Intervija: Pedālis IKP pieaugumam

Finanses
2015. gada 11. jūnijs 09:26

Investīcijas un naudas pieejamība ir tas pedālis, uz ko būtu jāspiež, lai mūsu IKP pieaugtu


Situācija, ka mūsu komercbankas nekreditē apstākļos, kad tām nav kur naudu likt, nav normāla. Valdībai ir komercbankām jājautā, cik objektīvi ir tie iemesli, kādēļ tās nekreditē tautsaimniecību. Savukārt, ja tās nevēlas uzņemties nekādu riska daļu, bet pelnīt tikai uz komisijām un kontu apkalpošanu, tad ir savi alternatīvie ceļi. Tā intervijā saka Ekonomistu apvienības 2010 prezidents dr. oec. Ojārs Kehris.


Kā Latviju ietekmēs Eiropas Centrālās Bankas (ECB) ekonomiku stimulējošie pasākumi – kvantitatīvā stimulēšana, negatīvā procentu likme, paplašinātā aktīvu pirkšanas programma?


Tie netiešā veidā jau ietekmē. Jo ECB noteiktās kvantitatīvās stimulēšanas, kas tika paziņotas janvārī un martā sāktas īstenot, bija pareizs risinājums pareizā laikā. Jau gaidas vien, ka kaut kas tāds notiks, deva savus rezultātus. Pirmie dati liecina, ka kreditēšana eirozonā uzlabojas – diemžēl Latvija te ir izņēmums – un kredīti ir pieejamāki. Uzlabojums jau ir. Ja pieprasījums pieaugs eirozonā, tas viennozīmīgi pozitīvi ietekmēs arī mūs. Diemžēl mēs nezinām, cik ilgi šī politika turpināsies, jo tā ir atkarīga arī no inflācijas rādītājiem eirozonā. Gan ECB politika, gan Junkera plāns, – kas gan ir divas dažādas lietas, tomēr tēmētas vienā virzienā, – ir piemēri, ka Eiropa savas problēmas risina ļoti lēnām, ļoti novēloti, tomēr, kad tās tiek risinātas, lielais rullis tomēr strādā, un risinājumi dod rezultātu. 


Vai šī ECB politika un tā dēvētais Junkera plāns var ietekmēt Latviju arī tiešā veidā?


Tam vajadzētu ietekmēt arī tieši, proti, mēs varētu ietekmēt sava ārējā parāda apkalpošanas izmaksas, kaut vai izlaižot valsts obligācijas ar garāku atmaksāšanas periodu. Domāju, ka Finanšu ministrija kaut ko domā un rīkojas šajā virzienā. Diemžēl kredītu pieejamību Latvijā tas nav ietekmējis pozitīvi.


Kādēļ? Vai tā nav arī subjektīva vietējo komercbanku rīcība, reaģējot pret tām netīkamiem lēmumiem Latvijas likumdošanā, mēģinot piespiest tos mainīt?


Te ir vairākas lietas. No vienas puses, daudzi Eiropā kopumā, bet Latvijā jo īpaši, ir nobijušies tērēt naudu un līdz ar to riskēt. Ņemot vērā, ka Latvijā krīze bija daudz dziļāka un daudzi ir apdedzinājušies proporcionāli vēl vairāk nekā Eiropā, tad viņi pirms jebkuras naudas tērēšanas to apdomā trīsreiz vairāk. Tam ir arī pozitīvs aspekts. Tomēr tāpēc, ka visi baidās riskēt, arī ļoti maz kas notiek. No otras puses, ja situācijā, kad Eiropas Centrālā banka veido risinājumus, Latvijas komercbankas nav gatavas uzņemties savu riska daļu, – vai, ja ir, tad tikai pret nekustamā īpašuma ķīlām ļoti plašā mērogā un mēģina to aizsegt ar parasto argumentu, ka nav labu projektu, – tas nav pareizi. Šeit ir jānāk kopā un valdībai jābūt stingrai, vienā rokā turot rungu, otrā sapratni, bet, protams, ar mērķi problēmu atrisināt. Situācija, ka mūsu komercbankas nekreditē apstākļos, kad tām nav kur naudu likt, nav normāla. Investīcijas un naudas pieejamība ir tas pedālis, uz ko būtu jāspiež, lai mūsu IKP pieaugtu. Jā, valdībai ir jājautā komercbankām, cik objektīvi ir tie iemesli, kādēļ tās nekreditē tautsaimniecību. Savukārt, ja tās nevēlas uzņemties nekādu riska daļu, bet pelnīt tikai uz komisijām un kontu apkalpošanu, tad ir savi alternatīvie ceļi. Tāpēc arī pasaulē attīstās alternatīvās valūtas, alternatīvie mazie kredīti. Finansējuma piesaistes problēma ir arī tā, ka mūsu uzņēmumi pārāk maz izlaiž akcijas un obligācijas. 


