Latvija pensijām netērē daudz, un tomēr var teikt, ka šodien ar pensiju sistēmu viss ir kārtībā. Mums ir viena no modernākajām pensiju sistēmām, un, visticamāk, vēl nākamajā gadā nebūs paziņojumu par to, ka viss ir slikti!
Pensiju sistēmas stabilitāti glābj augstā mirstība, šo un to nelielās pensijas, tomēr ir jārēķinās ar sekām nākotnē, liecina OECD pētījumi, dati un secinājumi no tiem.
Latvija izceļas ar emigrāciju no valsts
Latvija ir īpaša pārējo OECD pētīto valstu vidū tieši demogrāfisko faktu dēļ. Dažos gadījumos var saskatīt līdzības ar vēl citām Austrumeiropas zemēm, bet dažos gadījumos Latvija ir vienīgā ar savām specifiskajām īpatnībām. Pirmkārt, kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tautas ataudzes līmenis bijis negatīvs, bet šī parādība Eiropas kontekstā nav liela bēda, jo visas Eiropas tautas nespēj sevi atražot. Otrkārt, jauniešu daudzums, kas uzsāk darbu gadu no gada, ir krietni mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits, un šī tendence vai plaisa ik gadu pieaug. Atbilstoši OECD 2022. gada Latvijas pensiju sistēmas apskatam nozīmīgākā ietekme uz Latvijas pensiju sistēmu kopumā ir spēcīgajai emigrācijai no valsts, piebilstot, ka izbrauc cilvēki darbaspējas vecumā. Proti, ik gadu sociālā nodokļa maksātāji nevis nomirst, dodas pensijā, bet aizbrauc, pāragri pārtraucot papildināt pensiju budžetu. Jo tālāk nākotnē, jo mazāk kļūs darbaspējīgo cilvēku, bet pensionāru skaits kādu laiku vēl augs.
Ciniskie secinājumi
Finanšu spiedienu uz Latvijas pensiju sistēmu ir mazinājis salīdzinoši zemais Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums, īsāk sakot, daudzi no latviešiem vēl aizvien nenodzīvo līdz pensijai, lai arī cītīgi maksā sociālo nodokli. Jāteic, ka pēdējo desmit gadu laikā vidējais dzīves ilgums pamatīgi pieaudzis. Vidējais vīriešu dzīves ilgums atbilstoši Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2022. gadā bija 69,6 gadi, bet sievietēm 80,1 gads. Vidējie aprēķini rāda, ka Latvijas iedzīvotājs pensijā nodzīvo aptuveni 10 gadus. Pēc OECD norādēm, tas ir krietni mazāk nekā Rietumeiropā un nedaudz mazāk nekā Austrumeiropas zemēs, lai gan pieļaujamas korekcijas pēdējos trīs gados, kas vēl kopējos datos nav pieejami. Analizējot pāragras mirstības Latvijā iemeslus, OECD arī norāda, ka tam par iemeslu ir pirmspensijas vecuma cilvēku zemās algas un veselības aprūpes sistēma, kā arī veco ļaužu atbalsta sistēma kopumā.
Pensionāru trūkums tikai pieaugs
Atbilstoši Eiropas Komisijas 2015. gada prognozēm Latvijas maznodrošināto vidū pirmās pensijas un pēdējās algas vidējā attiecība īpaši saruks līdz 2053. gadam. Proti, tieši runājot par minimālo algu saņēmējiem ‒ viņi, sasniedzot pensijas vecumu Latvijā, būs īpaši nabadzīgi, un tas ir zināms jau šobrīd. Jāpiebilst ‒ OECD norāda, ka jau patlaban Latvija ir vadībā tieši veco ļaužu nabadzības rādītājos. Atbilstoši 2017. gada OECD pētījumam to cilvēku, kuri darba tirgu grasās atstāt, ienākumi ir vieni no zemākajiem OECD valstu vidū, ja attiecina pret darba tirgū ienācēju ienākumiem. Nabadzīgi pensionāri ir sliktākā pensiju sistēmas reklāma, lai arī cik labi pati sistēma būtu novērtēta. Kopvērtējumā OECD Latvijas pensijas vērtē kā mazas vai vidējas.
Sistēma kā Zviedrijā, rezultāts cits
Vēsturiski Latvija mantoja padomju pensiju sistēmu, kuru 1996. gadā pārveidoja uz ko īpaši modernu. Līdzīgas pensiju sistēmas ir tikai dažās valstīs Eiropā, tostarp Zviedrijā. Ar laiku sistēmu papildināja otrais un trešais pensiju līmenis, kā arī pensijas vecums no 60 gadiem vīriešiem un 55 gadiem sievietēm pieaugs līdz 65 gadiem abiem dzimumiem 2025. gadā. Raugoties uz mūsu pensiju sistēmu, nevar to apskatīt atrauti no ekonomikas kopumā, un tas, ko parāda OECD pētījumi tieši par Latviju, ka mūsu valsts IKP uz iedzīvotāju ir gluži kā nebeidzamā skrējienā pēc ES vidējiem rādītājiem, tomēr kā strauji augoša ekonomika Latvija smagi reaģē uz visām krīzēm un globālajām svārstībām. Tā OECD pētījumos teikts, neņemot vērā 2022. gada notikumus. Tieši šāda smaga ekonomikas reakcija uz globālām krīzēm kalpo par iemeslu paaugstinātai mirstībai pirmspensijas vecumā, kā arī pastiprinātai emigrācijai no Latvijas. Strādājošie alkst stabilitātes, tomēr valsts vidēji reizi desmit gados parāda, ka tādu īsti nevar piedāvāt, un acu priekšā ir piemēri, kas liek apdomāt, kādas vecumdienas cilvēks patiešām vēlas.
Pensionāru kļūst vairāk
Visās OECD valstīs pensionāru īpatsvars turpmākajos gados pieaugs, tomēr tas būs dažādi. OECD izmanto lielumu – cilvēku pēc 65 gadiem skaits uz katriem 100 strādājošajiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem. OECD 2015. gadā vidējais rādītājs bija 28%, 2035. gadā tas pieaugs līdz aptuveni 43%, bet 2055. gadā būs 56%. Latvijā 2015. gadā pensionāru īpatsvars bija 32% un 2055. gadā tiek plānots 58%. Paredzams, ka Latvijā pensionāru īpatsvars jau 2035. gadā būs par aptuveni astoņiem procentpunktiem augstāks nekā vidēji citās Austrumeiropas zemēs, piemēram, Ungārijā, Slovēnijā vai Polijā. Proti, emigrācija nodara pamatīgu postu, un mēs nespējam to nekādi kompensēt. Līdz 2035. gadam Latvija ir absolūts līderis pensionāru īpatsvara audzēšanā, un, lai arī pētījuma dati par prognozēm ir nedaudz novecojuši, nav pamata uzskatīt, ka kaut kas būtu prognozēs jāmaina, vismaz Latvijas gadījumā. Tieši tuvāko desmit gadu laikā Latviju sagaida pamatīgas pārmaiņas, un noteikti paliek jautājums, vai pensiju sistēma pēc būtības paliks konkurētspējīga.
Ēnu ekonomika pensijas neparedz
Kā vienu no būtiskiem sociālās apdrošināšanas sistēmas draudiem OECD saredz augsto ēnu ekonomikas īpatsvaru un to, ka cilvēki izvēlas saņemt aplokšņu algas, turklāt OECD pētnieki izmanto 2016. gada datus, bet, kā zināms, pēdējos piecos gados situācija ir krietni mainījusies uz slikto pusi. Pandēmijas laika darba aizliegumi ir mudinājuši lielu skaitu cilvēku meklēt peļņas iespējas, nemaksājot nodokļus. Saprotams, ka ēnu ekonomika pati par sevi pensijas neparedz un vienīgais risinājums ir padarīt uzņēmējdarbības vidi stabilu un pievilcīgu. Ir acīmredzami, ka tieši OECD ieteikumi par ēnu ekonomikas mazināšanu ir redzēti un ņemti vērā, jo sevišķi sadaļā par pašnodarbināto un mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju pienesumu pensiju fondos. Proti, visiem spēkiem šos mazo uzņēmēju nodokļu režīmus ir mēģināts aplikt ar sociālo nodokli, turklāt tas ir darīts tik centīgi, ka pašnodarbinātā statusu drīz varēsim aizmirst pavisam. Īsumā – mēģinājums izpildīt OECD ieteikumus ir bijis, bet tik neveikls, ka rezultātā nebūs «ne zīle rokā, ne mednis kokā».
Indeksācijas pēc izjūtām
OECD pensiju indeksāciju Latvijā gadu gaitā vērtē kā zemu vai vidēju. Arī šajā gadījumā mūsu sistēmas apskatam izmantoti 2016. gada dati, tomēr indeksācijas bijušas vēl, un daži bildīs, ka pamatīgas. Galvenais indeksāciju trūkums ir tāds, ka tās ir piesaistītas nevis inflācijai, proti, krīzes apmēram un tiešai ietekmei, bet gan Saeimas deputātu balsojumam no reizes uz reizi. Patiesībā arī šī labvēlība nav regulāra, bet tikai tad, kad no Finanšu ministrijas puses ir norāde, ka drīkst. Brīžos, kad indeksācija nupat notikusi, daļa pensionāru vēl var justies paēduši, bet pašreizējās krīzes apstākļos jau pēc pusgada sāk kost pirkstos, jo naudas atkal ir par maz, lai segtu minimālus izdevumus. Skaitļos tas parādās kā pensiju pieauguma atpalicība no vidējo algu pieauguma tempa valstī. Saprotams ‒ ja strādājošajiem algas aug straujāk, bet pensionāriem pensijas lēnāk, tad pensionāri relatīvi kļūst trūcīgāki.
Secinājumi
Latvijas pensiju sistēma patiešām ir laba un moderna, tomēr tā nav neievainojama. Zema dzimstība kombinācijā ar augstu darbaspējīgo iedzīvotāju emigrāciju un acīmredzami tomēr pieaugošo vidējo dzīves ilgumu ir izaicinājums, ar ko sistēma netiks galā. OECD ieteikumi ir tik vienkārši – veicināt dzimstību un strādāt pie vietējā darba tirgus audzēšanas, lai nepieļautu turpmāku jauno darbinieku izbraukšanu tuvākajās divās desmitgadēs, kas Latvijas pensiju sistēmai var būt kritiskas. Protams, ka ir daudz citu maznozīmīgāku ieteikumu gan valdībai, gan pensiju administrācijai, tomēr jautājums ir, kādēļ par demogrāfiju domā aizvien mazāk, savukārt Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā ir vēl viens jautājums: «Kuram tas rūp?»
