Dienas tēma: Bez naudas neiztiks

Finanses
2015. gada 29. aprīlis 08:12

Legālo ātro kredītu kompāniju darbības ierobežošana nemazinās cilvēku nepieciešamību pēc naudas 


«Citas valstis var mācīties no prakses un kontroles, kāda ir sasniegta īstermiņa aizdevumu sektorā Latvijā. Šeit tirgus pats ir noteicis cenu pakalpojumam. Mūsu gadījumā rūpīgi tiek izvērtēta klientu kredītspēja, tādēļ valdībai nevajadzētu pārmērīgi iejaukties nozares regulācijā, jo sekas ne vienmēr ir paredzamas», intervijā Dienas Biznesam pauž AS 4finance valdes priekšsēdētājs un 4finance grupas uzņēmumu vadītājs Kīrans Patriks Donelijs (Kieran Patrick Donnelly).


Jūs esat strādājis dažādās valstīs, raksturojiet, lūdzu, ātro kredītu nozari un likumdošanu citās valstīs, kurās šis segments ir attīstīts, piemēram, ASV un Lielbritānijā? Kādas ir atšķirības salīdzinājumā ar Latviju? 


Finanšu sektorā strādāju jau kopš 1987. gada, un aizdevumu biznesā esmu strādājis četros dažādos kontinentos, tādēļ šo sektoru ļoti labi pazīstu. Runājot par ASV – īstermiņa aizdevumu bizness tajā ir ļoti populārs. Kā liecina statistikas dati, katra sestā ģimene aizņemas vismaz reizi gadā. ASV vidējā procentu likme ir 60% uz mēnesi. Liela daļa kompāniju vēsturiski ir uzsvērušas, ka nepārbauda cilvēku kredītvēsturi. Lielbritānijā situācija ir līdzīga, izņemot to, ka šajā valstī komisijas maksa par 30 dienu aizdevumu ir 36–44%. Lielbritānijā ātrie aizdevumi tiek iekasēti ar tiešā debeta palīdzību – no aizņēmēja konta automātiski tiek noņemta nepieciešamā summa. Kas atšķirīgs Latvijā? Latvijā ir cita kultūra īstermiņa kreditēšanā. Mūsu uzņēmums Latvijā par aizdevumu uz mēnesi nosaka 10% likmi, un klienti kredītu atmaksā paši. Turklāt aizdevumu izsniedzam tikai pēc tam, kad esam veikuši statistikas analīzi un pārbaudījuši klientu kredītvēsturi. ASV un Lielbritānijā papildus tiek piemērota dažādu veidu komisijas maksas, piemēram, pieteikuma, aizdevuma pārskaitījuma maksa, dažādu parāda atmaksas veidu komisijas. Latvijā kredītam tiek piemērota tikai viena caurspīdīga likme – 10% un mēs neprasām nekādu pieteikuma, apstrādes vai citu maksu. Jāatceras, ka kompānija ne tikai izsniedz un iekasē aizdevumu, bet paveic lielu darbu, lai sagatavotos atbilstoši normatīvajiem aktiem un labai praksei kredīta izsniegšanai. Šajā procesā — lēmuma pieņemšanā, apstrādē un naudas piegādē klientam — ir ļoti daudz iesaistīto personu. Kompānijas speciālisti pārbauda datu bāzes, apstrādā informāciju, nogādā naudu klientam. Tāpat esam investējuši ievērojamus līdzekļus augsti attīstītās tehnoloģiju sistēmās un darbinieku komandā. Turklāt process jānovada tā, lai aizdevumi tiktu izsniegti klientiem izdevīgā un atbilstošā veidā. Uzskatu, ka ASV un Lielbritānijas uzņēmumi var daudz mācīties no tā, ko Latvijā ātro aizdevumu sektors ir sasniedzis – tirgus pats noteicis cenu savam pakalpojumam, kompānijas aizdevumus izsniedz atbildīgi un pārbauda, vai cilvēks var atļauties aizņemties tādu summu, kādu vēlas, savukārt aizdevumu atmaksā paši klienti, kas ir ļoti būtiska atšķirība no minētajām valstīm. Mēs noteikti varam apgalvot, ka Latvijā ir arī atbildīgi aizņēmēji.


Kā vērtējat pašreizējo ātro kredītu likumdošanu Latvijā? Sākotnēji sektors netika regulēts pilnīgi nekādi, taču tagad tiek ieviesti aizvien jauni ierobežojumi – vai, jūsuprāt, tie nav pārāk stingri? Vai tieši pretēji – varbūt kaut kas trūkst uzraudzībā?


Vienalga, lai kādu sistēmu izveidotu, tajā vienmēr būs faktori, kas nav perfekti. Latvijā likumdošana lielā mērā ir izveidota tā, lai aizsargātu patērētāju, bet tajā pašā laikā ļauj sektoram darboties. Es teikšu tā – ja pakalpojums ir pārāk dārgs, tirgū ienāks kāds cits un piedāvās līdzīgu produktu lētāk. Ja es sākšu tirgot Coca Cola, prasot 5 eiro par pudeli, kāds cits to sāks tirgot par 4 eiro, vēl kāds – par 3 eiro, kamēr nonāks līdz reālajai cenai, jo cenas nosaka tirgus spēki. Var minēt piemēru – tirgus patlaban nosaka to, cik bankas maksā saviem klientiem par noguldījumiem – likmes ir tuvu nullei. Kādēļ bankas nemaksā vairāk, piemēram, 1% vai 2% par klientu naudu? Tādēļ, ka to ietekmē tirgus spēki. Ja mēs piedāvājam produktu, ko cilvēki nevēlas, un tas ir pārāk dārgs vai nav uzticams, neviens par to nemaksās. Un galu galā tirgū ienāks kāds cits, kurš piedāvās pievilcīgāku pakalpojumu. Nozares uzņēmumi paši ir ieviesuši dažādus ierobežojumus, lai cilvēki varētu izmantot šo produktu vai pagarināt aizdevuma termiņu. Un tikai mazākā daļa aizņēmēju izmanto iespēju pagarināt aizņēmuma termiņu. Ik reizi, kad cilvēki izvēlas atmaksas termiņu pagarināt, viņi maksā 10% mēnesī. Tas ir līdzīgi kā ar kredītkartes aizdevumu – mēneša beigās kredītņēmējam ir iespēja atmaksāt visu summu vai samaksāt minimālo apjomu un turpināt izmantot kredītu. Daudziem cilvēkiem kredītkartes kontā atrodas tūkstošiem eiro, kuri tur glabājas gadiem, un viņi par to maksā tikai mēneša procentu maksu. Mēs ierobežojam iespēju pagarināt aizdevumu, un, ja cilvēkam radušās problēmas, piedāvājam izveidot atmaksas grafiku. Produkts ir veidots tā, lai tiktu izmantots īstermiņa naudas iztrūkuma segšanai, nevis ilgtermiņa saistību atmaksai. Es neesmu redzējis banku, kas liek atmaksāt visu aizdevumu, kamēr klients regulāri veic ikmēneša maksājumus par kredītkarti. 


Varbūt zināt valstis, kurās ir ierobežota ātro kredītu pakalpojuma cena? Kā tas ietekmēja tirgu? 


Ir vairākas šādas valstis, un pēc ierobežojumiem tajās pasliktinājās konkurence – kompāniju skaits tirgū samazinājās. Taču vēl būtiskāk – produkts kļūst pieejams mazākam skaitam patērētāju. Rodas jautājums – kur šie cilvēki dodas pēc naudas, ja likumdošana aizdevumu izsniegšanu padara grūtāku? Latvijas gadījumā ir ap 150 tūkstošiem iedzīvotāju, kuriem ātrie aizdevumi ir pieejami. Likumu izmaiņu rezultātā viņiem vairs nebūtu iespējas paņemt īstermiņa kredītu līdz 30 dienām. Ja viņi šo naudu nevarēs aizņemties pie īstermiņa aizdevumu izsniedzēja, kur viņi aizņemsies, kad būs tāda nepieciešamība? 


Kad reiz man nācās īrēt dzīvokli Latvijā, vaicāju – cik lieli mēnesī ir komunālie maksājumi? Man atbildēja – lielākajā daļā mēnešu tie ir 90 eiro. Es vaicāju – kā tas jāsaprot? Un tad man pateica, ka atsevišķos mēnešos maksa var sasniegt pat 200 eiro. Tā ir liela atšķirība un cilvēki ar ierobežotiem ienākumiem to izjūt ļoti spēcīgi.

Visu interviju Bez naudas neiztiks lasiet 29. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra