Investīciju strīdos pret valsti naudas likmes ir augstas, drīzumā varētu izšķirties, vai šie strīdi arī turpmāk paliks Valsts kancelejas pārraudzībā
, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Tuvākajā laikā varētu izšķirties jautājums par Valsts kancelejas (VK) vadību. Līdzšinējai VK direktorei Elitai Dreimanei Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir atteicis pielaidi valsts noslēpumam, taču Latvijas premjerministre Laimdota Straujuma jau pirms SAB atzinuma publiski sacīja, ka E. Dreimane savu amatu var nesaglabāt. E. Dreimane nevilcinājās izteikt savas pretenzijas publiski – viņa uzskata, ka kļuvusi kādam nevēlama, īpaši saistībā ar VK sniegtajiem atzinumiem investīciju strīdu lietās. Arī L. Straujuma deva mājienus, ka viņa gribētu profesionālāku darbu tieši procedūrās, kā tiek risināti investīciju strīdi. VK ir sniegusi atzinumus par tādām skaļām lietām kā AirBaltic strīds ar bijušajiem akcionāriem, Parex un Citadele darījumiem, Pasažieru vilciena iepirkumiem un vēja parku īpašnieku Winergy. Tieši VK atzinums par AirBaltic noplūda publiski un tika plaši atspoguļots medijos, jo tajā bija teikts, ka pēc VK domām valstij bijušajam AirBaltic vadītājam un līdzīpašniekam Bertoltam Flikam varētu būt jāmaksā ap 20 milj. eiro liela kompensācija. E Dreimane pieļāva, ka tieši šo lielo uzņēmumu lietas, kas skar visdažādākās intereses, ir izrādījušās klupšanas akmens viņas kā VK vadītājas amatā.


Pārmetumus par to, ka VK nebūtu profesionāli strādājusi ar investīciju strīdu lietām, E. Dreimane kategoriski noliedz. «Kopš 2004. gada, kad Ministru kabinets VK uzticēja valsts pārstāvību starptautiskajos investīciju strīdos, VK ir pārstāvējusi vairāk nekā 12 lietas, panākot valstij izdevīgāko rezultātu un netērējot par to ne centa no valsts budžeta. VK uzdevums bija raudzīties uz konkrēto lietu reālistiski no tā skatpunkta, kā to vērtēs starptautiskā šķīrējtiesa. Tas tika darīts, lai novērstu situācijas, ka valstij vēlāk nākas ne tikai negatīvi ietekmēt starptautisko reputāciju par tās investīciju vidi, bet arī maksāt prāvas summas (kas var sasniegt pat desmitiem miljonu eiro) par ārvalstu uzņēmējiem nodarītajiem zaudējumiem,» skaidro E. Dreimane. Līdz 2004. gadam valsts pārstāvību starptautisko tiesvedību procesos veikuši prominenti vietējie un starptautiskie advokātu biroji, kuri devuši priekšroku starptautiskai tiesvedībai šķīrējtiesās.

«Diemžēl visās lietās valsts maksāja prāvus zaudējumus investoriem, turklāt arī vidējās ārpakalpojuma izmaksas vienā lietā sasniedza vairāk nekā 2 miljonus latu. Zināmākās lietas ir, piemēram, Swembalt sagrieztā kuģa lieta, Windau dubultā tarifa lieta, Latvijas gāzes lieta,» norāda E. Dreimane. Tieši ņemot vērā valsts negatīvo pieredzi līdz 2004. gadam, kur kā vienīgais instruments pastāvēja tiesāšanās (neraugoties uz to, cik lieta reālistiski bija vērtējama), valsts pārstāvību starptautiskajos investīciju strīdos uzticēja VK, lai pārstāvības procesu būtiski efektivizētu un samazinātu valsts budžeta tēriņus. Tādēļ kopš 2004. gada, kad Ministru kabinets VK deleģēja nodrošināt investīciju strīdu pārstāvības funkciju, slēgti stratēģiskie komerclīgumi un risinātas domstarpības ar ārvalstu investoriem. «Līdz šim praktiski visos gadījumos VK izdevies panākt valsts interesēm maksimāli atbilstošu risinājumu ārpus tiesāšanās, panākot mierizlīgumus. VK panāktais valsts budžeta ieguvums vidēji gadā ir 113 miljoni eiro jeb kopumā 700 miljoni eiro kopš 2004. gada līdz šim brīdim. Turklāt visi VK piedāvātie situācijas risinājumi ir skatīti un apstiprināti Ministru kabinetā vai atsevišķos gadījumos attiecīgajā neatkarīgajā iestādē (piemēram, Rīgas brīvostas pārvaldē), kura bija tieši iesaistīta strīdā ar ārvalstu investoru,» piebilst VK vadītāja.


Pašlaik Latvijas valstij pēc VK datiem procesā ir trīs tiesvedības.

Plašāk lasiet rakstā Cīņa par investīciju 
strīdu miljoniem pieaug otrdienas, 12. maija, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra