Nerezidentu jeb trešo valstu noguldījumu apjoms Latvijā strādājošajās komercbankās ir sasniedzis sešus miljardus latu, un jāatzīst, ka tā nav maza summa. Tam gan nevajadzētu būt arī nekādam pārsteigumam – nav noslēpums, ka jau pietiekami daudzus gadus vairāku NVS bloka valstu turīgie iedzīvotāji uzkrājumus cenšas glabāt ārpus savas valsts.
Latvija no viņu skatpunkta šim mērķim ir ļoti piemērota – mēs esam tieši līdzās Krievijai, kas nodrošina, ka nekur tālu nav jābrauc, šeit cilvēki saprot krievu valodu, un tajā pašā laikā šī ir ES valsts, kur noguldītāji var justies droši, ka kādam pēkšņi neienāks prātā šo cilvēku uzkrājumus, piemēram, nacionalizēt. Turklāt šis process ir abpusēji izdevīgs. Būsim godīgi – nerezidenti šeit ir noguldījuši tiešām pieklājīgas summas, tādējādi krietni uzlabojot vietējo banku darbības rādītājus.
Par faktu, ka Latvijā ir tik liels nerezidentu noguldījumu apjoms, laiku pa laikam savu neapmierinātību ir izteikuši gan Latvijas finanšu tirgus uzraugi un politiķi, gan arī ES līmeņa amatpersonas. Acīmredzot doma ir vienkārša – ja nu gadījumā brīdī, kad Latvija jau būs eirozonas valsts, vēl kādu no mūsu finanšu iestādēm piemeklēs, piemēram, Parex bankas liktenis, visām eirozonas valstīm nenāktos glābt trešo valstu pilsoņu miljonus vai pat miljardus. Iespējams, tāpēc bankas šobrīd apsver domu noteikt, ka par nerezidentu noguldījumiem ne tikai varētu nemaksāt procentus, bet iet vēl soli uz priekšu un par viņu naudas uzglabāšanu ieturēt komisijas maksu. Vienkārši sakot – dārgie nerezidenti, ja vēlaties, lai jūsu nauda joprojām būtu drošībā, maksājiet ragā! To visu var izdarīt, korekti piemetinot, ka citās Eiropas valstīs, teiksim, Šveicē dara tieši tāpat. Šeit gan jāteic, ka, virzot teju jebkuru ieceri, var atrast kādu visnotaļ solīdu Eiropas valsti, uz kuru atsaukties. Taču uz šo jautājumu var paraudzīties arī no pavisam citas puses.