Vai tas nav iespējams tikai ļoti lieliem uzņēmumiem?


Ir piemēri, kur to var darīt arī pietiekoši mazi uzņēmumi. Jo šobrīd pasaulē nauda ir, tā kļūst aizvien lētāka un aizvien pieejamāka. Tur tā lieta, ka mēs Latvijā neredzam, kādā veidā un pa kuru logu tā var nonākt pie mums. Lielajiem ir skaidrs – tā ir Eiropas Investīciju banka vai Ziemeļu Investīciju banka. Komisārs Jirki Katainens vizītes laikā minēja nacionālās vai starpnacionālās investīciju platformas, kuras var tikt radītas, Latvijas gadījumā, uz Altum bāzes. Ja es būtu ekonomikas ministrs, jau sen būtu rosinājis domāt par kopējas investīciju platformas veidošanu ar Baltijas valstīm. Tāpat varētu pirkt valsts investīciju kompāniju vērtspapīrus. Ja šī programma būs tāda, kā iecerēta, Latvijas Centrālajai bankai ir jānopērk vērtspapīri divu miljardu eiro vērtībā, bet mums jau nav ko pirkt. Kāpēc Augstsprieguma tīkls vai Latvijas dzelzceļš nevarētu izlaist korporatīvās obligācijas? Viņiem tik tiešām ir projekti, kuriem tās varētu tikt izlaistas. Šodien mēs jau redzam, cik sekmīgas ir Latvenergo obligācijas, kuras tiek izpirktas momentāli, tiklīdz tās parādās tirgū, un ir par ļoti labām cenām. 


Vai mēs esam ar atdevi savai ekonomikai izmantojuši Latvijas prezidentūru Eiropas Padomē (EP)?


Nedomāju, ka mēs to varējām izmantot ar īpašu atdevi savai ekonomikai, jo tas tomēr vairāk ir prezentācijas pasākums. Ceru, ka no tās nav sliktums un šis nav «tukšais gads». Gads, kad mēs nedomājam par Latvijas ekonomikas attīstību un izaugsmi. Man nekad nav bijušas šaubas, ka mēs protam labi organizēt pasākumus, un mēs būsim godam noorganizējuši šos EP pasākumus. Es tikai ceru, ka visa mūsu enerģija neaiziet tikai uz EP prezidentūras pasākumu organizāciju un mēs neaizmirstam skatīties, kas notiek reālajā dzīvē pie mums. Bet mēs savus plānotos IKP un budžeta pieauguma tempus neizpildām, cilvēki turpina aizbraukt – mums noteikti ir ko darīt savās mājās. Jā, arī kā izmantot Junkera un Dragi (Mario Dragi, ECB vadītājs) naudu. Ja mēs varētu pārkreditēt savu ārējā parāda slogu pie pašreizējām viszemākajām likmēm, mēs varētu iegūt šos apmēram simts miljonus eiro, kas mums ir nepieciešami konsolidācijai, vai kas papildus nepieciešami armijas izdevumiem. 


Visu interviju Pedālis IKP pieaugumam
 lasiet ceturtdienas, 11. jūnija, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra