Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barozu šonedēļ nācis klajā ar priekšlikumiem, kas tēmēti uz to, lai iegrožotu eiro monetārā reģiona parādu krīzi un nekad nākotnē tā vairs neatkārtotos. Ja priekšlikumi tiktu realizēti, Savienības dalībvalstīm būtu jānes upuri, bet potenciāli var būt arī vairāki ieguvumi. Pirmām kārtām prātā nāk valsts daļējs suverenitātes zudums, bet ieguvums varētu būt lielāka ekonomiskā stabilitāte.

«Man ir jāpiekrīt Barozu, kurš uzskata, ka līdzšinējais eirozonas modelis, kad pastāv centralizēta monetārā politika, bet tajā pašā laikā ir decentralizēta atbildība par lielāko daļu ekonomiskās politikas, nav efektīvs. Lielā mērā no tā pašreizējās eirozonas problēmas ir arī radušās - pēc eirozonas izveidošanas daudzi ekonomisti brīdināja, ka ilgstoši veiksmīgi nevarēs pastāvēt vienota valūta, ja vienas un tās pašas valūtas zonā būs atšķirīga fiskālā politika. Grieķijas gadījums to skaidri pierāda. Tāpat arī krīzes tādās eirozonas valstīs kā Īrija un Spānija norāda, cik svarīga ir banku kontrole visā eirozonā pēc vienlīdz stingriem kritērijiem. Šis ir tas brīdis, kad jāsaprot, ka, ja arī turpmāk valstis grib lietot vienu no pasaules vadošajām valūtām, tad ir jāpieņem Barozu piedāvātie principi, kas paredz banku savienību, fiskālo savienību un ekonomisko savienību, tiesa, detaļas izdiskutējot,» DB skaidro Rīgas Stradiņa universitātes lektors un studiju programmas «Starptautiskās attiecības - Eiropas studijas» vadītājs Jānis Tomels.

Ja Latvija vēlas iestāties eirozonā, tad, protams, arī Latvijai tas jāakceptē. «Jāatceras, ka, ja ES būtu bijusi lielāka ietekme uz Latvijas fiskālo politiku un banku uzraudzību «treknajos gados», tad diez vai mēs tik dziļi būtu iekrituši krīzes bedrē pēc tam. Vienmēr jau var diskutēt, kas tad ir labāk - pēc iespējas vairāk lēmumus pieņemt pašiem, vai tomēr atdodot noteiktas kompetences uzticamai pārnacionālai struktūrai, lietot tādu pārnacionālu labumu, kā vienu no pasaules vadošajām valūtām. Jau šobrīd ir skaidrs, ka 27 valstu Eiropas Savienība ir savienība, kur dažādām valstīm ir dažādas integrācijas pakāpes. Ne velti runā par dažādu ātrumu Eiropu, un skaidrs, ka eirozona būs ES kodols, bet pārējās ES valstis - perifērija. Ja Lielbritānija apzināti vēlas būt ES perifērija, tad tādu mazu valstu kā Baltijas valstis, kas tīri ģeogrāfiski ir perifērijā un vēsturiski no tā ir cietušas, interesēs noteikti būtu nonākt ES kodolā (eirozonā). Principā eiro Baltijas valstīm ir ģeopolitiskās izvēles jautājums,» uzskata Rīgas Stradiņa universitātes lektors.

DB jau šodien ziņoja, ka Barozu priekšlikumi pamatā balstās uz četriem principiem, kuriem visiem eirozonā esot jādarbojas kā labi ieeļļotam mehānismam. Pirmkārt, tā ir banku savienības izveide, kur vienota organizācija (Eiropas Centrālā banka) uzraudzīs visas monetārā reģiona finanšu iestādes, otrkārt - fiskālā savienība, kas savukārt nozīmē, ka lēmumi par nodokļiem un valsts izdevumiem vairs īsti nebūs nacionālo valdību rokās (tāpat būs vienota «valsts kase» un spēja izdot vienotas obligācijas), treškārt - ekonomiskā savienība (tā jau pamatā darbojas). Savukārt ceturtais elements ir uzlabota leģitīma pārvalde, kas spēs uzraudzīt lēmumu pieņemšanu (būtībā – būs lielākas pilnvaras Eiropas institūcijām). Pēc Barozu vārdiem, notiekošie procesi prasīs fundamentālas izmaiņas Savienības līgumos.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra