No aptuveni 155 tūkstošiem cilvēku, kam šobrīd ir piešķirts bezdarbnieka statuss, 44% izteikuši gatavību braukt meklēt darbu ārzemēs. Šādi skaitļi nebūtu uzskatāmi par neko īpašu Vācijā, Polijā vai kādā citā lielvalstī, bet Latvijā ir vien nedaudz vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, ieskaitot pensionārus, bērnus utt.
Protams, ne jau visi, kas ir izteikuši šādu vēlmi, Latviju arī pametīs — ne visiem pietiks uzņēmības to izdarīt. Tomēr tendence ir pietiekoši nepatīkama, pat bīstama. Jā, ir taisnība apgalvojumam, ka pašreizējais izbraukšanas vilnis nebūt nav pirmis, un vismaz vienu tādu mēs jau pirms dažiem gadiem esam piedzīvojuši, kad divi populārākie darba meklētāju galamērķi bija Īrija un Lielbritānija. Taču situācija starp to laiku un šodienu ir būtiski atšķirīga. Šā gadsimta sākumā Latvijā nebija faktiski nekādu problēmu atrast darbu un tajā pilnīgi mierīgi strādāt, taču neapmierinātību pamatoti vai nepamatoti varēja izraisīt salīdzinoši zemais atalgojums.
Respektīvi cilvēki, brauca strādāt citur, lai sūtītu uz mājām naudu, par ko pabarot bērnus, nomaksāt kredītus utt. Turklāt cilvēkiem bija apziņa — atgriežoties Latvijā,viņiem būs ko darīt, lai arī par zemāku samaksu nekā ārzemēs. Šodienas situācija ir citāda — cilvēki brauc projām ar visām ģimenēm un nereti arī ar mantību. Savulaik gana plaši bija izplatīts joks, ka krīze ir tad, kad kāds ir izslēdzis gaismu tuneļa galā. Izskatās, ka daudziem cilvēkiem šī «gaisma» nu ir izslēgta, jo viņi neredz perspektīvu tam, ka ekonomiskā situācija Latvijā varētu uzlaboties, ka viņi varētu dabūt normāli apmaksātu darbu un nomaksāt kredītus. Ko šāda situācija nozīmē valstij? Vispirms jau katrs aizbraukušais iedzīvotājs ir zaidējums valstij kaut vai tāpēc, ka aizbraucošie vairs nemaksā nodokļus Latvijā, un liela daļa no viņiem arī nopelnīto naudu uz šejieni vairs nesūta. Tāpat jārēķinās ar faktu, ka ar katru aizbraukušo rūk patēriņš vietējā tirgū, kas ir īpaši nelabvēlīgs process pašreizējos ekonomiskajos apstākļos.
Turklāt pastāv risks, ka brīdī, kad mūsu ekonomika izrādīs jelkādas atveseļošanās pazīmes, var nebūt speciālistu, kas šeit strādātu. Problēma lielā mērā slēpjas faktā, ka aizbrauc ne jau tikai mūžīgie «lūzeri» ar pamatizglītību un iemaņām grāvju rakšanā. Prom pat uz eksotiskām Āfrikas valstīm dodas celtnieki, no Latvijas aizbrauc ārsti, skolotāji utt., kas vai nu ir pazaudējuši darbu, vai arī kam ir piedāvāts tāda apmēra atalgojums, par kādu izdzīvot ir stipri vien grūti. Daudzi no viņiem jau ir paspējuši deklarēt, ka šajā valstī neatgriezīsies. Šajā kontekstā ir jāņem vērā arī statistikas dati, ka vēl pērn darba ņēmēju skaits Latvijā bija ap 890 000 cilvēku, bet šā gada vasaras beigās — tikai 765 000.
Ja gada laikā valsti pamet vairāk nekā 100 000 strādājošie, grūti pat iedomāties, kāda situācija šeit būs vēl pēc diviem trīs gadiem.Katrā ziņā mēs droši tuvojamies situācijai, kad vienam strādājošajam būs jāuztur viens pensionārs, un to nekādi nevar nosaukt par optimālu valsts politikas plānošanu.
