Neskaidrību mākonis pār kūdras nozares nākotni ir būtiski mazinājis uzņēmēju vēlmi investēt pasaulē pieprasīto lauksaimniecībā izmantojamo kūdras substrātu ražotnēs Latvijā, vienlaikus nozarei ir jāvelta ļoti daudz pūļu, lai dokumentāri spētu izpildīt visa veida nosacījumus.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Nacionālās kūdras biedrības jaunievēlētā valdes locekle Ilze Ozola. Viņasprāt, būtiskākais nākotnes neskaidrības avots ir ES Zaļais kurss un ar to saistītie regulējumi, nosacījumi, arī maksājumi, kā arī kampaņveidīgas aktivitātes.
Fragments no intervijas
Kāda ir situācija nozarē?
Trauksmaina, neskaidrības pilna attiecībā par nākotni. Diemžēl jāsecina, ka daļai kūdras nozares uzņēmēju optimisms par nākotni strauji izplēnē, kas savukārt atsaucas uz vēlmi ieguldīt, bet bez investīcijām nav iespējams pat runāt par tālākas nākotnes perspektīvām. Faktiski neskaidrība par kūdras ieguves iespējām Latvijā padara problemātisku (ar daudziem jautājumiem) lauksaimniecībā izmantojamās kūdras substrātu ražošanu, pēc kuriem tieši pretēji - pieprasījums nesarūk, bet tikai pieaug. Būtiskākais nākotnes neskaidrības avots kūdras substrātu ražotājiem ir ES Zaļais kurss un ar to saistītie regulējumi, nosacījumi, arī maksājumi, kā arī kampaņveidīgas dažādu dabas organizāciju aktivitātes, lai kūdras ieguvi padarītu par vēsturi, tāpat kā savulaik notika ar cukurfabrikām un vēl citiem Latvijas tautsaimniecības sektoriem. Zaļā kursa spiediens pagaidām vairāk atsaucas uz prasību samazināt CO2 emisijas kūdras nozarē. Ir, protams, dīvaini, ka tiek postulēts — maksā piesārņotājs, tātad gala patērētājs, bet ES normatīvi paredz pretējo, jo, kaut arī saražotie kūdras substrāti no Latvijas tiek piegādāti teju uz 100 pasaules valstīm, par emisijām no CO2 būs jāmaksā kūdras ieguvējam — tātad Latvijā strādājošajam uzņēmumam, un emisijas tiks pieskaitītas Latvijai. Ja jau piesārņotājs maksā un kūdra ir tik kaitīga, tad loģiski būtu, ka par patērētās kūdras CO2 izmešiem maksātu tās patērētāji, piemēram, puķu, dārzeņu audzētāji Nīderlandē, Vācijā – valstīs, kas vēsturiski ir bijušas vienas no lielākajām kūdras ieguvējām pirms daudziem desmitiem gadu, taču savus pieejamos kūdras resursus ir pilnībā izsmēlušas.
Es šīs problēmas atrisināšanai redzu divus scenārijus. Viens - panākt, ka tas, kas pasūta mūziku, pats arī maksā jeb emisijas pieskaita tā valsts, kur kūdru importē. Otrs - izmainīt IPCC vadlīnijās pieņemto formulu, pēc kuras veiktajos aprēķinos emisijas no kūdras ir vienādas neatkarīgi no tā, vai tā tiek dedzināta vai izmatota lauksaimniecībā. Abi ceļi grūti ejami, bet, neko nedarot, kūdras nozarei, iespējams, būs jāpērk emisiju kvotas un par to jātērē daudzi desmiti miljoni eiro, ko varētu izmantot investīcijām, inovācijām un pētījumiem, lai radītu jaunus produktus no kūdras, kā arī paaugstinātu darba ražīgumu un efektivitāti. Realitātē kūdra netiek sadedzināta un tiek izmantota pat vairākkārtēji, līdz saplūst ar augsni. Kūdra ir viens no dabas resursiem, kurš lēni, bet atjaunojas, taču ES izpratnē, ja emisijas no kūdras sadedzināšanas ir tikpat lielas kā no akmeņogļu dedzināšanas un akmeņogles ir fosilas, tātad arī kūdra ir fosila. Un tas nekas, ka kūdras ieguve ir tradicionāla Baltijas tautsaimniecības nozare un to šeit dara jau kopš 18.gadsimta. Kā mēs varam pieņemt, ka kūdra ir fosila, ja vispārpieņemtais kūdras uzkrāšanās ātrums pasaulē ir 1mm gadā! Pētījumi Teiču un Ķemeru purvā pierāda, ka pat 3-5 mm gadā. Kā kaut kas, ko pieņem par fosilu, var atjaunoties? Un atkal, neraugoties uz to, ka kūdras apjomi ik gadu pieaug, ir jau runas par vēlmi ierobežot tās ieguves ikgadējos apjomus, faktiski noteikt maksimālo ieguves apjomu, kas būtu kaut kas līdzīgs maksimāli pieļaujamajai augošu koku ciršanas tāmei Latvijas valstij piederošajos mežos, ko uz piecu gadu termiņu nosaka Ministru kabinets. Ja šāds risinājums tiks ieviests Latvijā, tad pastāv risks, ka virknei sabiedrības grupu būs vēlme šos maksimālos kūdras ieguves apjomus pakāpeniski samazināt, tādējādi radot spriedzi pašos nozares uzņēmumos, kuriem tad savā starpā būs jārod kompromiss, kā sadalīt piešķirtās kūdras ieguves kvotas apmēru. Kurš normāls investors būs gatavs šādos apstākļos investēt naudu kūdras ieguvē un kūdras substrātu ražošanā! Baidos, ka uz to varētu parakstīties tikai daži uzņēmēji, jo risks jau pašlaik ir ļoti liels un tas kļūs vēl augstāks nākotnē.
Visu interviju lasiet žurnāla Dienas Bizness 30.aprīļa numurā!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
Meklē arī lielākajās preses tirdzniecības vietās!
