Kad man bija gadi seši–septiņi, peldoties Mūsas upē, man pēkšņi zem kājām nogruva straumes izgrauztā grava upes dibenā. Nekāds dziļums jau tur nebija, bet sīkai knīpai pietiek arī ar knapi diviem metriem. Kā šodien atceros zaļo upes ūdeni ar melnajiem uzjundīto smilšu mutuļiem un saules gaismu, tik tālu un nesasniedzamu, atceros izmisīgos mēģinājumus sataustīt gultni, lai atspertos, iznirt, lai ieelpotu, vai kliegt, lai sasauktu palīdzību, kamēr straumes izēstās gravas mala zem kājām gruva ik reizi, kad to sataustīju un mēģināju atsperties.
Lielākā daļa šķietami stabilo pamatu zem kājām pazaudēja jau pirms krietna laiciņa vai vismaz saprata, ka tas, uz ko allaž esam paļāvušies kā kaut ko nemainīgu, patiesībā ir vien smiltis, ko mūsu pašu neapdomība, alkatība un pārmērīgs risks kopā ar pasaules straumēm var aizskalot vienā mirklī. Šis gads ir bijusi cenšanās sataustīt kraujas malu, kas nebrūk no pirmā pieskāriena, iznirt, ieelpot, pasaukt palīgā.
Paaugstina tādu vai šitādu nodokli, un tev sirds jau ļaunās nojautās saraujas, iedomājoties gan šā lēmuma ietekmi ne tikai uz tavu personīgo budžetu, bet arī uz to, cik daudziem uzņēmumiem un uzņēmējiem tas būs knapi sataustītā pamata sagraušana zem kājām, rupji iegrūžot atpakaļ straumes mutulī. Lielie pārapdrošinātāji nestrādā ar Latvijas uzņēmumiem – žvāks! – un straume atkal parauj atpakaļ dzelmē. Parādās jaunākā statistika par neatmaksātajiem parādiem – un tu saproti, ka tiem, kas vēl ķepurojas, pie kājām ir piesieti smilšu maisi, kas rauj dziļumā. Katru reizi, kad politiķi, eksperti vai ierēdņi gluži kā kādu seno alķīmiķu brīnummikstūru piesauc eksportu kā zāles visām kaitēm, šķiet, ka tas ir kā paziņot slīcējam, kurš ar pēdējiem spēkiem pūlas sataustīt gultni, lai iznirtu, ka pašlaik šeit nekāda izniršana nebūs, ir jāgriežas uz otru pusi un jāķepurojas pāri upei uz otru – tālu un nezināmu krastu. Iespējams, drošāku. Iespējams, glābiņu. Bet ļoti tālu.
.jpg)
