija par Medni, neliela rezidence mūziķiem, māksliniekiem un diriģentiem. Saimniecībai pieder skaists šķūnis, kurā ir ideja veidot Dziesmu svētku skolu. Inese Mailīte – tēva [Austra Mailīša tēvs mākslinieks Ivars Mailītis – DB.] māsa ņemas pa to galu. Ilgus gadus viņa vadīja Jurjānu muzeju, tagad virza Medņa mājas projektu.

Es novirzījos no jautājuma, bet jaunas, foršas lietas notiek. Vienkārši, kad izdari vienu lietu, tad tas ir beidzies. Jādara jaunas lietas.

Ja jūs varētu būt pasūtītājs sev, kādu objektu jūs vēlētos veidot?

Man pat nav jābūt pasūtītājam. Es jau tāpat rosinu visādas idejas. Man ir interesanti, kad katrs darbs ir jauna lieta, kā tāds izgudrojums.

Jāpadomā. Ko man gribētos uzbūvēt? Viena doma ir par Dziesmu svētku ekspozīciju. Ideja ir veidot būvi vai instalāciju, kurā jebkurš cilvēks no Latvijas vai jebkuras citas pasaules vietas varētu izjust, ko nozīmē Dziesmu svētki. Tas būtu vēstījošs mākslas darbs, kurā ieej un dzirdi vai sajūti. Vēl jāpadomā, kā to darīt – vai ar skaņu un gaismu panākot pasaulē lielākā kora efektu, vai kā citādi. Šis mākslas darbs varētu būt pārvadājams – aizvest uz Tokiju, Minsku vai kādu citu pasaules vietu un stāstīt par to, kā mēs dziedam, kā uztveram pasauli.

Kas vēl? Ir daudzas dažādas arhitektūras lietas, ko gribas uzprojektēt. Muzeji, koncertzāles, ainavu projekti – kaut kas tamlīdzīgs.

Cēsīs alus brūža projekts mani pašlaik ļoti interesē, kā izdosies koncepciju realizēt. Sākotnēji brūzis bija sastāvdaļa no pils parka. Vēlāk – Latvijas un padomju laikā – tas no parka tika atdalīts un kļuva par industriālo zonu. Viens no pārbūves mērķiem ir savienot brūzi ar parku un līdz ar to arī pārējo pilsētu, lai brūzis kļūst par publisku teritoriju, jo tas atrodas pašā pilsētas sirdī, pie pils. Brūža teritorijā ir daudzas industriālās būves no 19. gadsimta, Latvijas laika, padomju. To visu vienā paņēmienā nav iespējams atjaunot. Piemēram, kad galdnieks taisa galdu vai durvis – tas ir skaisti. Pēc līdzības – mēs iespēju robežās vēlamies rādīt šo būvniecības procesu, un pārbūves pagaidu elementi uz laiku kļūst par publiskās telpas elementiem, piemēram, sastatnes kļūst par telpu terasēm.

Jāsaprot un jāpieņem, ka Latvijā būvju ir vairāk, nekā vajag. Daudzas netiek izmantotas, un maz ticams, ka tuvākajos gados kaut kas tiks attīstīts. Taču kā vietas pilsētās tās paliek. Mums ir jāiemācās ar maziem līdzekļiem pakāpeniski šādas vietas izmantot. Mēs meklējam veidus, kā to darīt. Te, Cēsu brūzī, izpaužas arī slow architecture tendence. Pēc līdzības ar slow food idejām – pēc iespējas vairāk vietējo izejvielu, viss ir pakāpenisks, un nākamais solis izaug no iepriekšējā.

Visu interviju Visvairāk interesē tendences, kas vēl tikai formējas lasiet 20. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.

TEV VARĒTU INTERESĒT ARĪ:

KIA Stinger cenas Latvijā no Vācijas atšķirsies par 6 līdz 8 tūkstošiem eiro
Subaru XV: vīrišķīgāks, vairāk prasmju
Kas izkonkurēs KIA Sportage?
Jaunākās paaudzes Civic Type R Baltijā ieradīses ap gadu miju

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra