Politiskās mazspējas apstākļos Latvijas pastāvēšanas pamats tiek drupināts no ekonomikas puses, saka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.

Samērā īsā laika posmā esat apceļojis lielu daļu pasaules – bijāt Krievijā, ASV, Singapūrā, tikko arī Luksemburgā. Kas LTRK biedriem, pozitīvi sakot, ir tas aktuālākais vai varbūt kreņķis – ārējie tirgi vai ekonomiskā situācija tepat Latvijā?

Lielākie kreņķi ir iekšējie, bet tie ir ļoti cieši saistīti ar ārējiem, jo orientācija jau tomēr ir uz konkurētspēju un eksportu. Raugoties uz mūsu biedru aptaujām, kreņķi ir trīs. Pirmām kārtām viss, kas ir saistīts ar nodokļu politiku plašā nozīmē. Otrs ir finansējuma pieejamība, un trešais – ES fondu izmantošana.

Risks ir tāds, ka mūsdienās arī mazs uzņēmējs, kas pagaidām aizvien ir patriotisks un paliek šeit, būtībā jau var izvēlēties savam biznesam arī atsaucīgāku zemi, jo viņi jau tāpat darbojas starptautiski. Šeit mēs nonākam pie Latvijas valsts politikas – cik mūsu politikas veidotāju lēmumi un viņu domāšana ir laikmetīga? Mūsu uzņēmējdarbības vide, protams, ir dažāda, un LTRK koncentrējas uz palīdzību tieši mazajiem uzņēmējiem.

Vai loģika tomēr nav tāda, ka kamera vairāk pārstāv salīdzinoši lielos, un mazajiem ir sava konfederācija?

Nē. Ja paskatāmies mūsu biedru sadalījumu, tad pašlaik no 1500 tiešajiem biedriem lielākā daļa ir mazais un vidējais bizness. Mūsu lielos biedrus varbūt vairāk jūt lielajos projektos, jo viņi vienkārši ir lieli, redzamāki, un arī mūsu iesaistīšanās tad ir uzskatāmāka. Bet par mūsu uzsvaru uz mazajiem uzņēmumiem liecina, piemēram, arī cīņa par mikrouzņēmumu nodokli, kas ir absolūti mazā biznesa lieta. Reizēm no lielajiem par to ir pat zināma skepse, bet atkal jau tas ir jautājums par politikas laikmetīgo domu, un tā – t.i., lai mūsu ekonomikas politikas doma būtu laikmetīga – ir svarīga ikvienam.

Plānojot un īstenojot ekonomikas politiku Latvijā, pasaules skats ir ļoti būtisks. Nesenā laikā man ir iznācis tiešām garš skrējiens, kur galvenās pieturvietas bija Ņujorka, Singapūra un Luksemburga. Pagājušajā nedēļā Luksemburgā bija visas Eiropas tirdzniecības kameras EUROCHAMBRES biznesa forums, kas notiek reizi divos gados, un tur uzstājās ekonomists un futurologs Džeremijs Rifkins un arī Luksemburgas finanšu ministrs Pjērs Gramenja. Tas visai sasaucās arī ar mūsu mikrouzņēmumu nodokļa un nodokļu politikas problēmu vispār, jo Eiropas valstu kontekstā mūsdienās vispār nav tādu debašu, par ko mēs te spriežam.

Citur jau labu laiku ir skaidrs, ka ir jādara viss, lai cilvēki, kas ir gatavi darboties un pabarot savas ģimenes, tiktu atbalstīti. Kā teica Pjērs Gramenja, agresīva nodokļu politika ir pagātne, un mēs, lūk, šeit mēģinām rīkoties ar pagātnes darbībām. Principā tā ir tumsonība.

Ir jau zemes, kur nepaklausība likumiem arī ir pagātne.

Bet ir jāsaprot, ka šeit mums ir divi koncepti. Viens ir samierināties ar augstiem nodokļiem un tad piespiest valdību tos labi izlietot. Otrs koncepts ir zemāki nodokļi, un valdība tad jau pierāda, ka tā katru samaksāto eiro tiešām izmanto efektīvi. Tā nozīmē cilvēku iesaisti, lai viņi rosītos paši un lai nebūtu nasta sociālajam budžetam.

Vienmēr būs cilvēki, kas ar biznesu nodarbosies arī visnelabvēlīgākajos apstākļos, un runa nav par tiem. Runa ir par vienkāršu, vidēju pilsoni, kādu ir vairākums, kurš pats spēj tikt ar sevi galā, ja vien tam ir labvēlīga augsne. Viņi izdomās, kurš šūs, kurš adīs un kurš brauks ar taksi, bet – viņi tiks galā. Jautājums ir – vai valsts politika sekmē to, lai cilvēki paši tiek galā ar savu dzīvi?

Mūsdienās viss ir ļoti saistīts, un politikas veidotājiem tas ir jāsaprot. Tā Džeremijs Rifkins Luksemburgā biznesa līderiem stundu garajā priekšlasījumā galvenokārt runāja par ekoloģiju. Jo mūsdienu globalizētajā vidē nevar nodalīt: te tagad būs ekonomika, te – migrācija un te – vides politika. Tas laiks ir aizgājis, tostarp arī nodokļu politikā, kur galvenā mūsdienīgā prasme ir saprast cilvēka dabu, nevis ko no kura varētu paņemt.

Mana personīgā sajūta ir, ka Latvija ir fantastiska vieta, kur dzīvot, bet diemžēl ir tā, kā Amerikas kolēģi ir teikuši – mums ir ļoti, ļoti vāji politiskie līderi. Viņu ieteikums ir, ka līderība Latvijā ir jāuzņemas biznesam. Protams, mums kā biznesa organizācijai nav leģitīmu varas grožu, lai noteiktu politisko dienaskārtību, bet tas, ko aizvien aktīvāk mēģinām darīt, ir – runāt un stāstīt tautai par to, kurp mums ekonomikas politikas ziņā vajadzētu virzīties.

Esmu sev definējis, ka trakākais Latvijā ir debašu kvalitāte, proti, ja skatāmies uz mūsu politikas veidotājiem, tad nav debašu par to, kā nopelnīt – kā veidot labklājību. To jau televīzijā rāda, cik nožēlojami tas ir. Piemēram, Ministru kabineta sēžu darba grafiks, kurā ir arī jautājums par teļu tesmeņiem. Ar ko viņi nodarbojas!? Lai nopelnītu naudu, uz to ir jākoncentrējas, bet vai no premjeres puses ir uzstādījums LIAA, cik daudz investīciju nākamgad ir jāpiesaista? Vai arī, ka valsts budžeta ienākumi aiznākamgad noteikti ir jāpalielina par miljardu? Kur ir tādas ambīcijas?

Postošais šādā attieksmē ir tas, ka tā jau atgriežas arī pie uzņēmējiem. Labi, ir uzņēmēji, kuriem ir iespēja braukāt pie kolēģiem citur pasaulē un daudz ko redzēt, bet mazais uzņēmējs dzīvo šeit un klausās, kas tai lielajā politikā notiek. Ā, tagad mums pats svarīgākais ir Eiropas fondu apguve! Tāpēc lielais jautājums ir – cik mums iedos? Patiesībā šīs fondu naudas ir degradējušas prātu gan politiķiem, gan diemžēl arī daļai uzņēmīgu cilvēku. Kas tas par uzņēmēju, kurš domā, kā tikt pie fondu naudas? Viņš kļūst par naudas pārdalītāju un projektu rakstītāju. Saliekot to visu kopā, tas ir izaicinājums Latvijas pastāvēšanai. Gatavojoties Latvijas simtgadei, ir īstais laiks strauji mainīties, lai mums būtu nākotne arī turpmāk.

Visu interviju Līderība ir jāuzņemas biznesam lasiet 21. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra