«Ir vairākas Rietumeiropas valsis, kas pensionēšanās vecuma paaugstināšanas ziņā iet uz 67 gadiem. Mans personīgais viedoklis ir, ka man būs jāstrādā līdz 70 gadiem – tas ir pilnīgi reāli,» intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka IPAS SEB Investment Management valdes priekšsēdētājs Jānis Rozenfelds.

Fragments no intervijas:

«Rietumos demogrāfiskā aina mums patiesībā ir ļoti līdzīga. Varbūt dažās valstīs to mīkstina imigrācija, bet faktiski visur tendences ir līdzīgas – bērni dzimst mazāk, un ir jautājumi par to, vai esošā sistēma vecumdienās spēs nodrošināt pensijas. Ja viņi paši neko nekrās un paļausies tikai uz valsti, tad viņiem būs tādas pašas problēmas. Ienākumu aizvietojamība šādos gadījumos noteikti nebūs 100% un ne pat 60%.

Pirmsākumi mūsdienu pensiju sistēmai bija Vācijā 19. gs. beigās. Tolaik vidējais dzīves ilgums bija ap 40 gadiem. Nemaz nerunājot par kariem, cilvēki mira no kaitēm, ko šobrīd var izārstēt dažu dienu laikā. Tāpat problēmas bija, piemēram, ar pārtikas pieejamību. Toreiz vecuma pabalsts tika maksāts līdz mūža beigām tiem, kuri ir sasnieguši 70 gadu vecumu. Tas tika balstīts uz to, ka šādu cilvēku nemaz tik daudz nebija. Problēma ir, ka politiķi ļoti veikli pensionāru elektorātu uzrunā ar jauniem solījumiem. Tas ir jauki līdz kādai robežai – kamēr to var atļauties. Rietumeiropā daudzās valstīs pensiju sistēma joprojām ir balstīta uz pirmo līmeni, un šajās valstīs sasolīts ir ļoti daudz... Solīt jau var daudz, bet kādā brīdī jāsāk arī maksāt. Tas ir delikāts jautājums, un nekad te nebūs vieglu atbilžu un risnājumu. Jautājums vairāk ir par to, vai tā brīža politiķi spēj skatīties tālredzīgāk nekā līdz nākamajām vēlēšanām.»

Politiķis jau pēc savas būtības domā tikai četru gadu periodā!
«Demokrātija ir jauka, bet šī ir viena no tās vājajām pusēm. Ja vēl par Latviju, tad mūsu pensiju sistēma ir atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām pasaulē tāpēc, ka pagaidām mūsu politiķi vēl nav pārlieku daudz sasolījuši. Uz kā rēķina rietumvalstis ir spējušas piedāvāt tik lielus sociālos labumus? Faktiski tas ir uz aizņemšanās rēķina, ko līdz kaut kādai robežai darīt var, bet tas nekādā gadījumā nav ilgtspējīgs risinājums vairāku gadu desmitu griezumā. Sekas jau mēs redzam... Pats ekstremālākais piemērs ir Grieķija, kura vienkārši atsitas sāpīgi pret mūra sienu.
Mēs šajā ziņā esam daudz progresīvāki, teiksim, par Franciju, kur pirmais līmenis – valsts pensija – ir pats galvenais. Viņi tikai tagad filozofē – ko darīt un ko mainīt, labi saprotot, ka to, ko viņi ir sasolījuši, nespēs izpildīt. Īstermiņā var lāpīties ar aizņemšanos, bet ilgtermiņā tas nestrādās.»

Visu interviju Var pieregulēt – ne graut lasiet 9. marta laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra