Komisijas jaunā ekonomikas stimulēšanas iniciatīva ir uzsildīta veco kļūdu zupa ar pāris jaunām garšvielām

Šodien Eiropas Komisija nāk klajā ar ES Kapitāla tirgu savienības iniciatīvu. Domnīcas Finance Watch (Brisele) politikas analīzes nodaļas vadītājs, finanšu tirgu, banku regulējumu un investoru aizsardzības eksperts Frederiks Ašs sarunā ar DB vērtē, ka labākajā gadījumā ieceres efektivitāte ir apšaubāma, bet sliktākajā, proti, ja tā tiešām sekmēsies, tas Eiropas finanses padarīs nedrošākas.

Jūsu ziņojums par ES Kapitāla tirgu savienības (KTS) projektu sākas ar Alberta Einšteina citātu, ka nevar atrisināt problēmu ar to pašu domāšanu, kuras dēļ tā ir radusies. Vai pēc tāda ievada par aprakstāmo jautājumu vispār var pateikt ko labu?

Ar to citātu es gribēju pateikt, ka KTS nav jauna ideja. Patiesībā tā visai precīzi atkārto to, kas notika pirms krīzes. Aktīvu pakošana vērtspapīros jeb sekuritizācija* un banku pieaugoša darbošanās finanšu tirgos bija precīzi tas, kas notika pirms krīzes. Tas pats sakāms par ideju harmonizēt kapitāla tirgu noteikumus Eiropas līmenī, lai vairotu kapitāla jeb finanšu nodrošinājuma līgumu pārrobežu plūsmu – arī tas jau notika pirms krīzes.

No tā mums ir arī dažas interesantas mācības. Tā 2002. gadā EK pieņēma Direktīvu par finanšu nodrošinājuma līgumiem, kas Eiropā vairoja šādu instrumentu un repo darījumu** pārrobežu plūsmu. Iznākumā radās situācija, ka investoriem bija vairāk līdzekļu, ko ieguldīt valstu parādzīmēs, un tas savukārt tirgū izlīdzināja dažādo ES dalībvalstu aizņemšanās likmes.

Kopā ar citiem faktoriem tas tiešām bija iedarbīgi diezgan daudzus gadus, bet ko mēs pieredzējām krīzes laikā? – Kļuva ļoti skaidrs, ka stresa apstākļos investori nepārprotami un tūdaļ pat sāka šķirot, kas ir Grieķijas valsts parāds un kas ir Vācijas valsts parāds. Tas radīja pēkšņu un brutālu it kā vienotā tirgus fragmentāciju. Secinājums ir, ka pārrobežu investēšana nav kaut kas stabils, un vienā brīdī tā var novest pie tirgus fragmentācijas. Bet, lūk, par spīti tam mēs jau atkal lietojam visas tās pašas receptes, kas piedzīvoja caurkrišanu, un neveicam aizsardzības pasākumus, lai tas tā nebūtu arī šoreiz.

Interesanti tas ir arī tāpēc, ka iezīmē politikas pārbīdi Briselē. Nupat aktuāla bija banku regulēšana, bet ar KTS notiek pretējais – ēnu banku struktūra tiek veicināta. Vēsture atkārtojas, un stagnējošas ekonomikas apstākļos politiķi ir ar mieru uz jebko, kas tik sola īstermiņa ekonomisko uzrāvienu.

ES banku uzrauga Eiropas Banku iestādes priekšsēdis Andrea Enria man sacīja (DB 27.04.2015.), ka viņam nepatīk «ēnu» raksturojums, jo tirgū regulētam un caurskatāmam ir jābūt visam.

Tiesa, ka «ēnu banka» izklausās negatīvi, bet mani tas neuztrauc. Svarīgi ir saprast sekojošo. Pirmām kārtām, nebanku aizdevumi, kas pašlaik tiek veicināti, radīs trauslāku finanšu sistēmu, kas būs pakļautāka domino efektam. Kāpēc? Jo kredītu starpniecība tieši to dara. Kas notiek bankā, tas notiek bankā – zem viena un tā paša jumta, bet nebanku aizdevumi ir dažādu spēlētāju virkne, ko saista kontrakti. Ja viens izgāžas, tas ietekmē visus, un tas ir domino efekts. Caurkrišanas iemesli var būt dažādi, bet šāda savstarpēji augsta saistība ir sistēmiska riska pamata faktors.

Cits vērā ņemams faktors ir ļoti vienkāršotā retorika, runājot par naudu, kas nu tiks dota ekonomikai, jo tur runa ir par kvantitāti, bet ne kvalitāti. Un atkal jau – ja paskatāmies uz krīzes mācībām, tad normālos ekonomikas apstākļos ir nepieciešams nevis vairāk naudas, bet gan stabils finansējums, kas netiks no ekonomikas izrauts, kad radīsies stresa situācija. Un ir zināms, ka tradicionālais banku finansējums ir stabilāks par kapitāla tirgu finansējumu.

Vai nemitīgās runas par lielākas likviditātes nepieciešamību ir pilnīgi bez pamata?

«Likviditāte» ir vārds ar abpusēji asām malām. Jo tirgus likviditāte pēc savas dabas ir ļoti procikliska – tā ir kā paisums un bēgums, un tas nav tas, kas Eiropai būtu vajadzīgs vēl vairāk. Vajadzīgs ir pacietīgs kapitāls – investori, kas iegulda tāpēc, ka ir tiešām izanalizējuši to biznesu un grib tajā ieguldīt ilgtermiņā. Un tam papildus likviditāte nav vajadzīga. Likviditāte jau pēc sava apzīmējuma norāda uz kaut ko plūstošu, mainīgu un tāpēc nestabilu.

Jāņem arī vērā, ka nebanku investoriem nav pieejas publiskajiem finanšu drošības tīkliem un ECB krīzes brīža finansējumam. Atrodoties procikliskā sistēmā, jums ir nepieciešams kaut kas pretciklisks – kāds, kurš ir ar mieru pirkt tad, kad visi citi pārdod, un parasti tā ir kāda publiskā iestāde, bet nebanku sektoram nav tam pieejas. Tas rada morālas dabas jautājumu – ja gribam vairot aizdevumus, ir jāpaplašina pieeja šiem publiskajiem drošības tīkliem, bet tas nav vēlams, jo vairo morāla rakstura problēmas ar nodokļu maksātāju naudu. Otrs variants ir mazināt ēnu banku apjomu līdz tādam, ka efektīva krīzes brīža palīdzība ir paredzami iedarbīga. Netiek darīts ne viens, ne otrs, un mēs aizvien izteiktāk paliekam bez aizsardzības mehānismiem, toties ar pieaugošu ievainojamību un lielāku risku nodokļu maksātāju segtiem zaudējumiem nākotnē.

* Sekuritizācija jeb vērtspapīrošana ir bankas izsniegto aizdevumu «sapakošana» vērtspapīros, piemēram, hipotekārajās ķīlu zīmēs, lai pārdotu tās tālāk investīciju bankām, pensiju fondiem utt.

** Vērtspapīru pārdošanas darījums ar vienlaicīgu vienošanos atpirkt šos vērtspapīrus pēc noteikta laika.

Visu interviju Nesenai vēsturei spītējot lasiet 30. septembra laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra